2017.gada 25.jūlijā

Satversmes tiesas priekšsēdētājai Inetai Ziemelei 

Jura Alunāna iela 1, Rīga, LV-1010

Atklāta vēstule

No: Jura Avotiņa, Dzīvojoša Rīgā, Ēveles ielā 6., 51 

LV-1013; p.k. 130851- (...) 

juris2015avotins@gmail.com

Par preses relīzi saistībā ar 2017-07-01 likuma grozījumiem

Cienītā Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja!

Ar dažu dienu nosebošanos izlasīju Jūsu vadītās iestādes preses relīzi internetā.

http://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/ierosinata-lieta-par-normam-kas-paredz-izmainas-piespiedu-zemes-nomas-maksas-aprekinasana-no-nakama-gada-sakuma/

Disonansi izraisa Jūsu vadītās iestādes relīzes nosaukums un teksts kopsakarībā ar veicamo pētījumu, kura vēsturiskie rezultāti atrodami: http://www.selfecoenergy.eu/.

Pētniekiem pēc šīs relīzes izlasīšanas kļuva skaidra nepieciešamība veikt paplašinātu izpēti ne tikai tieslietu nozares privātā biznesa zvērinātu amatpersonu (TNPBZAP jeb īsi - ZTNA) peļņas gūšanā ar „zemes kopīpašuma domājamo daļu” iznomāšanu dzīvokļu īpašniekiem, bet arī valsts budžeta apmaksātu tieslietu nozares amatpersonu iespējama interešu konflikta izpētei, izmantojot „zemes kopīpašuma domājāmās daļas zem daudzdzīvokļu mājām” privātā labuma gūšanai.

Manas kā pētnieka vēstules ir atklātas katrai LR personai. Tāpēc vēstuli vispirms nosūtu tās adresātam (Jums), tad amatpersonām, kurām esmu līdzīgus iedvesmas mudinājumus sūitījis iepriekš, un visbeidzot - citām amatpersonām un privātām personām, kurām tas varētu būt interesējoši. Tāpēc Jūs esat - pirmais adresāts.

Vēstuli sūtu bez elektroniskā paraksta. Tāpēc negaidu atbildi atbilstoši Iesniegumu likumā noteiktajam. Tomēr būšu gandarīts saņemt elektroniski vai pa pastu kādu Jūsu prioritāšu īstenošanas traktējumu saistībā ar šeit minētajām konstatācijām.

Disonanses pirmo aktualitāti izraisīja nesaskaņa starp Jūsu vadītās iestādes preses relīzes nosaukumu un tās saturu. Relīzē Jūs (Jūsu iestāde) raksta, ka esot ierosināta lieta par „normām, kas paredz izmaiņas piespiedu zemes nomas maksas aprēķināšanā.”

Ne likumos, ne to grozījumos šādus formulējumus (un/vai definīcijas) neatradu.

Savukārt Jūsu kā tieslietu nozares augstas amatpersonas īpašumos un ienākumos sastopams termins „zeme, kopīpašumā, Rīgā” un „ienākumi no saimnieciskās darbības un komercdarbības” ar ārvalstu komersantiem, kuras saistība ar „zemes kopīpašumu Rīgā” - nav atšifrēti. .Līdz ar to Jūsu preses relīzes nosaukums rosina pamatotas aizdomas par to, ka Jūs varētu būt personiski ieinteresēta „zemes nomas (zem dzīvokļiem) palielināšanā un ST varētu nebūt objektīva iestāde šāda jautājuma lemšanā. Ja tādu amatpersonu kā ST pr-ja privātajā biznesā nav caurspīdības, tad nevar pastāvēt mana kā sabiedrības pārstāvja uzticība tādam „iestādījumam” kā ST un citām institūcijām, kas to - kontrolē (ieceļ, utt.).

Bažas par amatpersonu nekontrolētu godprātību valstī saistībā ar ZTNA „pelēko biznesu zemes kopīpašumā” - pastāv neatkarīgi no manis. Jūsu „ziņas” (relīze) un neskaidrās ziņas par Jūsu „kopīpašumiem Rīgā” nerosina uzticēties tādai iestādei kā ST.

Cieņā,

Dr. J.Avotiņš 25-07-2017  

2017.gada 23.jūlijā

Kurā gadā Latviju pametīs pēdējais aborigēns?

Par to zinātnieki izvairās publiski strīdēties. Acīmredzot tāpēc, ka skaitļi ir cits par citu bēdīgāki. Kur nu par tādiem vēl strīdēties? Tāpēc es kā aborigēns ņemu vienu no tādām valsts attīstības daudzajām prognozēm (diagramma 1.attēlā) un mēģinu noskaidrot galvenos iemeslus tādu tendenču stabilas ilglaicības nodrošināšanai.

1.attēls.

Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika kopš 1990.g.

Par tiesībām izvilkt taisni caur šiem 23 dzeltenajiem rombiem matemātikas skolotāji neiebildīs, jo tās ir funkcija lineārās koordinātās. Pēdējo gadu punkti norāda, ka visticamāk nekas nemainīsies arī nākošajās desmitgadēs, ja vien nekas nozīmīgi nemainīsies valsts attieksmē pret aborigēniem.

Diskutēt varētu par tiesībām turpināt taisni (ekstrapolēt) no pēdējā punkta līdz koordinātu asij. Šī aspekta pārbaudi atstāsim nākotnes vēsturniekiem un matemātiķiem. Šodienas aktualitāte ir tāda, ka gadsimta ceturkšņa laikā aborigēni Latvijā „lineāri izzūd”.

Parādības cēloņi un iemesli. Cēloņi visās Austrumeiropas valstīs ir līdzīgi. Tāpēc nozīmīgākie ir iemesli. Tie meklējami visu četru lokālo varu ilgstoši negodprātīgā attieksmē pret valsts aborigēniem. Šī attieksme izpaužas likumos (likumdevējs), iestāžu (izpildvara) prettiesiskās darbībās, tiesu (tiesu vara) pakļautībā likumdvēja diktātam un mediju (medju vara) klusēšanā. Četras varas saaugušas vienotā aborigēnu pazemošanas instrumentā. Otrajā attēlā analizēta katras varas ietekme uz šo parādību.

2.attēls.

Četru varu darbības mehānisms aborigēnu pazemošanai Latvijā.

Šī mehānisma darbības algoritmam 25 gadu laikā izveidojušies vairāki desmiti apakšvariantu, kuros dažādās adresēs atšķiras aborigēnu (te - dzīvokļu īpašnieku) ietekmēšanas soļu (1-32) secība un konkrētā izpausme (teksta saturs krāsainajā taisnstūrī). Diagramma 2.attēlā ataino darbību algoritmu namā Rīgā, Ēveles ielā 6.

Latvijā jau 25 gadus 4-as varas ne raksta, ne runā par aborigēnu strauju izzušanu. Arī 1. zīmējumā redzamā funkcija un 2. zīmējuma blokshēma publiskajos medijos pagaidām nav publicēta ne grafiskā veidā, ne atstāstīta vārdos medijos.

Cilvēka jeb homo sapiens kā dzīvo būtņu klasifikācijā „plēsēja” dabā ir „baroties no sev tuvākajiem.” Cilvēka jeb homo sapiens kā „demokrātiskas sabiedrības” (valsts) vadītājam tā dabā ir noslēpt slepeno dokumentu skapī vai maisā, kuru dziļi norok „noslēpuma,” „klasificētas” vai „ierobežotas pieejamības informācijas” formā.

ASV un arī citās valstīs ar likumu noteikts, ka informācija 25 gadus pēc tās noslepenošanas ir jāpublicē un jāpadara pieejama tautai. Zināmākais piemērs ir ASV valdības konstatētais dramatiskais fakts, ka varenā un neatkarīgā naftas eksportētāja ASV kopš 1973.g. sevi vairs nespēja nodrošināt ar naftu un kļuvusi „atkarīga” no ārvalstu naftas importa. Šāda publiska ziņa gan 1973.g. radītu grandiozu paniku lepnajos amerikāņos. Tāpēc ASV valdība šo faktu (saprotami) noslepenoja. Taču 1998.g. ziņas atslepenoja un to dēvē arī par ASV „ceturtdaļgadsimtu visrūpīgāk glabāto noslēpumu”. Cēlonis tādai parādībai ASV bija naftas globālo resursu ierobežotie apjomi. Taču reālais iemesls 1973.g. bija ASV valdības nesagatavotība tādam faktam.

Līdz 2005.g. šī 3.attēla diagramma ir faktu apkopojums. Tālākajos gados šī 2009.g. zīmētā līkne ir ekstrapolācija, par kuras precizitāti vai neprecizitāti varēs spriest ap 2030.gadu. Var arī „pumpēt ātrāk”, lai šodienas cilvēkam degvielas cena ir lētāka. Bet nākotne? Tomēr ASV un pasaule kopā šos 25 „slepenības gadus” cītīgi meklēja arī citus energoresursus naftas aizvietošanai. Atjaunojamie energoresursi (AER) ir alternatīva. Tāpēc 2050.gads pasaulei enerģētikā varbūt nebūs tik bēdīgs kā 3.attēlā prognozēts.

3.attēls.

Naftas ēra un dzīve pasaulē pēc „naftas resursu pīķa”

Līdzīgu pozitīvu argumentu gribētos sagaidīt no kādas no četrām varām Latvijā saistībā ar 1.attēla diagrammu. Taču 1.attēlā izsīkstošais resurss ir nevis nafta vai ogles, ko kā energoresursu pietiekami viegli „aizstāt - ar kaut ko citu”.

Līdzīgas sakarības kā 3.attēlā novērotas arī citiem resursiem, piemēram, siļķēm jūrā. Tās jau tik vienkārši „aizstāt - ar kaut ko citu” nevar, jo ielaižot jūrā papildu zivis brētliņu veidā, nozvejai būs un paliks - tikai brētliņas, bet siļķu - vairs nebūs. Šajā (mūsu) teritorijā izsīkstošais resurss ir - aborigēni. Formāli pēc analoģijas varētu runāt par aborigēnu „aizstāšanu - ar kaut ko citu” kā tas vēsturiski noticis ASV, Austrālijā un cituviet. Taču 1.attēlā jau ir iekļauti „aborigēni plus visi iespējamie aizvietotāji” jeb - visi iedzīvotāji, ieskaitot arī kara teritoriju naturalizētos bēgļus. Te situācija vairs nav tik vienkārša kā ar naftu vai pat siļķēm.

Aborigēni (tāpat kā - „aizvietotāji”) spēj arī vairoties. Tātad normālos apstākļos 1.attēlā vajadzētu būt horizontālai taisnei - cik (aborigēni plus pārējie lokālie iedzīvotāji, plus bēgļi) nomirst, tik piedzimst un skaits - nemainās. Ja teritorijā aborigeniem un „aizvietotājiem” ir labi apstākļi, tad viņi dzimst biežāk un mirst retāk. Tādos apstākļos 1.attēlā mēs redzētu augšupejošu taisni. Taču pagaidām taisne ar konstantu ātrumu katastrofāli krīt nulles virzienā. Un šī parādība tiek turēta - „noslēpumā”.

Šajā teritorijā neuzkavējas pat bēgļi no kara zonas valstīm. Tātad - „kaut kas” šajā valstī ir „stipri briesmīgāks” par briesmām kaimiņvalstīs. Un šīs „briesmas” ir tik briesmīgas, ka tās jātur noslēpumā, lai šejienes tauta nasabītos kā „naftas pumpētāji ASV” 1973.g. no ziņas, ka ASV vairs nav naftas ko pumpēt.

Viena no jaunatklātajām un noslēpumā turētajām „briemām” ir tāda, ka šajā depresīvajā teritorijā valda represīvi likumi ar cilvēka cieņu pazemojošām normām un ka te jau pirms ceturtdaļgadsimtu ir iedibināts un valda modernā feodālisma paveids, par kuru civilizētajai demokrātijas pasaulei nav pat nojausma.

Modernajā feodālismā desmitiem tūkstošiem „jaun-dzimtcilvēkiem” (viņu vidū liels skaits ir aborigēni - dzīvokļu īpašnieki) likumdevējs [1.vara] ar likuma normu normu spiež maksāt fantastiski lielus „meslus” nelielai saujiņai „jaun-feodāļu.” Ja aborigēns likuma normai nepakļaujas, tad izpildvara [2.vara] tieslietu nozares privātā biznesa zvērinātas amatpersonas (TNPBZAP jeb īsi - ZTNA) izskatā ierodas pie aborigēna un piespiež aborigēnu parakstīt „klaušu līgumu” ar „jaun-feodāli” par „meslu maksāšanu” par noteiktu procentu no nekustamā īpašuma (NĪ) kadastrālās vērtības (KV), ko izpildvara [2.vara] Valsts zemes dienesta (VZD) personā „jaun-feodāļu” okupētajās teritorijās zem dzīvokļu mājām aprēķina pēc viltotiem datiem, ko tiesu varas amatpersonas kā zemesgrāmatu tiesneši [3.vara] zemesgrāmatās (ZG) ieraksta ar dubultās grāmatvedības paņēmienu kā „neapbūvētam zemes gabalam” atsevišķā „jaun-feodāļa” ZG, kur dzīvokļu mājas - vispār nav.

Tā ir „jaun-feodālisma” īsā definīcija LR izpildījumā.

Ja aborigēns savā labticīgi privatizētajā dzīvoklī vicina savu „vissvētāko īpašnieka dokumentu” (zemesgrāmatu) un ar pirkstu rāda „jaun-feodālim,” ka „svētajā dokumentā’ nekādas saistības ar „jaun-feodāli” nav ierakstītas, tad „jaun-feodālis” pasauc izpildvaras pārstāvi ZTNA [2.vara], kurš aizvelk aborigēnu uz tiesu varas tiesu [3.vara], kurai likumdevēja vara [1.vara] jau likumā uzrakstījusi priekšā „špikeri” sprieduma tekstam („taisnīga un neatkarīga tiesa”) par aborigēna nosūtīšanu spaidu darbos pie „jaun-feodāļa” ar jau noteiktu drakonisku meslu maksāšanas lielumu - 6% no VZD [2.vara] viltotās KV. Ja gadījumā aborigēns ir pensionārs vai students, kurš no saviem mēneša ienākumiem šos meslus nespēj nomaksāt, tad izpildvaras [2.vara] ZTNA (ar vai bez tiesas) atņem aborigēnam viņa vienīgo nekustamo īpašumu (dzīvokli), izliek viņu uz ielas un aborigēnam nekas cits vairs neatliek kā tikai braukt uz Īriju lasīt sēnes, kur viņš ir „brīvs cilvēks” ar savu dzīvokli un cilvēka cienīgu algu.Tas ir īss apraksts 1. un 2. attēlu kopsakarībai par to, kā 2.attēla žņaugs veicina aborigēnu bēgšanu no šīs teritorijas.

Aborigēnu un ZTNA noslēpumu vēsturiskie aspekti līdz 2015.g. atrodami iepriekšējās aktualitātēs vietnē: http://www.selfecoenergy.eu/. Tagad vēl daži

šīgada jaunatklājumi aborigēnu traģēdijā.

KV aprēķināšana pēc viltotiem datiem un dubultās ZG eksistence jau vairākus gadus aborigēniem vairs nav noslēpums kopš sākta ZG un KV salīdzinošā analīze.

Šīgada jaunatklājums ir ZTNA jeb TNPBZAP iekāpšana „jaun-feodāļu” kārtā. Tas ir pat pārsteidzošs atklājums, jo pētnieki nebija aizdomājušies līdz darbībām, kurās tieslietu nozares privātā biznesa zvērinātas amatpersonas izmanto savu amata stāvokli (uniformu) nolūkā gūt labumu savā privātajā biznesā ar viltotiem dokumentiem un spēka instrumentiem.

Sākotnējās „jaun-feodālisma” hipotēzes pamatā bija vienkāršs modelis ar pieņēmumu, ka TNPBZAP atraduši „labu barotni” honorāru gūšanai strīdos starp zemju īpašniekiem un aborigēniem - dzīvokļu īpašniekiem. Tomēr atšķirības no vidējiem ZTNA ieņēmumu rādītājiem (4. un 5. attēli) rosināja veikt padziļinātu analīzi ZTNA ienākumu dinamikā. Rezultātā tapa šīgada jaunatklājums - „ZTNA ir divi mundieri”(!!!).

Īsumā to var formulēt tādējādi, ka daudzi TNPBZAP valkā mundieri ar divām pusēm, kur katru pusi izgriež uz āru pēc vajadzības vai arī nekautrējas un valkā abus mundiersu vienlaicīgi katru uz sava pleca. No vienas puses tas ir TNPBZAP kā valsts amatpersonas formas tērps ar „uzplečiem” (zvērināts), bet no otras puses tas ir „jaun-feodāļa” mundieris ar „činu” (dubultā zemesgrāmata par zemes īpašuma domājamajām daļām - „kopīpašumā”). Amatu apvienošanas kārtībā „zemes kopīpašnieks” (ZK) kā TNPBZAP sarunās ar aborigēniem (dzīvokļu īpašniekiem) atstāj uz katra pleca abus mundierus un saka (apmēram tā): „Ja tu, aborigēn (dzīvokļa īpašniek), neklausīsi mani kā zemes domājamo daļu īpašnieku un neslēgsi ar mani zemes nomas līgumu ar viltotajiem KV lielumiem un to procentiem neparakstīsi, tad vēlāk nākšu jau kā TNPBZAP un tavu aborigēna dzīvoklīti vienkārši - atņemšu, jo tu jau kopš privatizēšanas brīža esi mans dzimtcilvēks un „parādnieks” man.”

Pirms 25 vai 15 gadiem tas izklausītos kā murgs, bet 2017.g. Aborigēnijā tas vairs nav smieklīgi, bet ir katram aborigēnam - bīstami. Ierinadas aborigēns vairs neredz izeju dzīvei šajā teritorijā un - vai nu paraksta līgumu un - maksā „jaun-feodālim” vai arī pārdod savas mantas un - „brauc projām”.

Pirmo impulsu padziļinātajam pētījumam deva atsevišķu TNPBZAP neticamie (pasakaini lielie) ieņēmumi kā valsts amatpersonām, t.sk. salīdzinājumā ar bagātas valsts Somijas analogas amatpersonas gada algu (piemēram, 4.attēls).

4. attēls

ZTNA jeb TNPBZAP ar kārtas numuru Nr_X peļņa (latos) no četru kopīpašuma zemes gabalu Rīgā „domājamo daļu” iznomāšanas dzīvokļu īpašniekiem

Otrs impulss bija TNPBZAP ienākumu dinamikas aizdomīgā līdzība ar vairāku raksturīgu rādītāju dinamiku, kas jau pirmajā apskatē stipri atgādina KV dinamiku.

Trešais impulss bija jau aksiomātiks no biznesa krīzes viedokļa, kas līdz 2012.g. plaukstošam miljonāram (4.attēls) pēc tam četros gados sabrucināja viņa peļņu vairāk kā piecas reizes, un dinamikas tendences liecina, ka bizness turpina grimt un peļņas palielinājums nav prognozējams arī 2017.g.

Paradoksāla izskatās TNPBZAP peļņas līknes precīzā sakrišana ar KV dinamiku (divu gadu plānotā nobīde) „zemes kopīpašnieku” ienākumos (5.attēls). Nekā „paradoksāla” gan tur nav, jo konkrētā amatpersona „stipri” pārrēķinājās mākslīgā KV burbuļa tālākā izaugsmē, kamēr „burbulis pārplīsa” un - saruka. Teiksim likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas kopīgi uzskrūvētajās nekustamā īpašuma cenās 2007.-2008.g. un pīķa sekošanai 2010.-2012.g. KV (viltotajās) vērtībās.

Šādu ZTNA pētījumā ir desmitiem, bet vēl kādi vairāki simti ZTNA slēpjas slepenajās VZD viltojumu un ZG dubultās grāmatvedības „pūra lādēs” (skapjos, maisos), ko kāds tieslietu ministrs vadā līdzi savā privātajā „bagāžā” ietītu sviestmaizīšu formā vai paslēptu puskažociņa piedurknē.

5. attēls

ZTNA jeb TNPBZAP ienākumi no valsts funkciju izpildes („bezzemnieki”) un no kopīpašuma zemes gabalu Rīgā „domājamo daļu” iznomāšanas dzīvokļu īpašniekiem (zemes kopīpašnieki”)

Savu pūra lādi ar sviest”maizītēm” un bagāžas skapjus ar pus”kažociņiem” derētu pārskatīt ne tikai visiem bijušajiem tieslietu ministriem, bet arī rotējošajiem ministriem, deputātiem un Aborigēnijas prezidentiem. Vai gan man viņi visi jāskaita!? Nejauši esmu jau esmu kļuvis kādam premjeram par „ārštata kļūdu labotāju sabiedriskā kārtā” kopš 2016.g. Taču - visam ir mērs. Cik gan kļūdas Aborigēnijā spēj pielaist viens premjers, viens ministrs, viena „zvērināta amatpersona”?

Dr. J.Avotiņš 23-07-2017 

2014.gada 10.jūlijā

Cilvēktiesības, tiesas un tieslietas Latvijā

Jeb

Kurš pārvalda valsti?

 Vēsturiski fakti un ar tiem saistītas amatpersonas

  Sveicināti! Centos izteikties īsi un šoreiz, šķiet, iznāca! Šogad aizrit astotā „gadadiena”, kopš pirmo reizi man nācās izteikt tādus nepatīkamus un tiesiskā valstī neticamus apgalvojumus, ka toreizējais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds (LPP) Latvijā ieviesis linča tiesu un piesedz iepriekšējo ministru Vinetas Muižnieces (TP) un Solvitas Āboltiņas (JL) nekrietnās darbības faktu un pierādījumu viltošanā, ko toreiz vēl toleranti saucu par ministru „kļūdām” (http://www.delfi.lv/news/national/politics/tieslietu-ministram-parmet-prieksgajeju-kludu-slepsanu.d?id=14476766) [1].

  Paradoksāli jau skan, ka „šleserists” Grīnvalds izrādās ir „piesedzis” gan „JL-Vienotība” pārstāvi toreizējo „repšisti” Āboltiņu, gan „šķēlistu” ministri Muižnieci. Tomēr paradokss pazūd, kad paraugāmies uz vēlāko LPP un TP saplūšanu konglomerātā un Vienotības „draudzēšanos” ar visiem, kas grib par kaut ko „vienoties.” Tomēr, šķiet, visspilgtākos viltojumu un prettiesisku dokumentu triepienus Tieslietu ministrijas (TM) kopējā gleznā ir iemūžinājis TB/LNNK pārstāvis Gaidis Bērziņš, kura „gara kopdarbus” ar tiesnešiem Jautrīti Briedi, Andri Guļānu un vēl dažiem citiem pasaulē studēs vēl gadsimtiem ilgi. Tāds duļķains politisks kokteilis sanāk. Tomēr raksta beigās pēc „filtrēšanas” visas totalitārisma „zemenītes” kļūs itin labi saredzamas.

  Tie paši astoņi gadi pagājuši arī kopš toreizējās Valsts kontrolieres (VK) Ingunas Sudrabas mīkstčaulīgās bēgšanas pagrīdē, kad aicināju viņu paskaidrot man un sabiedrībai faktu, kāpēc viņas vārdā VK viltotus ziņojumus paraksta korumpētais Indulis Šķibelis (ir KNAB atzinums par viņa interešu konflikta faktu), kurš tika pieķerts pie rokas faktu viltošanā un viltojumu ierakstīšanā ziņojumā. (http://www.delfi.lv/news/comment/comment/juris-avotins-kludas-revizijas-zinojuma-aizskar-tiesu-administraciju-un-tas-vaditaju.d?id=14516809#ixzz36beT1dfl) [2]. Tad arī – es un sabiedrība palikām – bez atbildes.

 Tie paši fakti un amatpersonas astoņus gadus vēlāk ceļā uz nākošo Saeimu

 Taču tautai atmiņa ir īsa un Inguna Sudrabai – arī. Tagad viņa jaunā ampluā tēmē uz Saeimas deputāta krēslu. Tur kādreiz Guntara Grīnvalda „piesegtā” Sovita Āboltiņa ne tikai vienkārši sēž, bet jau gadiem ilgi „vada” valsts likumdošanu. Pēdējos gados tur piesēž arī tas pats kādreizējais TM Gaidis Bērziņš, kura visus radītos šedevrus mēs tik drīz gan neuzzināsim, jo LR liela daļa dokumentu ir „klasificēti” jeb slepeni, kam pieeju (pielaidi) dod tikai SAB Jānis Maizītis pēc saviem „kritērijiem”. Baiba Broka kā TM ministre par visu šeit izklāstīto, iespējams, neko nezin, jo viņai „pielaidi pat TM iekšējiem noslēpumiem” J. Maizītis nedod  un iemeslus tur slepenībā no tautas un pat no premjeres. Spriežot pēc man adresētajām TM amatpersonu atbildēm, iespējams, ka ministre Baiba Broka varbūt arī nezin par tādiem „sīkiem valsts noslēpumiem” kā TM ieilgusī tiesvedība par Gaida Bērziņa 2008.04.29. „ģeniāli prettiesiskā” lēmuma atcelšanu un īpaši rupjiem dokumentu viltojumiem TM padotības iestādēs. Un SAB J.Maizītis to visu „piesedz”(!). Guntara Grīnvalda kādreizējais partijas boss Ainārs Šlesers atkal auj kājas ceļā uz kārtējo Saeimu. Tauta, visticamāk, par tādu viņa partijas biedru G.Grīnvaldu kā tieslietu ministru un viņa „linča tiesu” pirms astoņiem gadiem būs jau galīgi aizmirsusi un sliktu atmiņu ēnu uz A.Šlesera „varonīgo uznācienu” droši vien nemetīs. Savukārt sava spārna „lokomotīve” G.Bērziņš savus „grēkus” noslēpis „zem pielaides” un tos uzticējis J.Maizītim „noslēpumu lādītē glabāšanai” un uz nākošo Saeimu gatavojas iebraukt ar bruņuvilcienu kā daži politiķi kaut kur kādreiz darījuši. Bijusī Valsts kontroliere I.Sudraba un bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāns nodibinājuši katrs savu partijas laivu, ar ko arī cer „ieairēties” Saeimā, jo „vecie grēki” tautai ir „noslēpti” un glabājas pie J.Maizīša. Savukārt S.Āboltiņas „Saeimas laiks” ir jau tik ilgs un sens, ka nez vai kāds no tautas aizdomāsies līdz viņas TM laikiem un pastrādātajiem „nedarbiem”.      

 Cilvēktiesības, totalitārisms, četras varas un spožākie  dokumentu viltotāji LR

 Šajā informācijas lapā ir tikai fakti un mani viedokļi par tiesiskumu un cilvēku tiesībām šajā valstī. Fakti runā paši par sevi un mans viedoklis tāds nu reiz ir. Tradicionālajā „četru varu” sistēmā ir 1) likumdevējs, 2) izpildvara; 3) tiesu vara un 4) mediji. Tie visi LR ir saauguši vienā briesmīgā monstrā, kur „varas” cita citu glābj un piesedz gan sīkās blēdībās, gan lielos noziegumos. Shēma vietnē www.jurisavotins.info [3] publiskota jau agrāk, bet faktus astoņu gadu retrospektīvā atsvaidzināšu un precizēšu „varu sastāvu”. LR Likumdevējs (1) ir Saeima, bet šeit nosacīti tai piebiedroju arī VK, kura nav padota nevienai izpildvaras institūcijai. Izpildvarai (2) MK nosacīti piebiedroju arī KNAB un SAB, kuras pārrauga TM. Izpildvaras likumpārkāpumiem šajos 8 gados gan ministru līmenī, gan valsts sekretāru (VS) un viņu vietnieku (VSV) izpildījumā. Spožākās dokuentu viltošānas personības laurus V.Muižniece nav gluži pelnījusi. Faktiski viņas devums ir prasts un rupjš viltojums, kurš bija pavirši noslēpts „zem pielaides” un tāpēc bijušais KNAB šefs Saeimā šo „noslēpumu” pamanīja jau piecās minūtēs. No esošo un bijušo VS rindām spožākie faktu viltotāji dokumentos ir Mārtiņš Bičevskis un Mārtiņš Lazdovskis. No VSV – Inese Kalniņa un Irena Kucina. Lazdovskis un Kucina ar to nodarbojās jau arī B. Brokas pilnvaru laikā. Tādējādi „noslēpumu” iespējama nezināšana neglābj B.Broku no atbildības. Tiesu varai (3) „piebiedroju” arī prokurorus un tiesībsargu, kas gan nav īsti klasiskais modelis, bet saturiski tās ir tieslietu nozares iestādes, kurām vajadzētu garantēt cilvēka tiesību aizstāvību tiesiskā valstī (ja tāda pastāv), bet kuras šajos 8 gados ir „skaļi pūtušas taures” vienotā orķestrī ar visu instanču tiesām par to, ka bijušā TM G.Bērziņa 2008.04.29. prettiesiskais lēmums esot jāsaprot kā - „tiesisks”. Mediji (4) kā ceturtais varas stūrakmens LR manā ieskatā ir tāds stipri vājš „akmens”, kuram šeit neveltīšu daudz uzmanības, bet toties tas ir stipri paklausīgs pirmajiem trīs un labi saaudzis ar tiem vienā „totalitārā monstrā”, kas sabradā ikvienu, kurš mēģina nepakļauties inkvizīcijai un linča tiesai. Mediji ir tāds pakalpiņš pirmajiem trīs un „aizmālē acis sabiedrībai”, kad pirmie trīs „met zem totalitārās bruņu mašīnas kāpurķēdēm” kārtējo noskatīto upuri (par to detaļās - [1]), un pēc prettiesiskas upura „sabradāšanas” sabiedrībai „dzied ausī” „varonīgā ministra” slavināšanas himnu.

  Šeit aprakstītajos notikumos īpašu lomu ieņem arī otrās varas pārstāvis ekspremjers Valdis Dombrovskis (V), kurš „piesedza” vienlaikus gan savus, gan sava kabineta locekļa Gaidi Bērziņa likumpārkāpumus, kad abi sēdēja uz atbildētāja soliņa tiesā. To gan mediji kaut kā mepamanīja, jo abu kungu vietā tiesā „sēdēja” viņu pilnvarnieki, kur atbildētāji kopīgi ar tiesnešiem „piesedza” AT tiesnešu veiktos „pierādījumu viltojumus” [3]. Tiesnešu veiktos pierādījumu viltojumu faktus ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers gan „nesaredz” [3] kā krimināli sodāmu pārkāpumu, kaut gan likums to nosaka. Bet, kam gan Ē.Kalnmeieram, A.Guļānam, G.Bērziņam un citiem būtu vajadzīgi Likumi, ja viņiem to normas nav jāievēro? Gan jau cits citu „piesegs” un vēl kādu „medāli” iedos „par lieliem sasniegumiem nozarē”. Piemēram – G.Bērziņš piešķīra savu goda zīmi tiesnesei J.Briedei, kura ar faktu viltojumiem kā krimināli sodāmu darbību riskēja nonākt cietumā, bet Ē.Kalnmeiers tur neko sodāmu „nesaskatīja”, bet G.Bērziņš šo tiesneses „varonību” mēnesi pēc viņam labvēlīga sprieduma par viņa prettiesisko aktu – „novērtēja”ar savu apbalvojumu. Ikviens sapratīs, cik spēcīga ir sistēma un cik droši amatpersonas var atļauties izdarīt noziedzīgus darījumus – veikt pierādījumu viltošanu valsts pārvaldē un arī – tiesās, to skaitā Augstākajā tiesā.

  Tāds nu mums tagad iznāk varas „lielais četrinieks”, kur vienā lielā inkvizīcijas mašīnā ir saaudzis 1) likumdevējs ar „caurumainiem likumiem” (un VK); 2) prettieiskus lēmumus pieņemoša izpildvara (ar KNAB, SAB un padotības iestādēm); 3) pierādījumus viltojošā tiesu vara (ar „viltojumus neredzošu” prokuratūru un „prettieskumu nesaskatošu” tiesībsargu) un 4) iztapīgā un paklausīgā mediju vara (vairāk - www.jurisavotins.info [3]).

 Totalitārisma mašīnas darbības mehānisms un daži piemēri „eļļas noplūdei”

  Vēl pirms astoņiem gadiem SAB, KNAB, tiesas un tiesībsargs sadarbībā ar TM dziļā noslēpumā turēja faktu, ka tiesneši masveidā izdara pierādījumu viltojumus, uz kuru pamata taisa savus spriedumus. Taču daudzajās partiju un amatu „transformācijās” bez „jumta” palikušajai Vinetai Muižniecei migrācijās no varas viena stūra uz citu (tieslietu ministre, Saeimas deputāte, Satversmes tiesas (ST) tiesnese) nepaveicās. Promejot no Saeimas nebija pietiekami noslēptas dokumentu viltojumu pēdas, ko politisko pretinieku modrā acs ātri pamanīja. (http://www.juristavards.lv/zinas/264724-stajas-speka-notiesajosais-spriedums-vinetas-muiznieces-lieta/) [4]. Muižnieci ilgi piesedzošais Gunārs Kūtris līdzīgi I.Sudrabai arī cer uz tautas īso atmiņu un „stūrē uz Saeimas silto krēslu likumu caurumu urbināšanā.”

  Tādējādi „Muižnieces lieta” sabiedrībai izgaismoja stipri netīru un neglītu ainu „četru varu” veiksmes stāsta apžilbinātās „sapņu mājas” virtuvē un veļas mašīnā. Dokumentu viltotāji „varas monstra” iekšienē migrē no viena stūra uz citu, kas apgrūtina viņu noziedzīgo darījumu izsekošanu, bet palaikam gadās arī „kļūdas” un „informācijas noplūde”. Muižniece „uzkāpa” pat līdz ST. Tikai „likteņa pirksts un nenovīdīgi pretinieki” iztraucēja „sekmīgo kāpienu”, bet „putras vārīšana” četru varu virtuvē un „netīrā veļa” mazgājamajā mašīnā sabiedrībai kļuva redzamas. I.Sudraba [2] ir ceļā migrācijā no VK uz Saeimu. Viņas vārdā ziņojumus parakstošais korumpētais I.Šķibelis pēc atmaskošanas bija spiests atstāt VK, bet jau drīz aizemigrēja uz VAS "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs"  kur jau ceturto gadu „strādā” par valdes locekli, par ko 2013.g. saņēmis 31128.29 LVL algu un 19431.96 LVL pensiju par VK I.Sudrabas paspārnē veikto kukuļu ņemšanu un faktu viltošanu VK ziņojumos. Saistībā ar TM (Muičnieces-Āboltiņas un Grīnvalda-Bičevska periodi) un VK (Sudrabas-Šķibeļa periodi) “sistēma” darbojās pēc principa “es tev – tu man” un “pateicību tradīcijām.” Proti, par viltotiem faktiem VK ziņojumā (ar viltojumiem „pāradresējot” TM amatpersonu likumu pārkāpumus uz TA) Induļa Šķibeļa meita Egita Šķibele jau „Muižnieces-Bičevska” laikā (2004.g. 5.aprīlī) tika „paaugstināta” no ZM vecākā referenta amata uz nodaļas vadītāja vietu TM. Kad korumpētais I.Šķibelis sāka TM uzdevumā VK pārbaudes, viņa meita E.Šķibele ieguva nākošo paaugstinājumu - uz departamenta direktora amatu (Ābotiņas-Bičevska periods) avansā, bet ar pieticīgu algu - 8930.20 LVL 2005.g. Savukārt, pēc VK ziņojumā “sekmīgi aizairētajiem” TM noziegumiem uz padotības iestādi TA, E.Šķibeles alga tajā pašā amatā dubultojās līdz  17039.27 LVL  2007. g. (G.Bērziņa-Bičevska periods). Kā redzam, “sistēmas” mehānisms tiek “labi eļļots” un darbojas nevainojami. Pašreizējā tieslietu ministre Baiba Broka no visas šīs “operas”, visticamāk, nezin neko, jo viņai “nav pielaides noslēpumam”, kura sākuma daļu kopš 2008.g.vasaras no TM VS amata uz FM VS amatu aizemigrējušais M.Bičevskis aiznesa sev līdzi caur “Parex shēmu” tālāk jau uz komercbanku asociāciju, kur sabiedrība viņam klāt netiek, jo Ē.Kalnmeiers tur „neko nesaskata”, J.Maizītis joprojām to „tur noslēpumā” un „pielaides tam – nedod”, bet „Parex” un G.Bērziņa „2008.04.29. šedevra” „tiesiskums” – abi ir „zem J.Maizīša pielaides”. Savukārt “TM noslēpuma otro daļu” (daļā par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevra” „tiesiskumu”)  (2008.-2014.) sev līdzi no TM VS amata (ar pielaidi) uz EM VS amatu aiznesa M.Lazdovskis, kuram pat tieslietu ministre B.Broka klāt netiek, jo viņai nav “pielaides”, kamēr M.Lazdovskis  – nesūdzas (http://nra.lv/latvija/politika/120680-skandals-sab-neuzticas-ministru-prezidentei.htm) [5].  

  Tagad turpinās jau trešais „sāgas” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevra” „tiesiskumu” periods, kurā tieslietu ministre Baiba Broka bez „pielaides valsts noslēpumam” kā kuģa kapteinis bez kartes un kompasa varonīgi mēģina stūrēt tieslietu nozari, kamēr kādreizējā tieslietu ministre un tagadējā Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa (V) un B.Brokas partijas biedrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK-VL) „draudzīgi” noskatās tieslietu ministres izmisīgajos centienos no Saeimas krēsliem. Mārtiņš Lazdovskis (ar pielaidi) klusu raugās no nu jau iesildīta EM VS krēsla. Indulis Šķibelis no televīzijas torņa, visticamāk, TM virzienā neraugās, bet viņa meitai Egitai nu jau „veiksmīgā karjera” un „labā alga” nez vai rosina paskatīties, kā mokās „ne savējie”, kam pagadījies iekāpt amata krēslā, kas paredzēts sistēmas „savējiem”. Cienītā Baiba Broka, šķiet, vēl neapjauš, cik donkihotiska ir viņas cīņa ar vējdzirnavām. Ja senajam bruņiniekam vējdzirnavas izskatījās pēc pūķa, tad LR viss ir otrādi – izskatās pēc „sekmīgām” tukša gaisa malšanas dzirnavām, bet patiesībā tur iekšā sēž nežēlīgs totalitārisma monstrs. Tāpēc jau nedod tai B.Brokai to „pielaidi”, ka viņa tāda runātīga un pastāv riski, ka „ar pielaidi” uzzinās par „pūķa eksistenci” un visticamāk - izpļāpāsies; ieraudzīs sev zem krēsla noslēpto manuskriptu ar „sāgu” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevru”, droši vien nobīsies un - atkal pastāv izpļāpāšanās riski. Taču G.Bērziņš „sistēmā ir savējais” un kā lokomotīve jānoliek uz sliedēm ieripot nākošajā Saeimā. Bet B.Broka – izskatās, ka „nav savējā,” t.i. – ir sistēmai „nepiederīga.” Tāpēc arī viņa turpina stūrēt to TM kuģi „bez kartes un kompasa” (pielaides), kamēr G.Bērziņam būs argumenti jau trešo reizi iekāpt TM krēslā, jo viņa „sāgas” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevru” [3] un tā prettiesiskumu J.Maizītis būs labi noglabājis slepenībā un tautai taisnīgāku un tiesiskāku kandidātu tieslietu ministra amatam nevajadzēs meklēt. B.Broku tautas īsā atmiņa tikmēr jau būs aizmirsusi, un G.Bērziņš varēs atsākt „jaunu prettiesisku šedevru radīšanu”.  Inguna Sudraba – kādā „ilgu tramvaja” pieturā kā pusceļa gājēja uz Saeimu nez vai vēlas atcerēties astoņus gadus vecu „mazdūšības izpausmi” „ķibelē ar Šķibeli” [2] un viņa faktu viltojumiem kukuļu atpelnīšanai. Vineta Muižniece [5], visticamāk, nesēž mājās, jo viņa pēdējos 10 gados ir saņēmusi stipri lielu naudu no nodokļu maksātāju veidotā budžeta un, domājams,  bauda vasaras jaukumus kādā kūrortā un vairs „neskatās tieslietu sistēmas virzienā” [4].

 Kas no sabiedrības bija noslēpts 2006.gada 2.maijā jeb daži vēlāk konstatēti fakti

  Pirms 8 gadiem atklātībā nonākušie fakti ļāva tikai nojaust par monstra eksistenci un ieskicēt tā vispārējās kontūras. Tomēr tikai šodien sakrāto faktu tūkstoši ļauj katru ainas elementu ievietot precīzi tam atbilstošajā vietā kā perfektā mozaīkā. Šīs astoņu gadu „sāgas” sākumā daudz kas bija ļoti labi noslēpts. Tāpēc konstatētie VK ziņojuma faktu viltojumi tikai ļāva pieņemt, ka tā ir varbūt tikai dažu cilvēku savtīga un negodīga rīcība.  Viens no tādiem tobrīd nezināmiem, bet pastāvošiem iemesliem bija G.Grīnvalda vajadzība „ielikt prestižā vietā” – savai partijai vajadzīgu cilvēku. Vēlāk to tajā pat gadā apstiprināja G.Grīnvalda lēmumi. Uz „falsificētā” VK ziņojuma pamata 2006.g.2. maijā (divas nedēļas pēc stāšanās amatā) viņš (G.Grīnvalds) pieņēma lēmumu par TA direktora amata vietas atbrīvošanas uzsākšanu, ko ar prettiesisku lēmumu 2006.07.05. arī – atbrīvoja. Savukārt 2006.g. novembrī – pāris dienas pirms pilnvaru nolikšanas ar vēl vienu prettiesisku lēmumu TA direktora amatā iecēla savai partijai vajadzīgu G.Karlsonu. Taču pirmā (maija-jūlija) lēmuma prettiesiskumu nācās pierādīt pat līdz 2007.03.08. Savukārt G.Karlsona iecelšanas TA direktora amatā prettiesiskums noskaidrojās vēl vēlāk, kad atklājās fakts, ka amatā iecelšanas brīdī G.Karlsonam kā privātai personai nebija ierēdņa statusa. Atbilstoši normatīviem aktiem G.Grīnvaldam bija jāizsludina konkurss uz vakanto TA direktora amata vietu, ko G.Grīnvalds – neizdarīja. Arī „vieta” tobrīd īsti „vakanta”nebija, jo TM lēmums bija pārsūdzēts un G.Grīnvaldam vajadzēja rēķināties, ka viņa lēmumu kā prettiesisku atcels, kas arī 2007.03.08 notika. Savukārt, G.Karlsonam kā privātai personai bija jāpiedalās konkursā, bet konkursa nebija, un ar G.Grīnvalda prettiesisku lēmumu G.Karlsons TA direktora amatā nonāca – nelikumīgi. Šo TM un G.Grīnvalda trīskāršo „nesmukumu” cītīgi slēpa viņa pēctecis Gaidis Bērziņš, kurš viņa parakstītajos dokumentos aizgūtnēm meloja augstākām iestādēm sabiedrībai par faktisko situāciju, kad 2007.03.08. G.Grīnvalda 2006.07.05. lēmums kā prettiesisks jau bija atcelts un TM (nu jau G.Bērziņa personā) bija dots augstākas iestādes uzdevums atjaunota amatā ar TM prettiesisku lēmumu no amata atbrīvoto TA direktori. Toreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš jau 2007.g. demonstrēja savus dotumus izgudrošanas sfērā, parakstot savus dokumentus (2007.03.21. Nr. 1-10/264-B) ar apgalvojumiem, ka viņam dotais uzdevums atjaunot amatā prettiesiski no amata atbrīvoto TA direktori esot „neizpildāms” (citāts): „Iepazīstoties ar attiecīgo lēmumu, Tieslietu ministrija ir nonākusi pie secinājuma, ka tas ietver faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu...” [paraksts: tieslietu ministrs (...) G.Bērziņš].

  Lai nu kā ar to „faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu”, ko vēlāk premjers 2007.06.05. uz daudzām lappusēm ar piemēriem G.Bērziņam izskaidroja, ka no likumu normu viedokļa šajā uzdevumā nekā „neizpildāma” nav, un norādīja G.Bērziņam pat vairākus risinājuma variantus ātrākai uzdevuma izpildei. Taču lielākā „šmuce” toreizējā tieslietu ministra Gaida Bērziņa rīcībā atklājās vēlāk. Proti, „jauno tautas dziesmu” par „faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu” Gaidis Bērziņš sacerēja jau 2007.03.21,, kad viņa rīcībā bija vēl pusotrs mēnesis laika līdz TA direktora amatā prettiesiski ieceltā Ginta Karlsona „pārbaudes laika” beigām. Tāpēc G.Bērziņa „māņu kustība” ar vēršanos „pēc palīdzības” pie premjera Bērziņam „šausmīgi grūtā situācijā” apliecina filigrānu mehānismu „valsts noslēpuma” neizpaušanā (ka G.Grīnvalda lēmums par G.Karlsona iecelšanu amatā ir prettiesisks).

  G.Karlsona pārbaudes perioda laikā plīdz 2007.g.maija sākumam. To zinot,  G.Bērziņam nebija vajadzības sacerēt „jauno tautas dziesmu”, jo  bija pietiekams pamatojums likumu normu ietvaros G.Karlsonu no šī amata atbrīvot kā prettiesiski ieceltu amatā. Vienlaicīgi tieslietu ministrs būtu izpildījis augstākas iestādes uzdevumu atjaunot amatā prettiesiski no amata atbrīvoto personu. Taču G.Bērziņš šo faktu „noslepenoja” ne tikai no sabiedrības (G.Bērziņa 2007.03.21. Nr. 1-10/264-B vēstule amatā atjaunojamajai TA direktorei), bet „savu mazo noslēpumu” noturēja slepenībā arī no augstākas valsts pārvaldes iestādes – paša premjera. Nesmuki jau izskatās valsts pārvaldes iekšienē tās „augšgalā”. Proti, tieslietu ministrs maldina sabiedrību un premjeru, likdams premjeram rakstīt garu priekšrakstu uzdevuma izpildei, kad „noslēpuma” atklāšanas gadījumā premjera gudrie juristi skaidri būtu pateikuši vienkāršako risinājumu trīs rindiņās teksta. Un nebūtu vajadzīga nekāda gadiem ilga tiesvedība ar apkaunojošu Tieslietu ministrijas lomu kā atbildētājam par prettiesisku lēmumu pieņemšanu attiecībā uz privātu personu.

  Baiba Broka, domājams, pat nenojauš, ka viņas vadītā iestāde joprojām atrodas šajā appkaunojošajā atbildētāja lomā par nelikumību izdarīšanu. Aigars Kalvītis arī droši vien nenojauš, ka viņa toreizējā kabineta ministrs Gaidis Bērziņš viņu 2007.g. martā ir smalki izmuļķojis, pats tēlodams muļķi un noslēpjot no premjera tādu svarīgu faktu, ka Gints Karlsons Tiesu administrācijas direktora amatā tika iecelts – prettiesiski, un kuram G.Bērziņa „paskaidrojuma” rakstīšans brīdī vēl spēkā „pārbaudes laiks”, kas deva tieslietu ministram likumīgas rīcības iespējas, ko G.Bērziņš noslēpa un sūkstījās par „neizpildāmu uzdevumu”.  Lai nu kā, bet A.Kalvītis arī auj kājas ceļā uz Saeimu. Ja nu divi braši vīri atkal satiksies varas koridoros, tad A.Kalvītis tomēr būs pabrīdināts, ka G.Bērziņš no viņa ir gan slēpis svarīgus faktus, gan arī A.Kalvīti meistarīgi izmuļķojis.

  Tā nu „tās lietas” šeit darās. Šis pagarais ielēciens nākotnē (no 2006.gada maija skatu punkta) bija vajadzīgs, lai lasītājs vieglāk saprastu, ka visas TM prettiesiskās darbības „no ārpuses” objektīvu apstākļu dēļ „uzminēt” bija mazvarbūtīgi. Tāpēc šogad „8-gadu jubileju” svinošie dokumenti ([1] un [2]) to rašanās brīdī bija balstīti tikai uz tajā momentā zināmajiem faktiem un adresēti toreizējam tieslietu ministram G.Grīnvaldam (par „G.Karlsona iecelšanas vajadzību” toreiz vēl nebija ziņu) un toreizējai VK I.Sudrabai (par I.Šķibeļa korumpētību un E.Šķibeles amatiem toreiz arī vēl nebija ziņu).

  Jaunākie fakti un atzinumi, kas visu „saliek pa plauktiem” atrodami vietnē www.jurisavotins.info [3] sadaļā „Tieslietas”. Pārlasot abas vēsturiskās ziņas un viedokļus ([1] un [2]) pārsteidz precizitāte vēlāk klāt nākušo faktu prognozē. Taču tagad pienāca „8-gadu jubileja”, un tas ir īstais laiks retrospektīvai un arī jāatzīstas, ka prognoze nebija gluži precīza laika skalā. Proti, ziņās ([1] un [2]) gan tieši laiks nebija norādīts, bet aplēsēs tika pieņemts, ka visu detaļu savākšanai ainas kopējās „mozaīkas” salikšanā „vienā bildē” būs nepieciešams gads vai divi. Te arī neprecizitāte – astoņi. 

Ieinteresēti lasītāji paši pēc norādītajām interneta adresēm pirmos „taisnības cīņas baložus” ([1] un [2]) var aplūkot pilnībā. TM adresēto atklāto vēstuli gan medijs ir īsinājis. Tomēr saturs pamatā atstāstīts tuvu oriģinālam. Savukārt VK adresēto vēstuli gan medijs sev neraksturīgi pārpublicējis pilnībā. Šai stāstā „sāgai” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevru” saturiski ir liela nozīme, bet tas „8 gadu realitātes šova” scenārijā ir „pa vidu”. Sāgai veltītās grāmatas daļas ir jau publiskotas [3]. Novārtā bija palikuši paši pirmie aizsākumi. Tagad „8-gadu jubilejas” reizē tie iekļaujas vienotā un nepārtrauktā „aizraujošā scenārijā”, kur lasītājs gūst intelektuālu baudījumu no amatpersonu „aforismiem” (gan bieži – prettiesiskiem) un ar Šerloka Holmsa dedukcijas metodi varēs izrādes cēliena vidū mēģināt uzminēt kāda tiesneša, prokurora, ministra vai VS un/vai VSV rīcību nākošajā cēlienā un prognozēt nākošos tiesnešu veiktos faktu (pierādījumu) viltojumus un arī to, vai par šādu krimināli sodāmu rīcību kāds tiesnesis kādreiz nokļūs apcietinājumā vai arī – kamēr „sistēmas mehānisms” darbosies, tikmēr visi turpinās sēdēt paši savos „iesildītajos” amatu krēslos.

Paradoksi LR „varas četrstūrī”

 Toreizējam tieslietu ministram Guntaram Grīnvaldam adresētajā vēstulē [1] paudu nostāju, ka viņš ir pieņēmis prettiesisku lēmumu (tas gan apstiprinājās tikai pēc gada), ka nav pareizi TM vadīties pēc linča tiesas principiem (to daudzi uztvēra kā pārspīlējumu) un ka galīgi nepareizi un neētiski ir savas un sev padoto TM amatpersonu pārkāpumus (toreiz atturējos no termina „noziegums” un saucu tos par „kļūdām”) piedēvēt TM padotības iestādei – Tiesu administrācijai (TA). Savukārt, Valsts kontrolei (VK) adresētajā atklātajā vēstulē [2] cik nu iespējams toleranti mēģināju izteikties, ka VK ziņojums ir pilns ar absurdām kļūdām, kurās TM pārkāpumi tendenciozi un lielā skaitā uzdoti par TA pārkāpumiem (kas ir rupji faktu viltojumi – I.Šķibeļa izpildījumā I.Sudrabas pārraudzībā).

Paradokss Nr.1. – Toreiz gan ne tieslietu ministrs G.Grīnvalds, ne Valsts kontroliere I.Sudraba „nenolaidās” tik zemu, lai atbildētu uz ierindas sabiedrības pārstāvja atklātu vēstuli, bet pie varas gan I.Sudraba tagad pēc 8 gadiem – tiecas. Mūsdienās gan uz manu atklāto vēstuli saistībā ar mediju publikācijām par slepenu „aizliegto grāmatu sarakstu”  atsaucās pati premjere (gan tikai ar sava biroja vadītāja starpniecību, bet – atbildēja un uzdeva man adresētu saskaņotu atbildi sniegt B.Brokai). Tomēr tāds „ paradokss” iznāk, jo kā gan tieslietu ministre „bez pielaides” var kaut ko atbildēt par slepenu sarakstu, ja tāds ir, vai arī zināt, ka tāda nav.

Paradokss Nr.2. – kaut B.Broka un G.Bērziņš formāli ir no viena „politiskā spārna”, tomēr situācija katra ministra pilnvaru laikā ir diametrāli pretēja abu ministru iespējās. G.Bērziņš (ar pielaidi – vismaz nežēlojās par tādas trūkumu) neklausīja augstākām iestādēm, nesodīti padarīja par muļķiem sabiedrību un muļķa lomā nostādīja arī savu tiešo priekšnieku – toreizējo premjeru A. Kalvīti, noslēpjot no priekšnieka svarīgus faktus. Tagad apmierinātībā par savu „attapību un asprātību” G.Bērziņš droši vien gavilē savā Saeimas krēslā un „pucē riteņus” lokomotīvei braucienam uz nākošo Saeimu. Tikmēr B.Broka (bez SAB J.Maizīša pielaides) cik nu iespējams mēģina pildīt priekšnieces premjeres uzdevumus, bet pašas B.Brokas pārraudzībā esošais SAB viņai „pielaidi kā nedod, tā nedod” un priekšnieci premjeri arī kā neinformē, tā neinformē par „nedošanas” iemesliem. Šis jau ir „dramatisks paradokss”, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka šajā valstī ne amatpersonas piederība kādai „kabatas partijai” kaut ko nosaka, ne subordinācija valsts pārvaldes iestāžu hierarhijā kaut ko nosaka. „Ierindas oficieris” izlemj, ko teikt un ko neteikt valsts augstākajai vadītājai. Tātad  - valstī ir izveidota „nomenklatūra – ar pielaidēm” – „saviem [sistēmas] cilvēkiem” un palaikam amatos tiek arī censoņi, kuri „nav sistēmas cilvēki”. Tādiem cilvēkiemn pat neatkarīgi no to visaugstākajiem amatiem nozarē un valstī (TM tāds ir) nedod iespēju uzzināt pat „mazos noslēpumus” (kā G.Bērziņa „šedevrs”) pašam savā pārvaldāmajā nozarē.

Paradokss Nr.3. – „Varas četrstūris” radījis valstī tādu lēmumu un spriedumu pieņemšanas mehānismu, ar kuru ikvienu LR pilsoni kāda izpidvaras iestāde uz viltotu dokumentu pamata var prettiesiski „sodīt” par pašas iestādes izdarītiem pārkāpumiem un/vai bez personas piekrišanas uz falsificētu dokumenta pamata prettiesiski „pārcelt” uz neizdarīta pārkāpuma „soda izciešanas vietu”. Pati iestāde savu prettiesisko lēmumu „novērtē” kā „tiesisku”. Tiesu iestādes lēmuma tiesiskumu vairs nevērtē, bet attaisno iestādes prettiesisko rīcību uz savu pieņēmumu pamata –noslēpjot likumu normas, kuras iestādei bija un ir jāievēro, likumu vietā izmantojot pašas tiesas radītus pieņēmumus un likumiem neatbilstošas normu interpretācijas. Saeima maina likumu normas, padarot šos likumus aizvien „caurumainākus”, pa kuriem no atbildības „izslīd” valsts pārvaldes amatpersonas ar viņu izdarītajiem pārkāpumiem/noziegumiem. Tādējādi pārvaldes iestādēs un tiesās var iztikt vispār bez likumiem, bet to piemērošanas gadījumā Saeima ir tajos paredzējusi sabiedrības pārstāvjiem „ārprātīgi īsus” lēmumu pārstrīdēšanas termiņus un ierobežotus ceļus, kamēr pārvaldes iestādēm ir daudz un gari „atkāpšanās ceļi”, „likumi ar „rezerves durvīm” izmukšanai” un tiesas, kuras „darbojas vienotā komandā ar izpildvaru” pret sabiedrības pārstāvi.

Noslēgumā – secinājums. Liels faktu daudzums norāda, ka šo valsti šajā situācijā nepārvalda kāda demokrātiski ievēlēta vara, bet gan „četru varu monstrs”, kur izpildvara saaugusi ar lēmējvaru, tiesu varu un mediju varu. Valstī nestrādā tiesiskuma principi, pārvaldes un likumu normu hierarhija, likumu normas tiek ignorētas. Valsti pārvalda „nomenklatūras” cilvēki neatkarīgi no viņu piederības kādai politiskajai „kabatas partijai” un/vai hierarhijas iestādei. Individuālam sabiedrības pārstāvim savu tiesību aizstāvēšanā šajā valstī nav nevienas (!) iestādes, kurā vērsties un SAŅEMT savu tiesību aizsardzību. Tikai „nomenklatūras butaforija” parazitē un tērē budžeta naudu uzblīdušajā pārvaldes un tieslietu sistēmā.

Novēlu visiem – patīkamu atvaļinājumu vasarā un lasīt grāmatas brīvajā laikā.

Ar cieņu, Dr. J.Avotiņš

2014.gada  09.maijā

“Zinātnisks,” “juridiski konstatēts” un “tiesas nodibināts” - “fakts”

Bieži nākas konstatēt, ka pat „augsta ranga” LR tieslietu nozares amatpersonas pieļauj rupjas kļūdas elementāru terminu lietošanā. Šeit būs daži piemēri par termina “fakts” kļūdainu aizstāšanu ar terminu „juridiska vērtējuma sniegšana,” kurai ir no „fakta” principiāli atšķirīgs saturs un būtība un kuras secinājumu loģikas ķēdē turklāt ir dziļi pārrāvumi un konstatēti neloģismi.

Latvijas Republikā biežāk sastopamie “faktu” veidi ir: 1) „zinātnisks fakts”; 2) „konstatēts juridisks fakts” un 3) “tiesas nodibināts fakts”. Pirmo autors sakompilēja no dažādām mācību grāmatām. Otrs („konstatēts juridisks fakts”) saprotami izklāstīts judikatūrā tiesneses [nepārprotami – sava aroda speciālistes] Sanitas Kanenbergas spriedumā lietā Nr.A42501406; AA43-0742-09/13; 2009.07.24. (turpmāk – 2009. Spriedums), kur skaidrota arī tiesnešu rupja kļūda “juridiska fakta konstatēšanā,” lietojot to kā sinonīmu „juridiska vērtējuma sniegšanai,” jo tie ir ar ļoti atšķirīgu saturu un būtību. Juridisko terminu vārdnīcā ir dots termina - fakts – skaidrojums: „Fakts ir  reāls, patiess atgadījums, objektīvs notikums, parādība, rezultāts.” Šis ir vispārīgs formulējums gan „zinātniskam faktam,” gan „juridiskam faktam”.

Iedziļinoties detalizētākā „fakta” satura izklāstā starp „zinātnisku” un „juridisku” faktu parādās arī atšķirības. Zinātniskus faktus „pierāda” ar lielu skaitu atkārtotiem indikatoru mērījumiem un korelāciju [sakritību] ar teorētisku modeli [teoriju] (piemēram, gravitācijas spēka un tā konstantes eksistence). Ja fakts korelē ar teorijas atzinumiem, tad šie fakti apliecina arī konkrētas teorijas pareizību.

Fundamentālajā (eksaktajā) zinātnē iesācēji reizēm neprot atšķirt vispirms faktu no teorijas un tad - teoriju no hipotēzes [pieņēmuma]. Tas nebūt nav viegli. Tāpēc – saprotami, ka augstskolu pienākums ir maģistra diplomu izsniegt tikai tādiem topošajiem fundamentālo nozaru zinātniekiem, kuriem tādas elementāras lietas „nesajūk”. Sociālajās zinātnēs precizitātes rāmji ir izplūdušāki un terminu sajaukšana notiek biežāk – tie sastopami arī diplomētu juristu darbos (spriedumos, lēmumos).

Juridiskie fakti ir tādi apstākļi, no kuriem rodas, tiek grozītas vai izbeidzas tiesiskās attiecības. Tāpēc juridiskus faktus visbiežāk „konstatē” ar dokumentiem un to „statusu” (piemēram, lēmums ir, spriedums uzrakstīts, apliecība izdota, pase nozagta, līgums pagarināts u.c.). Savukārt „juridiska vērtējuma sniegšana” ir loģiska secinājuma izdarīšanas process.

Iesācēji tiesību zinībās palaikam neprot atšķirt „konstatētu faktu” [reāli pastāvošu objektu, dokumentu, notikušu atgadījumu, notikumu] no „hipotēzes” (pieņēmuma), kas kā „juridiska vērtējuma sniegšana” atkarīga no pēņēmumu un  loģikas ķēdes posmu stiprības. Dažam iesācējam juristam pat loģisks vērtējums    „hipotēze” var pārvērsties „teorijā” un tālāk - „faktā”, kuru tad vienkārši ar vārdiem uz papīra „nodibina”. Ja loģika „vērtējumā” ir ar robiem („klibo”), tad vērtējums var nonākt pretējā pozīcijā „faktiem” un pat – ar pretēju saturu. „Juridisks fakta konstatēšanas” procedūra noteikta Civilprocesa likuma (turpmāk - CPL) 288.-292. pantu normās. Kopš Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) stāšanās spēkā 2004.02.01. personu tiesisko attiecību ar iestādēm rašanos, grozīšanu vai izbeigšanu - izskata administratīvajās tiesās, izmantojot CPL 288.-292. normas.

Te arī pirmo reizi saskaramies ar nosacīti jaunu terminu - „faktu „nodibināšanu” tiesā”, kas iekļauts APL 153.panta trešajā daļā – „fakts,” kurš „nodibināts” ar spēkā stājušos spriedumu tā „motīvu daļā,” nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa dalībnieki.”

APL nav dots skaidrojums, kā „tiesa nodibina” „faktu,” bet tiesas ņem un „dibina uz nebēdu” neatkarīgi, vai tas ir „fakts” vai „juridisks vērtējums”, vai kāda tiesneša hipotēze. Tāpēc ir LR spēkā esoši normatīvi akti un judikatūras atzinumi, ka jāvadās pēc CPL 37.nodaļas „Juridisko faktu konstatēšana” 288.-292. pantu normām. Tieslietu nozares tādiem pieredzējušiem speciālistiem kā iepriekš minētā Sanita Kanenberga būtu rūpīgi  jāseko, lai iesācēji tiesneši nepieļautu „juridiska vērtējuma sniegšanā” rupjas loģikas kļūdas un vēl jo vairāk – lai nesajauktu „vērtēšanu” ar „fakta konstatēšanu” un - otrādi. Vai arī – kurš iesniedz prasību „juridiska fakta konstatācijai”? Tas nav – „sīkums”. Taču palaikam arī cienījama gadu gājuma juristiem (tiesnešiem) tā ir sveša lieta, jo „padomju laikos” tiesas „faktus dibināja” pēc citiem likumiem un universitātēs mācīja pavisam citas „normas”. Tādējādi mēdz gadīties „kļūdas” arī tiesnešiem – pensionāriem ar „padomju skolas” juridisko bāzi. 

Lai lasītājs vieglāk izprastu „juridisko faktu konstatēšanā (nodibināšanā)” lietotos terminus – „iecelšana”, „pārcelšana”, „atjaunošana vietā”, „atjaunošana situācijā”, „aizliegts [nelikumīgs, nereāls]/atļauts [likumīgs, tiesisks] paņēmiens (lēmums), vispirms vienkāršotu situāciju demonstrēsim ar „zinātniska fakta” piemēru, jo eksaktā zinātne neloģiskus pieņēmumus nepieļauj, bet tieslietu nozarē – tas gadās diezgan bieži.

Pierādīts zinātnisks fakts

Jau antīkie domātāji ar Aristoteli priekšgalā pētīja gravitāciju un Arhimeds atklāja, gan skrūvi, gan sviru, gan „cēlējspēku”, ar kuru laivās svēra ziloņus un ar ko šodien lido lidmašīnas. Eksakto zinātņu zinātniekus un sociālos pētniekus tiesību nozarē vieno „Arhimeda svira”, kas „ar vienādiem pleciem” un „līdzsvarā” šodien ir – „svari”. Eksaktajās zinātnēs – tas ir mērinstruments ar augstu precizitāti. Sociālo tēmu pētniekiem (t.sk. tiesnešiem) pietiek ar svaru kausu nosvēršanos „par labu kādai pusei”, kur precizitāte „faktu svēršanā” jau ir mazāka kā „aptiekas svariem” (praktiskais vidējais starp eksakto un sociālo). Ja vēl tiesneša vienā svaru kausā fakta vietā iekrīt (pasmags) „juridisks vērtējums”, kas „nosaukts” par „faktu”, tad svari stipri nosliecas par labu vienai puse un – var izdarīt „spriedumu”. Un, ja vēl svariem pleci ir dažāda garuma? Tad – eksakti zinātnieki te – apmulst.

„Tiesnešu neatkarība” garantē, ka nevienam nav tiesības skatīties un analizēt, ko tad un kā tad tiesnesis ir „krāvis” tajos pierādījumu svaru kausos, un ar kādām metodēm „faktu nodibināšanā” kāds „fakts” tur ir „nodibinājies”. Tā nu iznāk, ka nevienam arī nav tiesību interesēties, vai tiesnesis savā spriedumā kļūdaini izmantojis „vērtējumu” kā „faktu” vai – otrādi. To var un drīkst darīt apelācijas tiesā augstākas raudzes tiesnesis, kā to iepriekšējā piemērā izdarīja krietnā tiesnese Sanita Kanenberga.

1. attēls. Svari 

Pļaujas laikā gravitācijas spēka ietekmē graudi no pārbriedušām vārpām „krīt uz zemi” paši par sevi. No normālos apstākļos nobriedušām vārpām graudi gravitācijas ietekmē „krīt uz zemi” arī „paviršas” – „pārcelšanas” („nomešanas”) rezultātā „ar kombainu” no vārpām (pļauja) uz fermera „transporta kasti”. Savukārt, pašā „transporta kastē” grauda „transportēšana” no „viena stūra uz otru stūri” (rotācija) jau norit bez piepūles un gravitācijas ietekmes. Pagaidām nav dzirdēts, ka kāds fermeris jebkur pasaulē būtu jautājis zemē nomestam graudam: „Kāpēc Tu sešus gadus guli uz zemes un pats „nepārcelies” uz kasti? Es esmu nolēmis Tevi „pārcelt” uz kasti! Bet Tu – neklausi un „nepārcelies!” Tieslietās gan tādas situācijas palaikam gadās, kad iestādes vadītājs iepriekš no amata nelikumīgi (prettiesiski) atbrīvotu „nomestu” personu 2008.04.29. nolemj kā privātu personu (grauds uz zemes) „pārcelt” uz kādu (amata) vietu iestādē, bet aizmirsis, ka likumi personai un dabas likumi graudam noteikuši, ka to (graudu) vispirms „jāieceļ” tajā „kastē” (personu - amatā), un pēc tam jau likumi vairs neierobežo „grauda” (ierēdņa) „stumdīšanu pa kasti” (ierēdņu rotācija).

2. attēls – kombains pļauj vārpas un „pārceļ” graudus uz „kasti”

„Zinātniskā fakta” un „juridiska fakta konstatācija” savā būtībā un metodoloģijā ir visai līdzīga. „Graudu pārcelšana” no „vārpas laukā” uz „kasti” un „kastes iekšienē” neietekmējas no gravitācijas un notiek praktiski „bez papildus enerģijas patēriņa”. Tas notiek vienādā „augstumā” jeb, no gravitācijas spēku viedokļa – vienā potenciālās enerģijas līmenī. Tiesību zinātnēs tas atbilstu konkrētas iestādes amata hierarhijas definētam līmenim. Piemēram, ministrijas valsts sekretārs ar ekonomista maģistra grādu 2008.-2014. sešus gadus neveiksmīgi izmēģināja juridisku faktu konstatēšanas grūtības un „tiesiskuma atzīšanu” tieslietu nozarē un viņu „pārcēla” uz ministriju ar ekonomikas novirzienu. Pagaidām ekonomikas un labklājības kāpums gan vēl nav manīts. Lai nu ekonomistam – sokas „pēc rotācijas” uz piemērotāku vietu!

Savukārt, privātai personai, lai nokļūtu ierēdņa amatā, „ir jāpieliek spēks” (ekvivalents spēkam, ar ko grauds tika nobirdināts zemē) personas „iecelšanai” tādā amatā, kas pēc LR tiesību normām (APL 3.(1)) ir – „administratīvs akts”. Un tāds administratīvs akts tiesību zinātnēs ir līdzīgs spēkam dabas zinātnēs, kas jāpārvar fermerim, „ieceļot” graudu „kravas kastē” („ieceļot amatā” valsts civildienestā – tieslietās). Pēc tam fermeris graudus var „pārcelt” ar lāpstu, riekšavām vai karotēm uz kādu citu kastes stūri – kā nu dabas likumi un reālie apstākļi (rocība) ļauj, un ierēdni – atbilstoši – „pārcelt citā amatā” – kā nu normatīvie akti pieļauj. Paviršiem juristiem pazūd „amats” un paliek tikai – „dienests”, kas neatbilst ne likumiem, ne loģikai, ne – eksaktajai zinātnei.

Abās (eksaktās zinātnes un juridisko zinību) nozarēs saprotams ir fakts, kad grauds ir „rupji nomests zemē” (persona prettiesiski „nomesta no amata”). Tad kārtīgs saimnieks (fermeris) nolaidīgajam strādniekam liek „atjaunot” grauda statusu – vispirms to paņemot un „ieceļot kastē”, kur to pēc tam var pārbīdīt („pārcelt”), ja tas „saimniecībā vajadzīgs”. Sabiedrībā – augstāka iestāde uzdod zemākai iestādei „atjaunot personu – amatā”. Tātad – ar zemē nolaidīgi nomesta grauda (prettiesiski no amata atbrīvots ierēdnis) „iecelšanu” (administratīvs akts – ierēdnim) tiek atjaunots enerģētiskais līmenis graudam - pārvarēts gravitācijas spēks, paceļot to tālāk no zemes centra (ierēdnim – atjaunošana amatā un civildienestā) vai līdzīgi kā graudam – iecelt „kastē” līdzīgā vietā, bet tajā pašā enerģētiskajā līmenī (personai – atjaunot līdzvērtīgā amatā). Taču jēdzieniem „atjaunošana amatā” un „pārcelšana no viena amata uz citu” ir nepieciešama elementārā loģika gan „juridisku faktu konstatēšanā”, gan „juridiska vērtējuma sniegšanā”. Šīs elementārās loģikas iztrūkums vērojams dažādu valsts pārvaldes un tiesu iestāžu amatpersonu „rakstu darbos”.

Tiesību nozarē to visu regulē APL 3.(1), CPL 288.-292. un Valsts civildienesta likuma (VCDL) – 11.(1) normas. No amata prettiesiski atbrīvotu („nomestu”) privātu personu (nokritušu vai zemē nomestu graudu) „iecelšanu” ierēdņu amatos ar administratīviem aktiem (iestādes vadītāja rīkojumu) nosaka – tieši šīs normas. Savukārt, „kastes iekšienē” (personai jau atrodoties konkrētā amatā civildienestā) graudu rotāciju gravitācija maz ietekmē un „ierēdņu rotāciju” nosaka VCDL 37.panta normas, un to – var izdarīt ar „iestāžu iekšējiem dokumentiem” (lāpstu - graudam) jau – likumu ietvaros (potenciālā enerģija nemainās, spēks – nav jāpieliek).

3. attēls. Shematisks attēlojums darbībām „iecelšana” un „pārcelšana”

1 - Grauds nokrīt (tiek „nomests”) zemē (gravitācijas ietekmē); amatpersonu „ar prettiesisku administrartīvu aktu” atbrīvo („nomet”) no amata un izbeidz dienesta attiecības;

3- 4-6 - graudu "paceļ" un „ieceļ” (kastē); privātu personu „ar administratīvu aktu” - "ieceļ" amatā;

2 - "pārcelšana" ar „iestādes iekšēju dokumentu”;

5-6 - "rotācija" – bez „spēka” (administrartīvā akta) pielietošanas – ar iekšēju iestādes lēmumu amatpersona var tikt „aizrotēta” uz konkrētā brīdī aktuālāku „vietu”;

7 – „kastes laušana” – „barbarisms” jeb „valsts pārvaldes iestāžu terors”; privātas personas nelikumīga "pārcelšana" kādā amatā, ja lēmuma pieņemšanas brīdī persona nav ieņēmusi ierēdņa amatu [nav bijusi „amatpersona”] (2-4).

Šeit pasaulē „unikāls” ir  LR tieslietu ministra G.B. 2008.04.29 lēmums, kas izdomājis ierēdņa amatus, piemēram „Iva Bērziņa” (Žanis Ezītis” „Pietuka Krustiņš” u.c.), no kura tieslietu ministrs varētu „privātu personu”, piemēram, „Ivu Bērziņu” vai „pietuka Krustiņu” kaut kur „pārcelt” jau atbilstoši „ierēdņu likuma” (VCDL) 37.panta normai, jo šis likums pieļauj „pārcelšanu” tikai no viena „ierēdņa amata” uz „citu ierēdņa amatu” (graudu no vārpas uz kasti vai bīdīšanu kastē). Politiķim tas ir „liels trumpis” – pasaules mēroga atklājums, ko Briselē pagaidām gan neviens tāpat nesapratīs, bet Strasbūrā pēc 20 gadiem tikai – nopūtīsies, kad ex-ministrs jau sen būs savā biznesā, pensijā vai aizgājis pa „skuju taku” citā dimensijā. Privātas personas vārdā nosaukt ierēdņa amatu un no tā „pārcelt” šo personu uz „citu ierēdņa amatu” visā plašā pasaulē spēj tikai un vienīgi bijušais tieslietu ministrs G.B. kā, piemēram, Krišjānis Barons – piepildīt unikālo „Dainu skapi”. Lai nu latviešiem – G.B. un viņa sekotājiem sokas pasaules „slavas zālē”!

Tālāk jau tiesību zinātņu speciālisti J.Neimanis, J.Briede un I.Skultāne (2012.03.26.) izdara vēl unikālāku sprieduma interpretāciju („juridiska vērtējuma sniegšanu”), ka privāta persona, piemēram, Iva Bērziņa (I.B.) ministra lēmuma pieņemšanas brīdī it kā esot ieņēmusi ierēdņa amatu „Iva Bērziņa” (tāda „fakta” gan LR nav) – [„nekrietnās” I.K., U.M. un K.K.- hipotēze]. Tāpēc, ka ex-ministrs G.B. nav mācējis I.B. atjaunot amatā atbilstoši likumu normām, trīs tiesneši četrus gadus domāja un – galu galā izdomāja - izvirzīja hipotēzi, ka LR varētu būt uzradies jauns ierēdņa amats, piemēram, „Iva Bērziņa”. Savukārt tiesneši A.Guļāns. J.Briede un L.Slica AT 2013.07.12. lēmumā gadu vēlāk šo „hipotēzi” jau pārvērš - „tiesas nodibinātā faktā” it kā atbilstoši APL 153.panta trešajai daļai. Dabas likumi un normatīvie akti gan nosaka, ka „hipotēze nevar būt – fakts”. Taču latvju dižgariem tas – nekas! Tādējadi pēc 2013.07.12. lēmuma  „pieteicēja I.B. atjaunota dienestā” – „bez amata” - it kā ar „paņēmienu Nr.7” (pati sevi ieceļ amatā pretēji visām likumu (tiesību aktu) normām) jeb zinātniska fakta konstatēšanai – ar „graudu kastes laušanu” (urbšanu, demolēšanu u.c.). Neglīti skan sakarsušā globālajā atmosfērā tādi paņēmieni. Taču LR tieslietu sistēma uz to – mudina. Un to visu nogludina 2012. G.B. pasniegtās „pateicības” tiesnesei J.B. ministra goda zīmes veidā par „lieliski novadītu tiesas izrādi ar G.B. kā „atbildētāju” galvenajā lomā”.

Kā gan šeit lēmuma pieņemšanā 2013.07.12. „pielidoja” J.Briede no 2012.03.26. sprieduma [un 2014.g. – I.K. un U.M. no 2011.g.]? To Eiropa vēl gadu simtiem analizēs un pētīs, jo „lidojošie tiesneši” ir Balkānu „fenomens”. Bet Baltijas valstī kā „gandrīz Ziemeļvalstī”? Tā nu nevajadzētu būt. Šķiet, izšķirošā varēja būt –  ministra G.B. „pateicība” – goda zīme J.B. par sekmīgu I.B. „tunelēšanas” eksperimentu „cauri likumu sienai”. A.G., U.M. un S.K.–G.B. goda zīmes - netika.

4. attēls. Shematisks attēlojums fiktīvu „faktu” – „dibināšanai” tiesās LR

Tā ir konkrētā lietā „fiktīvu faktu” rakstīšanas shēma LR tiesās.

AT 2013.07.12. lēmums (A.Guļāns. J.Briede un L.Slica). Autentiska kopija.

AT 2013.07.12. lēmuma (A.Guļāns. J.Briede un L.Slica) citāts no 2012.03.26. sprieduma.. Autentiska kopija. 

Vai nav kā „jauna „nekrietnā” - „latvju tautas” dziesma”?

Senāts „arī secinājis,” ka:

1) „lai gan lēmuma lemjošajā daļā tas tieši nav norādīts” (?) [pēc TM paskaidrojuma tiesai – nav vispār norādīts šajā „lēmumā” - !!!]

2) „tomēr no „lēmuma satura” (?) (kur arī par „atjaunošanu” nekas nav teikts - !!!)

3) „Senāts konstatē,” (???) ka

4) (ar) „šis lēmums ietver” [jauks termins – „lēmums – ietver”] (?!)

5) arī „pieteicējas atjaunošanu” (???!!!) – „valsts civildienestā” (xxx).

6) ‘’Šāds secinājums” (???) -

7) „izriet” (!!!) no „apsvēruma” (???), ka

8) „amatpersonas pārcelšana” [piemēram, Iva Bērziņa 2008.04.29. ir privāta persona bez publiski tiesiskām attiecībām ar valsts pārvaldes iestādēm? Kāda tur „amatpersona”   2012.g., ja persona kopš 2006.g. nav publiski tiesiskās attiecībās ar valsts pārvaldes iestādēm?] –

9) „nav iespējama” [pareizi – „pārcelšana” – nav iespējama- !!!]

10) situācijā, [ja viņa neieņem nekādu amatu valsts civildienestā]

11) „ja viņa neatrodas – civildienestā” [Tātad–„pārcelt–nevar” - !!!].  Bet – „nolemj – pārcelt”! [Atrasties „dienestā” bez „amata”? Vai nav oriģināli?]

Bravo! LR tiesu sistēmai!

„„Lai gan lēmuma lemjošajā daļā tas tieši nav norādīts” (ne tikai – lemjošajā); „tomēr no „lēmuma satura” (nav nekas tajā saturā); „Senāts konstatē,” (loģikas „Bermudu trijstūris”); ka (ar) „šis lēmums ietver” (tāds intīms sapnis – „lēmums ietver to, kā nav); arī „pieteicējas atjaunošanu” – „valsts civildienestā” – (neatradās normatīvs akts, kur nerakstīts lēmums ietvertu „personas atjaunošanu „valsts civildienestā”). ‘’Šāds secinājums” „izriet” (!!!) no „apsvēruma”, ka „amatpersonas pārcelšana”  nav iespējama- situācijā, „ja viņa neatrodas – civildienestā”.”

„Fakts” ne fundamentālajā zinātnē, ne sociālajos pētījumos tiesību zinībās - „neizriet” un/vai nenodibinās no kaut kāda „apsvēruma”, ko izdarījusi „draugu kopa” vai „tiesas sastāvs” no trīs personām. Vēl jo vairāk – „secinājuma” „izrietējums” no „apsvēruma” ar pūlēm iekļaujas „juridiska vērtējuma” kategorijā. Savukārt, tas „secinājums”, kas ”izrietējis” no „apsvēruma”” – nevar piedzimt pat viskroplīgākajā „fakta formā” ne zinātnē, ne tieslietu nozares pētījumos. Taču LR, šķiet, tieslietu nozare ir Globāla anomālija, kur tā – var notikt un notiek (diemžēl).

Tautai saprotamā valodā tas nozīmē, ka Eiropā un, tajā skaitā – LR, privātu personu uz kādu iestādes amatu likumā noteiktā kārtībā „pārcelt” - „nevar”, jo normatīvie akti (likumi) nosaka, ka pirms privātas personas nokļūšanas kādā ierēdņa amatā viņa (privātā persona) vispirms ir ar „administratīvu aktu” (APL 3.(1)) – „jāieceļ” ierēdņa amatā ar iestādes vadītāja rīkojumu (VCDL 11.(1)), un pēc tam valsts pārvaldes iestādē ar „iekšēju iestādes lēmumu” šo personu drīkst „pārcelt” uz kādu citu amatu (jau ar VCDL 37.panta normu).

Taču konkrētajā situācijā ministram tik „ļoti gribas” - „pārcelt” (to, ko nevar), jo viņam esot bijis tāds „uzdevums” (kuru tā galīgi nepildīt – arī nevar) – atjaunot personu amatā un dienestā (ko ministram G.B. „šausmīgi negribas”, bet „ir uzdevums”). Taču ministrs to ne māk, ne grib darīt. Tad arī tiesa „dibina faktu”, ar kuru „tunelēt” [pēc kvantu fizikas likumiem] cauri likuma sienām privātu personu.

Tiesa konkrētajā sastāvā „konstatē”, ka „ja ministram „ļoti gribējās” – „pārcelt” (bet vajadzēja – „iecelt”),un viņš tomēr spītīgi izdod prettiesisku lēmumu – „pārcelt”.  Tad likuma normas nav spēkā, pat sagriežas diametrāli pretēji. No tiesas „loģiskajiem apsvērumiem” – „izriet”, ka privātajai personai „pašai bija „jāielec” civildienestā”, jo citādi iznāk, ka ministra lēmums ir „nelikumīgs”. Bet ministra lēmumiem visiem jāizskatās – „tiesiskiem”, jo ministrs izsniedz goda zīmes tikai viņam „paklausīgiem tiesnešiem”? Tad nu - sprieduma loģika savērpjas „Galaktiskā spirālē”. Ja ministram sagribējās „pārcelt”, tad likumi lai „pastāv malā” un „klusē”, bet privātai personai „pašai „jāielec” kaut kādā amatā”, jo nav neviena, kas gribētu „iecelt”. Ja nav „fakta”, ka persona „iecelta” amatā, tad sanāk, ka ministra lēmums ir prettiesisks. Tā „tiesiskā valstī” LR – nedrīkstētu būt. Tāpēc tiesai ir uzdevums „nodibināt faktu” par to, ka privāta persona ir „tunelējusi” uz „civildienesta kasti”, izurbjoties cauri tērauda sienai un apejot „kastes vāku” (likumu normas). Par šādiem „paradoksiem” ministrs dod savas „goda zīmes” tiesnešiem. J.B. – saņēma, jo „konstatēja”, ka viņa pati ir „secinājumu” „izrietinājusi” no „apsvēruma”. A.G. 2012.g. ministra goda zīmi nesaņēma, jo „faktu par tunelēšanu” – „nodibināja” tikai 2013.gadā.

Teiksim – loģika šeit „vērtējumā”, „maigi izsakoties” ir tāda „stipri pakliba”, bet „fakta” pazīmju tajā A.Guļāna „nodibinātajā faktā” gan nu nav – nemaz. Tikmēr tiesnešu merkantīlā motivācija ir caurcaurēm - izgaismota.

Kāds tad izskatās LR izpildvaras un tiesu kopīgi īstenotais MODELIS „juridiska vērtējuma” „pārkrāsošanai” par „nodibinātu faktu”?

1. Vispirms trīskārtējais LR tieslietu ministrs G.B. 2008.04.29. nolemj – „pārcelt” privātu personu, piemēram, Ivu Bērziņu, ar 3. attēla 7. paņēmienu – „cauri tērauda kastes sienai”, kur „graudam pašam jāizurbjas līdz kastei” (privātai personai  - pašai pretēji likumu normām – cauri ministrijas sienām „jāieceļas” kādā amatā).

2. Tad trīs gadus visas valsts amatpersonas pārvaldes sistēmā un tiesās klusē. Vienīgi ministrijas padotības iestādes VZD vadītāja uzdevumā M.L. „pa kluso” tiražē denunciācijas par to, ka „privāta persona I.B. neatrodas tajā vietā, uz kurieni viņai pēc ministra G.B. vēlēšanās būtu „jātunelē”. Tajā pat laikā tiesneses Una Mihailova, Karina Krastiņa un Sanita Kanenberga „safabricē” šajā lietā pirmo „vērtējuma” uzdošanu par „faktu”. Šo trīs dāmu „ieskatā” katra privāta persona ministra lēmuma parakstīšanas brīdī „uz laiku” varētu „pārcelties” („tunelēt”) civildienestā, lai ministrs drīkstētu izmantot VCDL 37. normu „par pārcelšanu”. Nu, vai nav nekrietna tā iepriekš minētās krietnās Sanitas Kanenbergas „dubultniece”? Viena („krietnā”) 2009.Spriedumā precīzi nodala „faktus” no maldīgiem „izvērtējumiem”, bet otra (nekrietnā) divus gadus vēlāk (2011.05.12.spriedums - 4. attēla 2. solis) pati uzdod „vērtējumu” par „faktu”.

3. Gadu vēlāk, visi brīnās, kāpēc tas „grauds” (privāta persona I.B.) nav „pārcēlies” uz „kasti” (cauri tērauda sienai, pārvarot gravitāciju [grauds]; pēc „ministra vēlmes” un - savas „iniciatīvas” – pretēji likumu normām [privātai personai]). Tad AT senatori J.Neimanis, J.Briede un I.Skultāne (2012.03.26. spriedumā) attīsta hipotēzi („vērtējumu”), ko A.Guļāns. J.Briede un L.Slica 2013.07.12. lēmumā – uzdod par „nodibinātu faktu” un mēģina iestāstīt kārtīgajam saimniekam (tautai), ka „grauds” (persona) kārtējo reizi „zemē nomests” (no amata, kura nav) ir – „saimnieciska” („tiesiska”- personai) darbība.

4. Pa to laiku ekonomikas maģistrs M.L. kā valsts tieslietu nozares augstākais ierēdnis lemj gan pats par savu 2008.g. prettiesisku darbību, gan savu kā VS prettiesisku darbību (2008.-2014.), gan savu padoto (VZD) prettiesisku darbību un – visu atzīst par (ekonomiski) „tiesisku”.

5. Tikmēr jau 2013.11.05. sēdē un 2013.11.26.spriedumā jauna un vēl maz pieredzējusi tiesnese Marita Miķelsone „pieļauj kļūdu”, sajaucot vietām „juridisku vērtējumu”, ko „kļūdaini” uzdod kā „nodibinātu faktu”.

6. Bet tad šīs „kļūdas” novēršanai paredzēta apelācijas tiesas sēde jau 2014.g.aprīlī. Bet tur priekšā atkal – Sanita Kanenberga! Vai nekrietnā krietnās Sanitas Kanenbergas „dubultniece” vai pati krietnā Sanita Kanenberga?

7. Tad pienāca 2014.04.08. spriedums, kurā „viss ir skaidrs”. Atliek vienīgi „konstatēt”, „izrietēt”, „izsecināt’”  un „apsvērt”, kura no divām Sanitām Kanenbergām šo spriedumu ir izdarījusi. Ja blakus nebūtu Unas Mihailovas paraksta spriedumā, tad pētījums būtu vienkāršāks.

Pašreizējā tieslietu ministre tālredzīgi nevienu dokumentu šīs lietas saistībā (ar „vērtējuma” uzdošanu par „nodibinātu faktu”) pašrocīgi nav parakstījusi, bet pirmo divu instanču tiesneši strādā un saņem algu viņas padotībā esošajā Tiesu administrācijā, ko vada tieslietu ministra iecelts direktors, kas ir īpašu vērību cienīgs apstāklis gadījumā, ja atbildētājs tiesā ir – tieslietu ministrs (un/vai Tieslietu ministrija) kad jautājums ir par privātas personas I.B. atjaunošanu Tiesu administrācijas direktores amatā vai – „iecelšanu” līdzvērtīgā amatā.

Savukārt jaunās ministres vadītās ministrijas valsts sekretārs (nu, jau bijušais) M.L. 2014.02.03. jau šīs ministres pilnvaru laikā viltoja faktus un uz to pamata deva norādījumus savā padotībā esošajiem tiesnešiem sprieduma izdarīšanai lietā, kur viņš ir atbildētājs. Savukārt valsts sekretāra pienākumu izpildītāja I.K. 2014.03.06. atbildētāja paskaidrojumā tiesai atļaujas viltot pat Eiropas Cilvēktiesību tiesas (European Court of Human Rights – ECHR) prakses citāta tekstu saistībā ar tiesnešu noraidīšanu. Ministrijai (atbildētājam) padotā tiesnese S.K. viltoto faktu precīzi izmanto sprieduma izdarīšanā un sevi no lietas izskatīšanas neatstata, kaut to skatījusi iepriekš. Un daudzajos Tieslietu ministrijas tiesai sūtītajos paskaidrojumos kopš 2012.03.26. skaidri apgalvots, ka ministrijas pārliecībā lietas apstākļu „juridiska vērtējuma sniegšana” esot nekas cits kā – „tiesas nodibināts fakts”! Tādi nu reiz mums tie tieslietu nozares ierēdņi (ekonomisti) un ministri ir patrāpījušies. Tikai iniciāļi I.K. valsts sekretāra p.i. izrādās vienādi gan Irēnai Kucinai, gan Inesei Kalniņai, kura līdzīgu „fakta”’/”vērtējuma” mistrojumu kā TM VS p.i. centās pamatot 2012.12.28. atbildētāja paskaidrojumā tiesai. Kā redzam no 2012.03.26. sprieduma un 2013.07.12. lēmuma, tad ar tiesnešiem aina „faktu”un „vērtējumu” atšķiršanā nav ne par eirocentu labāka nevienā no trīs instancēm.

Tomēr atšķirība starp valsts pārvaldes iestādēm un tiesu ir tāda, ka tiesnešiem ir saprotoša, zinoša un talantīga „krietnā” tiesnese Sanita Kanenberga (skat. raksta sākumā citēto viņas 2009. Spriedumu), kura sabiedrībai un tiesnešiem vieš pārliecību, ka Administratīvajā apgabaltiesā apelācijā Sanita Kanenberga jau nu gan profesionāli un taisnīgi izvērtēs visus viltotos (un/vai „kļūdainos”) „juridiskos vērtējumus”, kurus kāds nezinošs un/vai noziedzīgs tiesnesis ir mēģinājis sabiedrībai uzspiest kā „konstatētus (nodibinātus) juridiskus faktus”.

Labi, ka Latvijā ir arī tādi spoži pozitīvi piemēri kā „krietnā” Sanita Kanenberga, kura jau gadiem ilgi rāda labu piemēru citiem tiesnešiem, kā viltojumus un kļūdas jānošķir no patiesiem pierādītiem faktiem un konstatētiem juridiskiem faktiem. Sekosim šiem Sanitas Kanenbergas vērtīgajiem piemēriem arī 2014.gadā un mācīsimies no laba piemēra, kā profesionāli un meistarīgi spriest taisnīgu tiesu, izmetot viltojumus un „kļūdas” mēslainē, to vietā „konstatējot patiesus juridiskus faktus”. Šī raksta autoram jau ir sagatave nākošajam stāstam par „godīgās tiesneses Sanitas Kanenbergas „taisnīgo spriedumu” uz „nodibinātu faktu” bāzes”. To lasītāji saņems jau – drīz. Pavisam drīz – uzreiz pēc viltvārdes-dubultnieces „Sanitas Kanenbergas” atmaskošanas, kura ar šo „krietnās” tiesneses uzvārdu izdara dažādus „nekrietnus” faktu (pierādījumu) viltojumus.

Vai nav lieliski, ka mums ir tāda tiesnese „Krietnā” Sanita Kanenberga, no kuras pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa var mācīties profesionalitāti un privātu personu cilvēktiesību aizstāvību? Latvija var lepoties ar saviem speciālistiem Eiropā! Un Sanita Kanenberga („krietnā”) ir – viena no spilgtiem piemēriem, kurus mums vajadzētu demonstrēt visai Eiropai. Un – te nu nekādu līdzību ar izpildvaras amatpersonu maldinošajiem un tiesu sistēmu kompromitējušiem iniciāļiem S.K. („nekrietnā”), ar kuru droši vien („krietnajai”) Sanitai Kanenbergai, kura vienā tiesas spriedumā „faktu” precīzi nodala no „vērtējuma”, „nav nekāda sakara” ar faktu viltotāju („nekrietno”) S.K., kura „vērtējumu” uzdod par „faktu” un ja „ir motivācija”, tad - otrādi. Ar to tad mēs visi arī esam „ļoti lepni” visā Eiropā, vai ne?

Ar cieņu,

Dr. J.Avotiņš

2014.gada 14.aprīlī

Kad iebruks „Zolitūdes „Maxima” Nr.2” jeb dzīvojamā nama jumts...?

Kopš 2002.gada uz dzīvojamā nama Rīgas centrā jumta izbūvēta nelikumīga (patvaļīga) būve, kuras smagā dzelzceļa sliežu konstrukcija balstās uz dažiem tieviem mietiņiem, kuru galu apakšējais stiprinājums spiež uz „grīdu”, kas ir nama kopīpašuma JUMTS.

1. attēls „Zolitūdes „Maxima” Nr.2” uz dzīvojamā nama jumta (2014.g. foto)

Tieši pa vidu nama plakanajam jumtam (te – grīdai) nenostiprināta guļ smaga dzelzceļa sliede. Izdemolēta nama ārsienas augšējā daļa. Noziedznieks kopš 2003.g. būvi ir pametis. Tomēr tiesa 2007.g. pieņēma lēmumu par labu vienam nelikumīgam būvniekam. Tādējādi vienas personas intereses un tiesības nostādītas augstāk par nama 60 dzīvokļu īpašnieku likumīgajām interesēm un tiesībām. Piedevām tiesa ne tikai nama īpašnieku tiesības ignorēja, bet pat līdz 2014.gadam neinformējot mājas īpašnieku par kādu 2007.g. notikušu „mazsvarīgu” tiesas sēdi saistībā ar 2002.g. nelikumīgu būvi uz nama jumta. Tiesiskā valstī – absurds, bet LR – fakts. Nevienam no trīs tiesā sēdošajiem 2007.g. 24. aprīlī neienāca prātā, ka „strīda objekts” jau neatrodas uz zemes, bet gan uz „cita” privāta īpašnieka mājas jumta. Taču šis mājas īpašnieks nav pat informēts un/vai pieaicināts.

 Būvniecības likums (BL) ir spēkā no 1995.08.30.

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums (DzMPL) stājās spēkā 2010.01.01. 

Dzīvokļa īpašuma likums (DzĪpL) – spēkā no 2011.01.01.

Vēl šajā saistībā minami daudzi normatīvie akti, bet iesākuumam pietiks ar šiem trīs. Rīgas domi (RD) kopš 2002.g. vada dažādi politiskie grupējumi, kas nelikumīgas konstrukcijas ļaunprātīgu izbūvi uz nama kopīpašuma jumta izveidi pret dzīvokļu īpašnieku gribu ir pieļāvušas 12 gadu laikā. Tikmēr nelikumīgā būvnieka izdemolētā nama sienas augšdaļa atmosfēras iedarbībā (2.attēls, 2013.g. vasaras foto) jau degradējusies un sadrupušie ķieģeļi krīt no jumta cilvēkiem uz galvas. Nama augšējās sienas ķieģeļu rindu starpā (padomju laika „paralelais ķieģeļu rindu mūrējums – ne „krusteniskais) apmēram trīsdesmit ķieģeļu rindu augstumā ar plaisu ir atdalījusies visā nama gala sienas platumā gandrīz divu stāvu augstumā. Kopš 2010.g. sāktā monitoringa plaisa ūdens un, it īpaši - ziemā, ledus ietekmē katru gadu paplašinājās par vairākiem milimetriem, bet 2013.g. jau par puscentimetru gadā – platumā un par 5 ķieģeļu rindām gadā – dziļumā (3.attēls, 2013.g. vasaras foto). Pēc daudzkārtējiem dzīvokļu īpašnieku atgādinājumiem 2013.g. decembrī pārvaldnieks (RD SIA Rīgas namu pārvaldnieks (RNP)) „aizsmērēja” plaisas virsmu ar pāris vanniņām javas masu, acīmredzot pārliecībā, ka tas sienu pasargās (4.attēls, 2013.g. decembra foto). 5.attēls, (2014.g. 31.marta foto) - skārda aizsargs salikts uz sadrupušiem ķieģeļiem. 6.attēls (2014.g. 31.marta foto) - skārda remontētājiem „pietrūcis”, sienas virsma nosegta ar „lupatiņām”, kas saliktas uz sadrupušiem ķieģeļiem, ko turpina graut pirātsko kabeļu sacaurumotā ķieģeļu siena. 7..attēls – ķieģeļu trupēšana plaisas ietekmē jau turpinās visas nama sienas augstumā.

 RD vadība kopš nelikumīgās būvniecības sākuma2002.g. līdz šim ir:

Gundars Bojārs - 2001. gada 27. marts — 2005. gada 29. marts;

Aivars Aksenoks  2005. gada 29. marts — 2007. gada 19. februāris;

Jānis Birks 2007. gada 19. februāris — 2009. gada 1. jūlijs;

Nils Ušakovs - 2009. gada 1. jūlijs — pašlaik.

Nelikumīgās būvniecības sākumā un tiesas laikā atbildīgajā RD departamentā darbojās kolorītas amatpersonas Vilnis Štrams, Pēteris Strancis un Raimonds Janita, kuri pēc mediju ziņām 2007.g. vasarā esot apcietināti par kukuļņemšanu. Tādu argumentāciju apstiprina arī šo amatpersonu nedeklarētie ienākumi, kuri, piemēram, V.Štramam periodā 2002.-2007. bija trīskāršojušies un 2007.g. jau pārsniedza 400 000 EUR (četrsimt tūkstoši eiro – izveidotu uzkrājumu no nedeklarētiem darījumiem). 2007. gada 2. maijā  bet 24.aprīlī vēl varēja paspēt iedot un/vai saņemt kukuli, to skaitā – tiesā 2007.04.24.

Kā izrādījās 2007.g. 24. aprīlī Administratīvās apgabaltiesas (AdmApgT) tiesas sēdes priekšsēdētāja S. L. sekmīgi slēpj nedeklarētus ienākumus un nedeklarētus darījumus, par kuriem iegūti vērtīgi nekustamie īpešumi. Proti, S. L. „nejauši pazuda” 2001.gada valsta amatpersonas ienākumu deklarācija, kuras pazušanu VID tā arī  nav pamanījusi pat 2014.gada 13. aprīlī, kad VID „nav pamanījis” arī faktu, ka tiesnese S. L. vēl joprojām nav iesniegusi arī 2013.g. deklarāciju. Teiksim – draudzīgi sadzīvo, VID, KNAB un tiesneši! Savukārt, 2002.g. bez deklarēta darījuma un tam atbilstošiem izdevumiem S. L. īpašumā nonāk „dzīvoklis Rīgā”. Ar toreizējo S.L. algu 3852.10 LVL/mēnesī un bez jebkādām kredītsaistībām? Lai nu paliek malā tiesnešu privātā dzīve... Skatīsimies tikai finansu ienākumu un patēriņa rādītājus. Pēc 2012.g. rādītājiem S.L. kopā ar pašreizējo vīru pieci bērni ar atbilstošu patēriņu, bet banka ir izsniegusi kredītu abiem kopā 150 000 EUR (Viens simts piecdesmit tūkstoši EUR). Ja jau pat VID un KNAB neskatās deklarācijās, tad bankas ir vēl „labākas”, jo tām vajaga „tikai naudu”, kas bankā no kredīta atnāk atpakaļ neatkarīgi no tās „pelēkuma” un „(ne)deklarējamības”. Banku „šefs” šobrīd ir kādreizējais funkcionārs, kurš 2006.g.vasarā kopīgi ar tiesneses S.L. pašreizējo vīru „sastrādāja virkni juridisku fikciju”, ko tautā sauc prastāk – par... Nu, lai paliek kaut kas arī citām reizēm.

Tā paša tiesas sastāva iesnesim U. B. (ai, kāda sakritība !) tajā pat 2007.g. bez deklarēta darījuma un tā izmaksām pēkšņi īpašumā nokļuvuši zemes gabali. Un – uzreiz divi! Un abi – Mārupē! Trešais tiesnesis V. E. arī nav nekāds finansiāli „pieticīgais”. Tieši 2007.g. jāpabeidz mājas jaunbūve Ķekavā. Tam vajadzīgs kredīta palielinājums par 10 000 EUR. Tad V.E. 2007.g. šie „liekie” 10 000 EUR „no kaut kurienes” uzrodas, banka palielina kredītu līdz 97714 EUR (88 000 EUR + 6 800 LVL) jeb apmēram simt tūkstošu eiro kredītsaistības 2007.g.

Tad nu tāda „kompānija” bija sanākusi „spriest tiesu” 2007.g.24.aprīlī, kad no 1) RD puses amatos bija J.Birks, V.Štrams, P.Strancis un R.Janita. No otras 2) puses bija tāds diezgan mistiska SIA „LV Nams”, kura, ar laika distanci raugoties, iespējams, nevarēja vai negribēja dot V.Štramam prasīto kukuli, jo finanšu analīze liecina, ka V.Štramam „garšoja” „lieli kukuļi”. Vēl pastāv vēl viena hipotēze par to, ka SIA „LV Nams” naudu bija notērējusi būvei, un V.Štramam spēja iedot tikai tik, cik nu – spēja. Tādu iespējamu „iespaidu” var pamanīt RD (G.Bojārs – RD) 2003.g.14.janvārī izdotā, varētu teikt – stipri „nekvalitatīvā” un „paviršā” lēmumā Nr.1963., kuru nelikumīgais būvētājs ar „standarta” kukuļiem tiesā varētu apstrīdēt. Bet tiesa apelācijā sprieda tikai 2007.04.24., kad G.Bojārs jau tālu prom no RD, bet Štrams, Strancis un Janita joprojām „groza shēmas” pirms „iesēšanās” par „pārāk lielu kukuļu ņemšanu” neatbilstoši mazos amatos. No SIA „LV Nams” biznesa pozīcijām šāda hipotēze izskatās ticamāka – process ilgāks un mokošāks, bet summārais kukulis tomēr stipri mazāks par V.Štrama iespējami pieprasīto par to, lai „legalizētu” būvi. Nekas jau tur sarežģīts nebija – mazliet piepūles un – savākt VISU dzīvokļu īpašnieku piekrišanu būvei. Tas – viss!  Trešā puse ir tiesnešu sastāvs. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. L, tiesneši – U. B.  un V. E. Visi protoši „tērētāji” un pārdroši „nedeklarētāji”.

Tagad atgriežamies pie mājas jau „mūslaikos”, t.i. 2013.-2014.g. Kopš 2010.g. tika veikts nelikumīgās būves monitorings un mājas kopīpašuma sienas daļas erozijas dinamika. 2013.g.vasarā no sienas augšdaļas sāka krist lejā sadrupušie ķieģeli (2.attēls), ko veicināja plaisas paplašināšanās starp „padomju mūrējuma ķieģeliem) [paralelās rindas].

2.attēls, 2013.g. vasaras foto. Drūpošā nama kopīpašuma  sienas augšdaļa.

Faktiski šis stūris ir viskritiskākais sienas nobrukuma riskiem (degradējoši faktori):

1) vaļēja un nokrišņu ietekmē aizvien platāka sprauga starp ķieģeļu rindām;

2) pirātiski urbumi ķieģelos patvaļīgiem kabeļiem (4., 5. un 6. attēli);

3) daļa no sienas jau ir „atkārusies,” kas rada lielus riskus nobrukumam;

4) „atkārums” no plaisas vizuāli saskatāms un kopš 2013.g. „atkare” pastiprinās;

5) 2013.g.decembrī pārvaldnieka veiktais kosmētiskais remonts (4.attēls) ir galvenokārt vizuāla efekta iegūšana, aizsmērējot plaisu 1-2 ķieģeļu dziļumā, kamēr pati plaisa turpina augt dziļumā; arī skārda pārklājums sienas virspusei (5. un 6. attēli) ir tikai butaforija vizuāla iespaida gūšanai, ka „jumta siena” - „ir saremontēta”.   

3.attēls, 2013.g. vasaras foto. Plaisa - pusķieģeļa platumā un 30 ķieģeļu rindu dziļumā.

Šī ir visdziļākā plaisa starp „paraleli mūrētiem” ķieģeļiem nama galējā sienā visā tās platumā un 30-40 ķieģeļu rindu dziļumā. Šī plaisa radusies kopš 2002.-2003.g. nelikumīgajiem (patvaļīgajiem) būvdarbiem uz nama jumta, kad patvaļīgais būvētājs ir demolējis saienu, nojaucot divas augšējās ķieģeļu rindas (skat. 6.attēlu) un atstājot visu mājas galējo sienu (tās virsmu) 11.gadu atmosfēras ietekmes erozijai, ko 2013.g. decembrī pārvaldnieks ar butaforisku kosmētiku „aizkrāsoja”, pat nepievēršot uzmanību apstāklim, ka:  a) plaisa ir dziļa;  b) ķieģeļi satrupējuši vairāku desmitu rindu dziļumā un

c) divu augšējo ķieģeļu rindu vispār vairs nav – to patvaļīgais būvētājs ir nojaucis.

Šī fotogrāfija ir raksturīga ar to, ka šajā pašā vietā plaisa tika monitorēta un instrumentāli mērīta kopš 2010.g., kas apliecina, ka plaisas paplašināšanās ar katru gadu paātrinās. Pēdējā viena gada laikā plaisas platums ir dubultojies. Tātad – nogruvuma riski ir ārkārtīgi lieli. Nobrucinātā sienas virsma 12.gadu erozijas rezultātā ne tikai brūk, bet apaug arī ar bioloģiskiem eroziju pastiprinošiem kaitēkļiem.

  Tādējādi „aizkrāsotā” sienas plaisas augšdaļa (4.attēls) ir tikai „plāksteris” sienai bez stiprinājuma funkcijas, un nepilnīga skārda seguma butaforija netraucē nokrišņiem pa pirātisko kabeļu caurumiem (4.-6.attēli) turpināt graut nama kopīpašuma sienu.  

4.attēls, 2013.g. decembra foto (sarkans – pirātiskie kabeļi, dzeltens – sadrupuši ķieģeļi, violets – betona javas „plāksteris”). Divas augšējās ķieģeļu rindas „pazudušas”; „aizkrāsota plaisa” gaidām, kad siena bruks.

5.attēls, 2014.g. 31.marta foto. Skārda aizsargs salikts uz sadrupušiem ķieģeļiem. (sarkans – pirātiskie kabeļi, dzeltens – sadrupuši ķieģeļi, zaļš – bojāti ķieģeļi). RD Būvvaldes inspektore 2014.03.21. apsekoja, bet „nepamanīja”, ka sienas augšējais stūris ir „atkāries”. Bet, varbūt inspektore filmēja tikai „nelegālo jumtu”?

6.attēls, 2014.g. 31.marta foto. remontētājiem „pietrūcis”skārda, sienas virsma nosegta ar „lupatiņām”, kas saliktas uz sadrupušiem ķieģeļiem. (sarkans – pirātiskie kabeļi, dzeltens – sadrupuši ķieģeļi un „lupatiņas”, zaļš – bojāti ķieģeļi)

7.attēls, 2014.g. 31.marta foto. Mājas galējā siena rada augstas pakāpes riskus sienas nobrukumam visā tās platumā. (sarkans – pirātiskie kabeļi, dzeltens – sadrupuši ķieģeļi, zaļš – bojāti ķieģeļi, violets – nelikumīgā būve Rīgas centrā.

Jautājums: [2.3] Kāpēc visi trīs SIA „LV Nams”, RD un tiesa pat (!) neuzaicināja uz pārrunām nama īpašnieku (pārstāvi) un līdz pat 2014.g.par šādu tiesvedību pat dzīvokļu īpašniekus vispār neinformēja par patvaļīgo būvi uz kopīpašuma jumta?

Jautājums: [2.4] Bet RD, SIA un tiesa visi kopā ir aizskāruši nama (dzīvokļu) īpašnieku tiesības uz savu likumisko interešu aizsardzību (jau 3 gadus arī DzMPL stājās spēkā [2010.01.01.] un DzĪpL) [2011.01.01.]. Uz kādu normatīvo aktu pamata tiesa spriež par divu trešo personu nelikumīgām rīcībām manā kopīpašumā, mani par to neinformējot?

Jautājums: [3.3] No sprieduma izriet, ka SIA „LV Nams” bija saņēmusi būvatļauju dzīvokļa pārplānošanai un apvienošanai, bet ne kādām „(ziemas) dārzu būvniecībām” uz nama kopīpašuma jumta, kam būvatļauja – vispār nebija izsniegta. Būvprojekts sava īpašuma robežās ir katra īpašnieka bizness. Kāpēc RD neinformēja mani kā nama kopīpašuma daļas līdzīpašnieku par to, ka RD ir izsniegusi „būvprojektu” mana kopīpašuma teritorijā bez manas informēšanas? Tādi „partizāņu” būvprojekti iznāk.

[3.4] SIA „LV Nams” samaina sava dzīvokļa pārbūves atļauju ar nelikumīgu iebrukumu manā kopīpašumā, bet tiesa to uzskata par noziedznieka tiesību aizskārumu un uz tā pamata atceļ RD lēmumu par nelikumīgās būves nojaukšanu. Bet RD – „lūdz” SIA nojaukt nelikumīgu būvi uz kopīpašuma jumta! Vai nav fantastika?

Jautājums: [4] Pirmā instance spriedusi tiesiski un loģiski, kad šie abi faktori apelācijas instancē 3,5 gadus vēlāk – ir pazuduši un to vietā izmantotas juridiskas fikcijas un nepatiesi apgalvojumi. Kāpēc RD nepārsūdzēja šo AdmApgT spriedumu kasācijā?

Jautājums: [5.1] Kāds pamats „kopsakaram”, ja vienam projektam ir būvatļauja, bet otram – nav? Bet ko lai dara, ja viens projekts ir „savā īpašumā”, bet otrs – svešā kopīpašumā? Kāds tur sakars ar „vienu un to pašu” – „uzdevumu”? Papildus būvatļauja varbūt arī ne, bet īpašuma attiecības savā dzīvoklī ir citādas, nekā kopīpašumā. Te prasītājs samaina „papildus atļaujas” saņemšanu ar kopīpašnieku piekrišanu likumā noteiktā kārtībā. „Nevar uzskatīt par patvaļīgu...”. Kurš vērtē tiesiskumu un izdod administratīvos aktus? Vai iesniedzējs”?  [5.2] Kas ir „formāls prettiesiskums”?  Vai „ja būtu, tai būtu un tā būtu (kaut ko novērsusi)? Bet „dārza” būvatļaujas nebija vispār?

Jautājums: [5.3] Bet būvatļaujas „dārzam” nebija vispār? Par ko  te runa? [5.4.] Ko tad, kopīpašumā katrs būvēs savu „dārzu” bez saskaņošanas? Kur ir tā 1.instances „kļūda”? [5.5] Kur ir „netaisnīgums” 1.instances spriedumā? Vai „tiesu prakse” ir ar stiprāku juridisko spēku kā likums? Bet AdmApgT? Nostādīja 2007.04.24. nama kopīpašniekus no 60 dzīvokļiem diskriminējošā stāvoklī attiecībā pret vienu nelikumīgas būvniecības teroristu kopīpašuma teritorijā.

Jautājums: [5.6] Bet kopīpašnieku tiesību aizskārums?

Jautājums: [7] Ja „nav strīda par to, ka būvniecība notikusi bez akceptēta būvprojekta”, tad par ko ir strīds, ņemot vērā arī 60 kopīpašnieku likumiskās tiesības? Par kādu „samērīgumu” ir runa, ja kopš 2002.g. 60 kopīpašniekiem liegtas viņu likumiskās tiesības uz kopīpašuma izmantošanu? Par to S.L., U.B. un V.E. 2007.04.24. spriedumā vispār nekas nav minēts. Viena SIA un 60 kopīpašnieku „samērīgums”?

Jautājums: [9.3] Kas vēl vajadzīgs, ja RD un AdmApgT konstatēja, ka „bez projekta un būvatļaujas” veikta būvniecība? [9.4] „Būvprojekts” taču „nav būvatļauja”? Vai ir? [9.5] Likumu nezināšana neatbrīvo no ... (soda par būvniecību bez būvatļaijas)? Vai – atbrīvo?

Jautājums: [9.7] Tātad – būvatļaujas vispār nebija, bet projekts – anulēts. Kas tur varētu būt nesaprotams SIA un kāpēc neviena likumā noteikta atbildīga institūcija par to neinformēja nama īpašnieku(s), ka tādas nelikumīgas darbības notiek uz kopīpsāuma jumta. Vai tad kompetentām iestādēm tik vien dota vara kā „lūgt” nelikumīgu būvi svešā īpašumā „nojaukt”? Vai tā nav avantūra, ja RD „lūdz” saniknotu noziedznieku „nojaukt” viņa „sapņu dārzu” uz sveša jumta? Cik nelikumīgi uzbūvēja ar sienas demolēšanu, tikpat nelikumīgi nojauks līdz ar visu kopīpašuma sienu? Bet – RD „lūdza”. Tātad – RD atbildīga par iespējamiem riskiem un zaudējumiem „nojaukšanas” gadījumā, ja to veic „sveša un nekontrolējama persona”?

Jautājums: [9.8] Kas traucēja RD to izdarīt pēc 2003.03.30.? Kas svarīgāks no sabiedrības interešu viedokļa – vienas personas „ciešanas” tās nelikumīgas būves nojaukšana drošā būvuzraudzībā, vai  60 kopīpašnieku 12 gadu riski nokļūt zem nepabeigtas būves sabrukšanas riskiem, ja nav pat šīs būves projekta? [11] bat nama kopīpašnieku tiesības neņēma vērā ne SIA, ne RD, ne tiesa, pat – neinformējot.

Jautājums: [12] AdmApgT nav ņēmusi vērā Administratīvā procesa likumā (APL) mērķus un principus, risinot strīdu starp divām pusēm (SIA un RD) par nelikumīgu būvi uz kopīpašuma jumta, kad kopīpašnieks par to nav ne informēts, ne pieaicināts. Vai šādā situācijā aktā uzlikts pienākums adresātam [nelikumīgās būvniecības teroristam] (SIA) nojaukt nelegālo būvi uz sveša īpašuma jumta nav ārkārtēja riska pakāpes avantūra?

Jautājums: [13] Vai [13] neizklausās pēc rupjas ņirgāšanās par nama kopīpašniekiem viņu līdz tam 4 gadu un pēc tam 7 gadu neinformētības situācijā? [14] Vai tas nav tiesneses S.L. un Co.lielisks „izgudrojums”? Iestāde, liekot nojaukt nelikumīgu bīvi svešā īpašumā, neesot šo prasību „pietiekami pamatojusi”? Tālāk jau S.L. „reveranss” – ja reiz „nav norādīts” pamatojums, tad – „tiesa jau nedrīkst to RD vietā meklēt”. Bet vai ir jāmeklē pierādītas (nav strīda) nelikumīgas būvniecības gadījumā? Vai S.L. un Co.šeit nedemonstrē savu cinismu pret nama kopīpašniekiem? 

Jautājums: [15] „Ņemot vērā” – „pamatojuma trūkumu”, AdmApgT „ir pamats” – „secināt” par administratīvā akta „piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai”, „mazāk ierobežot” procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses, tā atbilstību „salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu (viens nelikumīgi terorizējis 60 privātpersonu tiesisku kopīpašuma jumtu) un „sabiedrības interešu ieguvumu” – „privātpersonas tiesību būtiska ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums”. Vai 60 kopīpašniekiem nebūtu „ievērojams sabiedrības ieguvums”, ja viena „terorista nelikumības” novērstu un visai Rīgai un LR parādītu, ka kaut kāds tiesiskums ir?

Jautājums: [16]. Lietas dalībnieki? Kā tiesnese S. L. un Co.izvēlējās „lietas dalībniekus”, ja starp tiem nav jumta īpašnieka, uz kura iesniedzējs SIA uzbūvēja savu nelikumīgo būvi bez īpašnieka piekrišanas un informēšanas? Te RD izdod kopīpašniekam saistošu aktu, par to pat neinformējot. Tiesa spriež 2 instancēs starp dalībniekiem, kuru starpā nav objekta (jumta) īpašnieka? Kas tas tāds ir? Bet S.L. spriedumā apcer „tiesības būt uzklausītiem”? Objekta kopīpašniekiem? To gan tur – nav. Vai kāds S.L., U.B. un V.E. pateica priekšā, ka SIA „LV Nams” būve ir nevis norādītajā adresē uz zemes, bet gan – uz dzīvokļu īpašnieku kopīpašuma jumta?

Jautājums: [17] vai nav patiesi labs priekšlikums? 2007.g. – izdot jaunu aktu? Ko RD un Būvvalde darīja līdz 2014.03.26.? Šķiet [14] un [15] šajā spriedumā jau reiz bija ar citu saturu? Bet [15] fascinē ar aksiomu, ka taisnīgs un tiesisks spriedums pēc augstākas instances sprieduma var izrādīties „nepareizs”. Vai nama īpašniekiem nav jauki dzīvot šādā valstī ar šādām iestādēm un tiesām?

2014.gada 02.janvārī

Izgaisis mīts par neatkarīgu tiesu varu Eiropas pārejas ekonomikas valstīs (PEV)

Totalitārisms Eiropā joprojām ir dzīvs, tikai dažās PEV meistarīgi noslēpts. „Uz āru” no tādām PEV izplūst tikai falsificēta informācija ar mītiem. Totalitārisma mūžīgs pavadonis ir korupcija. Jo spēcīgāks totalitārais režīms, jo plaukstošāka korupcija.

1. Izgaisis mīts par „zemu korupciju” tiesās un valsts pārvaldē

PEV tradicionāli ziņo par 2-3 tiesnešu pieķeršanu kukuļņemšanā, kas ir ~1% no kopējā tiesnešu skaita. Tas bija mīts līdz brīdim, kad nāca Pasaules Bankas (PB) ekspertu pētījums 2005.g., kas liecina, ka pēc vienādiem korupcijas modeļiem PEV var sagrupēt „klāsteros” pēc kukuļošanas biežuma (frequency of bribes), kur visām PEV šī „frekvence” ir vismaz 50% un pat vairāk. Līdz ar to mīts par „zemu korupciju” PEV tiesās izgaisis vēl pirms šī apskata autors sācis šo indikatoru analizēt. Mīta uzturēšanai PEV izmanto maldinošu informāciju no korupcijas novēršanas institūcijām par „1%-korupciju tiesās,” to ar cenzūras instrumentiem „pieslīpē” un ar režīmam paklausīgiem (piederošiem) medijiem izplata vietējā un pasaules sabiedrībā. Kad PB eksperti sagrāva mīta pamatus, PEV režīmi noslēpa no sabiedrības PB rezultātu, „iesaldēja bibliotēkas” un samazināja pētniecības finansējumu zem 0,5% no IKP, lai tauta nezin, ka mīts „ir miris”.

2. Izgaisis mīts par standartizētu lietu sadalījumu starp tiesnešiem kā „zemu korupciju” nodrošinošu instrumentu PEV

Viens no iedarbīgākajiem instrumentiem kukuļošanas mazināšanai tiesās ir nejaušības (haosa) principa nodrošināšana izskatāmo lietu nonākšanai pie kāda konkrēta tiesneša. Tiesā ar divdesmit tiesnešiem standartizētas noslodzes gadījumā varbūtība nonākt lietai pie viena konkrēta korumpēta tiesneša ir tikai 5%. Lietu sadales standartizēts mehānisms ar 95% varbūtību novirza lietu citiem tiesnešiem, un kukuli nav kam dot. PEV tiesneši ar vairākiem viltīgiem paņēmieniem iemācījās „apiet” pat gudrās datorprogrammas un „uz āru” demonstrēt „95%-lietu sadales standartizāciju” jeb 5% tiesnešu kukļošanas riskus: 1) „haosa” principu PEV piemēro nevis standartizētas noslodzes (2.diagr. zilā līnija) tiesnešu izvēlei, bet gan pašu „standartu” izveido kā „haosu” jeb „totālu standarta neesamību” (sarkanā līnija), kur ar 95% varbūtību lieta nonāk pie kukuļņēmēja tiesneša un kukuļdevējam nerodas problēmas šajā darbībā; 2) ziņojumam par „tiesnešu slodzes standartizāciju” PEV izmanto vidējo noslodzes rādītāju visā tiesā, kas skaitliski sakrīt gan „standarta” (zilā līnija), gan lietu sadalījuma „haosa” (sarkanā līnija) gadījumā, tad salīdzina „vidējos” lielumus vienam tiesnesim tiesā starp visām tiesām, ko ar tiesnešu skaita „optimizēšanu” tiesās viegli var panākt (un rādīt pasaulei) kā „95%-lietu sadales standartizāciju.” Kā šādu iespēju „pieļauj” programmas, kuras vairumā PEV tiesu ir iegādātas? Vienkārši: PEV tiesās šīs programmas vispār neizmanto, mākslīgi „radot kādu defektu programmai”, kā rezultātā to ieviešana kavējas gadiem ilgi, bet lietas pēc „standarta neesamības”un kukuļus pēc „grafika” saņem un sadala tiesas priekšsēdētājs.

3. Izgaisis mīts par neatkarīgu tiesu tiesiskā valstī post-sociālisma PEV Eiropā

Tiesiskā valstī tiesa ir neatkarīga un savos spriedumos tā vadās tikai un vienīgi pēc likuma jeb – tiesa vienmēr rīkojas tiesiski. Tiesa izvērtē abu pušu pierādījumus un uz tā pamata izdara taisnīgu spriedumu. Administratīvā procesā tiesa atsakās no sacensības principa un tiesa uzņemas izmeklētāja lomu, pārraugot, lai procesa laikā iestādes rīcība pret personu būtu tiesiska. Tiesneša izdarīti pierādījumu viltojumi ir krimināli sodāma rīcība, kas tiesiskā valstī notiek reti un tiesneši par šādu rīcību tiek bargi sodīti.

Taču PEV tiesneši nereti sprieduma izdarīšanai prettiesiskas rīcības izdarījušas iestādes labā, vilto pierādījumus, pārkāpj likumu normas un organizē sacensību administratīvā tiesā, kur tiesnesis spēlē „vienā komandā” ar iestādi pret privātu personu. Baigi, bet fakts.

Visi šie 15 paņēmieni detalizēti ir analizēti un ar daudziem faktu un pierādījumu piemēriem no PEV ilustrēti grāmatā un vietnē www.jurisavotins.info sadaļā „Tieslietas”.

PEV tiesas izmanto dažus pasaules mēroga ievērības cienīgus izgudrojumus (prettiesiskus paņēmienus). Viens no tiem - tiesa neievēro likumu (1-A) normas, bet to vietā pati tiesa „nodibina faktus” kā neargumentētas hipotēzes, uz kuru pamata tiesa „ar atpakaļejošu datumu” (5-E) iestādes prettiesisku lēmumu „padara” „tiesisku” un izdara spriedumu iestādes labā(13-M). Tiesiskā valstī „neiespējami”, bet daudzās PEV – fakts.

PEV tiesnešu „visunikālākais izgudrojums” ir „fleksibls modelis”, kurā administratīvais process starp vieniem un tiem pašiem dalībniekiem par vienu un to pašu strīdu var gan attīstīties pa dialektiskā materiālisma spirāli (telpiskā forma) un pēc viena perioda sākt jaunu spirāles vijumu laikā un telpā (procesā), gan arī (rezultāta iegūšanai - spriedumam, kas attaisno iestādes prettiesisku rīcību) šī metode pieļauj bezgalīgu riņķošanu plaknē.

Jau ar šiem 15 uzskaitītajiem paņēmieniem pietiek, lai konstatētu, ka tādās PEV, kur praktizē šos paņēmienus, mīts par tiesisku valsti un neatkarīgu tiesu ir izgaisis pilnībā.

4. Izgaisis mīts par tiesneša algas obligātu proporciju pret vidējo algu valstī

Ilgus gadus Eiropas telpā klīda mīts par vajadzību palielināt tiesnešu algu salīdzinājumā ar vidējo algu valstī vairākas reizes, kas it kā varētu samazināt kukuļņemšanas riskus tiesās. Turklāt, kāds jau bija pat izdomājis formulu un aprēķinājis, ka šai proporcijai jābūt apmēram četri, t.i. tiesnešu algām vajadzētu būt 4x lielākām par vidējo algu valstī. Dažas PEV bez kāda ticama pamatojuma pat „iestrādāja” šo proporciju likumos. Šī apskata autors kopš 2006.g. seko šim mītam un konstatēja, ka „4x” ir jau pasen izgaisināts mīts.

1. No 43 Eiropas valstīm nospiedošs vairākums valstu ar proporciju 3-4 (tiesneša alga pret vidējo algu valstī) korupcijas uztveres indekss (TI) ir zem korupcijas riska līnijas (TI=5), kas atainojas diagrammu krāsās – sarkana (2,5-3,0), violeta (3,0-3,5), dzeltena (3,5-4,0), gaiši zaļa (4,0-4,5).

2. Starp visām Eiropas valstīm ir trīs izņēmumi (7% no kopskaita), kur valstis ar proporciju 4:1 (tiesnešu alga pret vidējo algu valstī) ir spējušas panākt TI > 5,0 jeb krāsās zaļš (5,0-6,0), gaiši zils (6,0-7,0), tumši zils (7,0-8,0 vai lielāks). No šiem izņēmumiem viens ir Igaunija, kura gan ir sasniegusi tikai pieticīgu „zaļo” TI līmeni. Savukārt Lielbritānija un Īrija, šķiet,stipri pārmaksā „TI uzlabošanas” mērķa sasniegšanai, jo ar 3-4 proporcijas koeficientu stipri atpaliek TI rādītāja ziņā no astoņām „zilā” TI līmeņa īpašniecēm valstīm ar vidējo proporciju „2x”.

3. Četras valstis (9%) sasniedz labus TI rādītājus ar tiesnešu algām, kas vienādas ar vidējo algu valstī jeb „1x” vai nedaudz lielāka par to: Austrija, Somija – „zils”; Vācija – „gaiši zils”; Francija – „zaļš”. Labus TI rādītājus un zemus korupcijas riskus tiesās Eiropas valstis sasniedz, ja tiesneša algas karjeras sākumā proporcija pret vidējo algu valstī ir robežās no 1,5 līdz 2,0. Tātad, palielnāt šo proporciju nav ne racionāli, ne vajadzīgi.

Tādējādi mīts par tiesneša algas un vidējās algas proporciju „četri pret vienu” ir izgaisis pilnībā tā skaitliskajā izpausmē „4x”. Baltijas valstu centieni ar „4x” nepārliecina. Igaunijai „4x” ar „zaļo’’ indikatoru nav argumentu salīdzinājumā ar „zaļo” Slovēniju „1,5x”. Latvija un Lietuva ar „4x” balansē ap „korupcijas riska līniju” (TI=5,0).

Pasaulē Par „4x” principu plašāk izplatīta un atzīta proporcija ir formulā, ar kuru sasaista Augstākās tiesas priekšsēdētāja (ATP) algu ar Ministru prezidenta (MP) algu, piemēram, ATP alga ir 90% no MP algas. Pēc tam proporcionāli aprēķina zemāko rangu tiesnešu atalgojumu. Tas kopumā atbilst proporcijai „1,5x”, kam var atrast pamatojumu. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka „4x” mīts ir izgaisis kaut cik ticamu pierādījumu trūkuma dēļ.

5. Izgaisis mīts par tiesneša algas palielināšanu kā „pret-korupcijas” instrumentu

Saistībā ar tiesnešu algām Eiropā jau vairākus gadus klejo mīts par to, ka lielākas tiesnešu algas padara mazāku kukuļņemšanas biežumu. Ja „4x” instruments noteica proporciju starp tiesneša algu karjeras sākumā un vidējo algu valstī, tad algas „absolūtā vērtība” ir gan atalgojuma indikators, bet – citā dimensijā. Jau no 4.diagrammas redzams, ka algas tiesnešiem Eiropā atšķiras 60 reizes (max/min) un „zilā krāsa” dominē lielo algu sektorā, kamēr zemo algu sektorā – „sarkanā krāsa”. Tāpēc saistībā ar šo tēmu jau iepriekš jāatzīst, ka šis „mīts” tiek izgaisināts tikai lielo algu daļā, bet zemo algu daļā tiesneša algas absolūtā lieluma palielināšana tomēr nozīmīgi pazemina korupcijas indikatorus.

Kā redzams no diagrammas Nr.5., tad TI un tiesneša algas sakarības diagrammā ir trīs izteikti posmi: 1) Ja tā ir mazāka par 750 EUR/mēnesī; 2) 750 - 3100 EUR/mēnesī 3) Virs 3100 EUR/mēnesī.

Vidējā tiesneša alga Eiropā karjeras sākumā ir 3600 EUR/mēnesī (TI = 7,0)

Minimālo algu aspektā pieņēmums par algas palielinājuma ietekmi uz korupcijas risku mazināšanu atbilst patiesajai ainai (skat. 5.diagr.) – ja tiesneša alga samazinās zem 600 EUR/mēnesī, tad korupcijas riski strauji palielinās. Ja tiesneša alga karjeras sākumā ir lielāka par 1000 EUR/mēnesī, tad sakarība algas palielinājumam un korupcijas risku samazinājumam saglabājas, bet jau reizes desmit mazāk kā „zemo algu sektorā”. Savukārt, tiesneša algas palielināšana virs vidējā rādītāja Eiropā korupcijas riskus maz ietekmē. Acīmredzot viens no ietekmējošajiem faltoriem ir papildus bonusu un motivāciju komplekts „lielo algu valstīs” kamēr „mazo algu sektorā” tiesnešiem bonusu ir ļoti maz vai to pat nav. Konkrētu PEV vajadzībām noderīgs būs šāds aprēķins no diviem dažādu dimensiju faktoriem (skat 4. un 5.diagrammas);:

1. Minimālai alga tiesnesim(ei) karjeras jābūt lielākai par 750 EUR/mēnesī (TI ietekme)

2. Tiesneša algai karjeras sākumā vajadzētu būt vismaz „1,5x” pret vidējo algu valstī;

Piemērs. Ja vidējā alga PEV ir 500 EUR/mēnesī, tad tiesneša algai karjeras sākumā vajadzētu būt vismaz 750 EUR/mēnesī, kas sakrīt ar 5.diagrammas indikatoriem (1) un proporcionalitātes koeficientu „1,5x” (2).

Katras PEV speciālisti var aprēķināt minimālo tiesneša algu karjeras sākumā. Slovēnijai un Igaunijai ir nosacīti labi un savstarpēji līdzīgi korupcijas uztveres indeksa rādītāji (ap 6,0), bet Slovēnijā vidējā alga ir divas reizes lielākā kā Igaunijā (zaļas kolonas 6.diagr.). Savukārt, tiesneša alga karjeras sākumā Igaunijā ir lielāka nekā Slovēnijā, jo Igaunijā proporcija ir „4x”, kamēr Slovēnijā – apmēram „1,5x” (4.diagr.). Francijā, Somijā, Austrijā un Vācijā (zilas kolonas 6.diagr.) vidējā alga ir par 15% zemāka par vidējo ES, proporcija ir „1,15x” un rezultātā šajās četrās valstīs vidējā tiesneša alga karjeras sākumā sakrīt gan ar vidējo tiesneša algu Eiropā, kas ir par 15% lielāka par vidējo algu 4 valstīs. Latvija un Lietuva (dzeltenas kolonas 6.diagr.) ar proporciju „4x” (4.diagr.), bet zemu vidējo algu valstī (6.diagr.) nav spējušas pārvarēt „korupcijas riska līkni” (TI=5,0).

Noslēgumā daži secinājumi. Šajā apskatā izgaisināti tikai pieci no daudzajiem mītiem par tiesām un tiesnešiem PEV. Turpinājumā - mīta izgaisināšana par to, ka PEV nenotiek „valsts izzagšana” (PB ekspertu 2005.g. atskaites, bet PEV šo atskaiti slēpj). Sekos arī pārskats par to, kur un kā PEV tiesneši glabā un izmanto savus „dienišķos kukuļus”. To autors demonstrējis vienas PEV Tiesu administrācijā 2005.g. un attīstījis citas PEV EURALIUS I un II misijās 2006.-2011.g. pētījumos, kuru rezultāti jau daļēji publiskoti vietnē www.jurisavotins.info un EURALIUS publikācijās. Tiek gaidīts PEV Tiesu administrāciju un Tieslietu ministriju mūsdienu „pienesums” pēdējo 10.g. aspektā.

Tiesnešu „dienišķo kukuļu ķeršana” ir lielākās daļas PEV korupcijas novēršanas institūciju šovs un mīts vienlaicīgi. Noķēra piecus, tātad – kukuļņemšana tiesās – 1%. Vai nav „skaists” rādītājs Eiropas kontekstā? Bet kur tad pārējie 49% (99%)? Labākais piemērs, šķiet, būtu, ja noziedzīgas rīcības izdarījušie PEV tiesneši paši dotos uz kompetentām iestādēm un brīvprātīgi atzītos savos noziegumos. PEV tautas ir „saprotošas.” Kompetentām iestādēm PEV? Novēlējums darīt savu darbu un necensties uzturēt tos mītus un par tiem radīt šovus, ja mīti jau labu laiku kā ir izgaisināti.

Ar cieņu,

Dr. Juris Avotiņš

2013-09-22

Paul Krugman’s Criticism, „Success Story” and Totalitarism in Latvia

Some of analysts including Nobel Prise winner Paul Krugman are criticising „unique” (which in fact is not is not so very „unique”) „Success story” of Latvia concerning overcoming influence of Global financial crisis. „Success story” authors as arguments apply only 1) rate of growth of the GDP, 2) advanced return of the International loan as well as 3) absence of demonstrations of society during providing „economization” measures as cutting salaries, pensions and many benefits.

However, authors of „Success story” are hiding numerous significant indicators demonstrating „disaster story” in contrary with the „success”. Let us make a look only in few of these indicators.

Inhabitants in Latvia below poverty line – 30,9% (second lowest degree in EU), between them - 19,3% of working people with salary 200 Lats/month (or around 300 Eur/month) - 32,8% when powerty line was 176,81 Lats/month. More than one half of working people in Latvia receive salary which is close to powerty line but 19,3% - below it.[Source - Eurostat]. This is factual basis for world-wide numerous black jokes appeared concerning „poor and resigned to one’s fate Latvians.”

GDP Per Capita in the EU in average is 34,500 USD/year (2012.g.); Latvia - 18,100; (Source – The World Factbook - https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook (2012) Further in text - [WFB]).

Population growth rate in Latvia -0.598% (country comparison to the world – 221[from 229]); Birth rate - 9.97 births/1,000 population (country comparison to the world – 195 [from 229]); Birth rate: 9.97 births/1,000 population (195/229); Death rate: 13.6 (w- in top-15); Net migration rate (-2.3) (w–169 [from 229]); Maternal mortality rate: 34 deaths/100,000 live births (2010) (119); Life expectancy at birth: total population: 72.93 years; (w-123); male: 67.84 years; female: 78.3 years (2012); Total fertility rate: 1.34 children born/woman (2013) (w-210 [from 229]); Health expenditures: 6.7% of GDP (2010) (w-92); Unemployment, youth ages 15-24: total: 34.5% (w-top-11) [Source - WFB]. Gini Index - 35,4 points (2011) highest in EU [Source - Eurostat]; Corruption Perception Index = 5.0 (Source – Transparency International).

However, nobody have credible explanation of methods used by Government of Latvia ensuring patient and resigned to one’s fate Latvians while the Government provide cutting-repressions and told „success story” for International society. No any demonstration, no any public protest – unique situation comparing with other EU states.

Such phenomena looks like miracle for analysts trying to explain phenomena by „overheating”/”over valuating” Latvian economics in 2007 and playing with „growth of the GDP in 2012-2013”. Nevertheless, disputes of analysts did not give answers concerning type and structure of „strong and long-life working instruments” used to ensure „success story”. What are these instruments and how they have been used? This was probably best kept secret of the Government of Latvia until now – „hided „success producing and ensuring” mechanism” and instruments and methods to manage it.

Perhaps essence of the secret will sound fantastic for most of analysts. The key instrument used by the Government of Latvia to ensure controllable crowd since 1990 (and in crisis and post-crisis period) is modernized version of former soviet totalitarian regime dressed as „wolf in sheep skin”. The most significant invention concerning methods of this modern totalitarism is perfect separating between presentation to International society „sheepskin coat” surface (face) of „democratic, legal, successful and correct „good example” of governing the country” from one side and „brutal fictions, violation of laws and human rights which are hidden under nontransparent wall by „confidential” decisions”. Perfect management of this mechanism ensures controllable and silent crowd in any territory governed by the regime. Let us see in diagrams given in Annexes EU member states and candidate states as potential users of this „success story” mechanism built on totalitarism basis.

There are two questions currently having no definite answers. The first one question is – can really Latvia with its „success story” explained by only three post-crisis indicators play role of „good example” for other EU member states and candidate states? I do not think so. Another question is – does EU in general and influenced significantly by crisis states particularly really want to reborn totalitarian system in exclusively in presence of well-working totalitarian system as it is in place in Latvia – create totalitarian system in definite state and – „success” will follow immediately. No inhabitants, no demonstrations, no pickets, no discussions in newspapers. Only one great „success story” around the Government and in picture to demonstrate for International society. Is it the future dream of the EU? I do not think so.

More information concerning „success story creating mechanism” anybody can see on website www.selfecoenergy.eu and to communicate with author through e-mail jurisavotins@gmail.com.

New studies investigating the „unique success-making mechanism” of Latvian totalitarian regime „in sheepskin coat” of democracy are actually needed for Europe. Until now this was the best kept secret in Latvia. Now for dozens of analysts will be good substance and fertile soil for studying „success story” and its ensuring totalitarian regime mechanism structure, instruments and methods.

Good luck for any scientist in these studies!

Kind regards,

Dr. Juris Avotins, Latvia

Annexes

2013.gada 10.novembrī

Par to, kā tiesnesis A.Guļāns divreiz iekāpj vienā un tajā pašā upē

Ievads

Katram Latvijas Republikas (LR) pilsonim ir tiesības zināt savas tiesības šajā valstī un tiesības zināt, cik tiesiska ir vai nav pati valsts, tās pārvaldes iestādes un tiesas. Nedaudz sarežģīti sanāk ar to “tiesiskumu”. Tāpēc mēģināšu vienkāršākiem vārdiem. Ja valsts ir “tiesiska”, tad izpildvaras iestādes “klausa“ normatīvajiem aktiem (to skaitā – likumu normām), tiesa spriež un lemj tikai uz patiesu un pierādītu faktu pamata, un ikviens “sabiedrības pārstāvis” (katrs individuāls cilvēks kā “fiziska persona”) var PAĻAUTIES, ka tiesnesis savos lēmumos pakļausies vienīgi likumam un neklausīs “jumta spiedienam”, “režīma diktātam”, “kukuļa kārdinājumam”, filosofu aforismiem vai kādiem citiem “blakus iespaidiem”.

Atbildi uz jautājumu, cik tiesiska ir vai nav LR, mēs visi uzzināsim, kad reizē ar tiesnesi Guļānu būsim izbaudījuši svētlaimi pārspēt Heraklitu, konstatējot faktu, „divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē – TOMĒR VAR.” Tad, izkāpuši krastā, mēs katrs pats varēsim „konstatēt”, kuram ir vai nav slapjas kājas un izdarīt savus secinājumus par to, cik “tiesiska” ir vai nav LR.

Autora viedoklis izriet no faktu izvērtējuma pieminēto dokumentu satura kontekstā, no kā autors izdara secinājumus, uz kuru pamata secinājumi pārtop konstatācijās un visubeidzot pārvēršas faktos.

Šis ir dokumentāls stāsts, apskats, kura pamatā ir dokumentāli fakti, dokumentāli fiksēti „fakti, kas nav fakti,” esoši pierādījumi un „apzināti radīti nepatiesi pierādījumi”, kas dokumentos norādīti kā „fakti”.

Apskata autora tekstā maksimāli precīzi nodalīts paša autora „viedoklis”, kāda dokumenta „atstāsts” netiešajā runā un dokumenta „citāts” pēdiņās – neatkarīgi no tā, vai tur minētais ir fakts vai artefakts (turpmāk tekstā lietots kā arte-F-akts). Formu „arte-F-akts” autors izvēlējās tāpēc, ka šis kompleksais termins vispārīgā izteiksmē apzīmē arī divas konkrētas izpausmes vairāku stāsta personāžu dokumentos: 1) „Fakts, kas nav fakts, bet ir apzināti radīts nepatiess pierādījums” un 2) „akts”, kas sastādīts uz „faktiem, kas nav fakti”.

Apskata pirmā daļa veltīta pašam atklājumam – jaunai Heraklita tēzes interpretācijai („var iekāpt”). Otrā daļa - centrālajam personāžam – A.Guļānam Trešā daļa – A.Guļāna līdzautorei (2013.06.12. lēmums) un līdzautorei dokumentam (2012.03.26. spriedums) J.Briedei, kurā radīts filosofiskais pamats modernai Heraklita tēzes interpretācijai latviskā versijā. Turpmākās apskata daļas retrospektīvas hronoloģijas secībā pirmajā daļā pieminētajiem personāžiem (filosofiem) katram ir veltīta sava daļa. Personāži var papildināt „savu daļu” ar jauniem „faktiem”, nosūtot tos uz adresi jurisavotins@gmail.com un/vai vietnē www.jurisavotins.info

Pirmā daļa

“Guļāna sāgas” līdzautori un idiomu pirmavoti

Sākotnēji domāju tiesneša un Augstākās tiesas (AT) senatora A.Guļāna (turpmāk tekstā īsuma labad – “Guļāns”) “filosofijas šedevru” (2013.06.12. AT lēmums lietā Nr.A420535512; SKA-597/2013) aprakstīt pāris lappusēs. Tomēr šī “filosofiskā atklājuma” gnozeoloģiskās saknes nāk no dziļas pagātnes. Tāpēc savus kopotos rakstos “latvju Heraklitam” nāksies sākt vismaz ar “piektā gada” (2005.) aforismiem.

Līdzautori

Šo rindu autoram iznācis tāds saīsināts cildinājums atklājumam, bet retrospektīvu saīsināt izdevās tikai līdz 2008.g., kad dzima G.Bērziņa (turpmāk – “Bērziņš”) vēsturiskais traktāts (2008/04.29. lēmums Nr.1-12/56) jeb „Bērziņa lēmums”, kurā pirmo reizi pasaules vēsturē izvirzīta hipotēze par to, ka tilts pāri upei varētu balstīties tikai vienā krastā, ka upei varētu būt tikai beigas, bet varētu nebūt sākums, un ka upei Bērziņa ieskatā nemaz nav jāplūst.

Taisnības labad jāatzīmē, ka Guļānam filosofiskā “šedevra” rakstīšanā palīdzēja arī tiesneses-senatores J.Briede (turpmāk – “Briede”) un L.Slica (turpmāk – “Slica”). Slicas devums citu “šedevru” radīšanā līdzšinējā pētījumā autors nav pamanījis, bet Briede ar filosofiskiem aforismiem un idiomām spīdējusi jau iepriekš (2012.03.26 spriedums lietā Nr.A42560708; SKA-67/2012), kur līdzautorībā ar tiesnesi-senatoru J.Neimani (turpmāk – “Neimanis”) un tiesnesi-senatori I.Skultāni (turpmāk – “Skultāne”) atbilstoši mūsdienu LR izpildvaras vajadzībām uzlaboja Heraklita “logosu”, pasludinot savas autortiesības uz idiomu “lēmumā neierakstīts rīkojums konstatējams kā tur ierakstīts”.

Guļāns šo Briedes idiomu līdzautorībā ar pašu Briedi modernizēja līdz “neesošs fakts arī ir fakts” jeb – lai dzimtu „fakts” pietiek ar secinājumu, no kura izdara „konstatāciju”. Vairākas reizes pārlasot pirmavotus un Guļāna „šedevru” nāk jauna atklāsme, ka 2013.g. Heraklita postulāts ir modernizēts tik tālu, ka vienā un tajā pašā upē ne tikai var iekāpt un izkāpt divas reizes, bet var arī vienreiz iekāpt un divreiz izkāpt, bet spožākā šī atklājuma daļa ir tāda, ka „upē var vispār neiekāpt, bet var no turienes divreiz pēc kārtas izkāpt”. Domāju, ka šo tēzi visas pasaules filosofi vēl gadu tūkstošiem studēs, bet LR tā – vienkārši „darbojas” Guļāna „pārraudzībā”.

Šis aforisms gan “nerīmējas” ar Krimināllikuma (KL) 289.pantā noteikto par „apzināti nepatiesu pierādījumu radīšanu” tiesneša izpildījumā. Tomēr šeit Guļānam, šķiet, par „kājas paslīdēšanu” nav jāsatraucas, jo ģenerālprokurors Ē.Kalnmeiers (turpmāk – “Kalnmeiers”) savā dokumentā (2012.03.06. Nr.5-144-08/406 pietiekami skaidri paudis savu nostāju, ka „apzināti nepatiesu pierādījumu radīšanu” viņš nespēj (vai negrib) saskatīt un veikt kādas rīcības KL un Kriminālprocesa likuma (KPL) noteikto normu ietvaros ne grasās, ne gatavojas veikt. Abi vīri tiesības studējuši vēl padomju laikos un viens otra “paklupienus” gan jau “piesegs”.

Atklājuma pirmavotu aspektā nedrīkstam aizmirst arī “melnā darba” darītājus, kuri vaiga sviedros krājuši “neesošos faktus” un to iztrīkuma gadījumā pierakstījuši klāt “pašu izgudrotus faktus”, jo par to nekas nevienam nedraud – paši izgudro “neesošus faktus” un paši tos novērtē (atzīst, nolemj) par “tiesiskiem”.

Šeit pirmajās rindās izvirzījies valsts sekretārs M.Lazdovskis (turpmāk – “Lazdovskis”), kurš varētu pretendēt arī uz vietu “izgudrotāju pulciņā”, bet viņu, šķiet, pie “dižgariem” nepiepulcina pavisam vienkārša iemesla dēļ. Proti, tad kāds varētu uzdot muļķīgu jautājumu, kāpēc tiesiskumu nevērtē tiesas, bet gan ekonomikas maģistrs. Uz to pat Guļānam varētu nebūt gatava atbilde. Tāpēc viens ir skaidrs – filosofa slavas lauri Lazdovski pagaidām vēl negaida. “Neesošus faktus” gan viņš sacirtis vairāk kā kārtīgs saimnieks malku ziemai (2012.09.04. lēmums Nr. 1-4.1/117). Turklāt Lazdovskis vēl 2013.g. nav izpildījis 2008.g. uzdotu augstākas iestādes (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) uzdotu mājas darbu, ko Lazdovskis ar Arte-F-aktiem kopīgi ar sadarbības partneri un/vai līdzautori E.Baklāni-Ansbergu (turpmāk – “Baklāne-Ansberga”) (2012.06.21. Nr.5-06/6), Arte-F-aktus piecu gadu laikā saražojuši dučiem un kāliem.

Baklāne-Ansberga arī, šķiet nepretendē uz dalību “filosofijas dižgaru klubiņā,” bet ar dažiem trekniem otas vilcieniem stipri sasmērējusi filosofu skaisti ierāmēto “bildi”. Daži no tiem šeit jāpiemin, lai lasītājs var pats izvērtēt katra censoņa devumu Heraklita nodernizēšanā. Vispirms jau Baklāne-Ansberga sāk ar “no augstumiem”, turpinot attīstīt Bērziņa teoriju par viena krasta tiltiem. Tikai Baklāne-Ansberga papildina, ka Bērziņa lēmums “uzcelt” tiltu jau ir pārvērties “faktā”, ka tilts varētu būt jau “uzcelts”, kaut gan pašas “celšanas” fakts pa četriem gadiem nav konstatēts. Nav pat vissīkākā „fakta”, ka kāds kaut ko kaut kur būtu “cēlis”, “uzcēlis” vai “iecēlis”. Vienīgi Bērziņš kā „Daugavas pārcēlājs” ir nolēmis kaut ko “pārcelt”, bet laivas ta’ nav, un airu, buras vai motora arī ta’ nav. Ar šo Arte-F-aktu Baklāne-Ansberga jau līdz potītēm iebridusi filosofijas purvā. Iespējams, ka ar brišanu purvā Baklāne-Ansberga varētu būt mēģinājusi noslēpt faktu (pēdas), ka Lazdovskis nav izpildījis mājas darbu (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885 - MP lēmums), kas pēc Lazdovska iesēšanās citā krēslā 2008.g. pārmantojās kā Baklānes-Ansbergas nepadarīts mājas darbs.

Vēl daži spilgtākie no daudzajiem Baklānes-Ansbergas Arte-F-aktiem. Taisnības labad jāatzīmē, ka ne visus Arte-Faktus Baklāne-Ansberga saražojusi personīgi pati. Dažus no tiem “izperinājuši” Baklānes-Ansbergas padotie viņas vietnieces M.Bērziņas (turpmāk – “Bērziņa”) personā (2012.07.20. Nr.5-06/11) un jurista M.Solovjakova (turpmāk – “Solovjakovs”) personā (2012.07.13.). Vienkāršības labad šeit laurus nedalām, jo par visu iestādē atbild iestādes vadītāja, tātad - Baklāne-Ansberga. Pirmajā daļā gan koncentrējamies tikai uz viņas pašrocīgi parakstītajiem (2012.06.21. Nr.5-06/6) Arte-F-aktiem, jo Bērziņai un Solovjakovam viņu manuskriptos paliek vēl vairāki vezumi ar Arte-F-aktiem (lauriem), kur katram pa pārskata daļai sanāk jau tagad.

Baklāne-Ansberga savu filosofiju balsta uz pieņēmumu, ka „Bērziņa lēmums”, 2008.04.29. “pamatots ar Valsts civildienesta likuma (VCL) 37.pantu”, tā viltīgi noslēpjot esošu faktu (pierādījumu), ka augstāka iestāde – Ministru prezidents (MP) (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) jau četrus gadus pirms Baklānes-Ansbergas šedevra (2012.06.21. Nr.5-06/6) ir konstatējusi un atzinusi, ka Bērziņš VCL 37.p. normu piemērojis prettiesiski (nelikumīgi), jo šī norma piemērojama citai cilvēku grupai, bet ne Bērziņa lēmumā pieminētajai personai. Bet Baklānei-Ansbergai savs krekls tuvāks un jāglābj arī Lazdovskis, kuram bikses svilst jau pieces gadus. Tad nu Baklāne-Ansberga atvēzējas un ražo Arte-F-aktus uz nebēdu. Parasti jau izdodas tautu piemuļķot. Gan jau četru gadu laikā tauta būs piemirsusi gan to MP, gan viņa lēmumus par „Bērziņa lēmuma” prettiesiskumu. Ko tad vēl gaidīt? „Pamatots ar (VCL) 37.pantu” un – viss.

Nākošais Baklānes-Ansbergas domu grauds jau lidojuma augstumā tuvojas Guļānam un sekmīgi izmantots pagājušā gadsimta lielākā totalitārās diktatūras revolucionāra Arte-F-aktu radīšanas paņēmiens – izņemt no sveša teksta frāzes, tās sasiet kopā ar saikļiem un beigās “piekarināt” nosaukumu no dokumenta (šeit – normatīva akta), kurā par to nekas nav rakstīts. Tā, piemēram, Baklāne-Ansberga savā Arte-F-aktu kolekcijā raksta, ka “ierēdņa amata maiņas rezultātā, tika saglabātas valsts civildienesta attiecības” faktiskajos apstākļos, kad “ierēdņa amata maiņas” vispār nebija (Bērziņa teorija par upi ar vienu krastu), bet ar valsts civildienesta attiecībām jau ir vēl meistarīgāks Arte-F-akts. Proti, Baklāne-Ansberga sabiedrības acu aizmiglošanai par iestādes attiecību veidošnu ar personu, kurai šādu attiecību nav, ir izgudrojusi terminu “saglabātas”, ko gan likumos attiecina uz kādas rīcības sekām, kas var “saglabāties” (piem. VCL 7.pants. 11). Savukārt Administratīvā procesa likuma (APL) 1.pantā (3) noteikts, ka iestāde izdod tiesību aktu publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu “… nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju”. Savukārt VCL normas nosaka procedūru, kā valsts pārvaldes iestādes šīs darbības veic, „ieceļot” personu amatā. Vidusskolas beidzējam, velkot ar pirkstu pa tiesību normām, diez vai rastos grūtības atrast „tiesisku risinājumu” personas „atjaunošanai amatā vai iecelšanai līdzvērtīgā amatā”, nodibinot attiecības ar administratīvu aktu par „iecelšanu” amatā. Bet te – vesela amatpersonu armija piecus gadus savu „komandieru” vadībā maldās „pa krūmiem” un „ceļu neredz”. Konkrētajā faktiskajā situācijā personai kopš 2006.05.07. nav un nebija ne darba, ne dienesta attiecību ar Bērziņa un/vai Baklānes-Ansbergas vadītajām iestādēm 2008.g. Nepastāv arī dokumentāli fakti, kas varētu apliecināt, ka tiesību normu (likumu) noteiktā kārtībā kādas attiecības ar kādu no šīm iestādēm būtu nodibinātas. Varētu rasties jautājums, kāpēc Baklāne-Ansberga riskēja ar tik klaju, faktiem un likumiem pretī runājošu Arte-F-aktu kā “neesošas attiecības” starp iestādi un personu “tika saglabātas”.

Jautājumi izzūd, ja paraugāmies augstākas iestādes (Ministru prezidenta – turpmāk „MP”) lēmumā (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885), kur melns uz balta rakstīts un skaidrots, ka uzdevums “iecelt” personu konkrētā amatā atbilstoši VCL un nodibināt attiecības atbilstoši APL kopš 2008.04.29. bija un joprojām ir Valsts zemes dienesta (VZD) ģenerāldirektoram, kura ilgstošas bezdarbības gadījumā, ministrija pārpilnvaro uzdevumu sev, soda par nolaidību VZD ģenerāldirtektoru un pati ministrija izdod tiesību aktu, ar kuru ieceļ personu amatā un izpilda augstākās iestādes uzdevumu.

Atliek vienīgi paraudzīties vēsturē un šodienā. VZD ģenerāldirektors „Bērziņa lēmuma” pieņemšanas brīdī un vēl kādus mēnešus pēc tam bija Lazdovskis, bet pēdējos četrus gadus šo VZD amatu ieņem Baklāne-Ansberga un palaikam viņas pienākumus šajos gados ir pildījusi (pareizāk – nav pildījusi) jau minētā M.Bērziņa, kuru arī ministrija kā augstāka iestāde nav sodījusi.

Kuram tad ministrijā Baklāni-Ansbergu un M.Bērziņu vajadzēja sodīt? Saskaņā ar normatīvajiem aktiem – augstākajai valsts amatpersonai jeb augstākajam ierēdnim, kurš kopš 2008.g. otras puses ir neviens cits kā – tas pats Lazdovskis, kuram vajadzētu sodīt Baklāni-Ansbergu par ilgstošu bezdarbību augstākas iestādes uzdevuma nepildīšanā, M.Bērziņu – par īslaicīgu bezdarbību.

Pašu Lazdovski par „Bērziņa lēmuma” VZD vairs sodīt nevar, jo LR likumi ir pretimnākoši nolaidīgiem ierēdņiem un pēc diviem gadiem iestājas noilgums, kad pārkāpumu izdarījušo ierēdni par to vairs sodīt nevar. Taču TM vadītāju Lazdovski par MP lēmuma nepildīšanu var sodīt arī šodien – jau kā TM amatpersonu, kas ilgstoši nepilda MP uzdevumu. Tikai LR kā „tiesiskā valstī” ministriju augstākos ierēdņus par likumu pārkāpumiem soda ārkārtīgi reti (gandrīz – nemaz). Bet, nu – bilde skaidra, un vairs nav jautājumu par Baklānes-Ansbergas un Lazdovska pārkāpumiem, nepildot TM un MP uzdevumus piecu gadu garumā.

Kārtības labad nedrīkstam piemirst vēl pāris Arte-F-aktu “odziņas”. Jau pieminētais 20.gs. totalitārisma revolucionārs ne tikai lieliski pārvaldīja Arte-F-aktu radīšanas paņēmienus, bet prata uzdot arī trāpīgus jautājumus, uz kuriem pats arī uzreiz atbildēja. Viens no slavenākajiem ir jautājums: “Ko darīt?”. Baklāne-Ansberga konstatēja, ka palikusi viena uz “sodāmo soliņa” (Lazdovski var sodīt par svaigiem meliem, bet vecie netīrumi jau aizslaucīti). Ko darīt? Te nu Baklānei-Ansbergai vairs nav ko zaudēt, un viņa nolemj, ka pārbaudītajam principam “jo nekaunīgāki meli, jo tie – ticamāki” ir īstais brīdis tikt pielietotam. Tad nu Baklāne-Ansberga atvēzē spalvaskātu un savā šedevrā (2012.06.21. Nr.5-06/6) raksta, ka Bērziņa (2008.04.29.) “lēmums ir uzskatāms par tiesisku un spēkā esošu jau no tā izdošanas dienas.” Cik nu spēkā, par to vēl zinātnieki strīdas ar Guļānu un Briedi priekšgalā. Bet par to tiesiskumu? Cik lielai gan pārliecībai (vai bailēm par savu krēslu) jābūt amatpersonai (VZD ģenerāldirektorei), lai uzdrošinātos ne tikai četrus gadus nepildīt augstākas iestādes lēmumā dotu uzdevumu, bet šo lēmumu piedevām vēl viltot un savā dokumentā (lēmumā) pasniegt kā “faktu”? Laikam jau ļoti lielai vajadzībai jābūt, jo MP lēmumā (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) skaidri un nepārprotami norādīts, ka Bērziņa lēmums ir prettiesisks daļā par “pārcelšanu”, ka tas kā prettiesisks ir apstrīdams akts un kādi akti VZD ģenerāldirektoram jāizdod, lai šo prettiesiskumu novērstu.

Te arī motivācija “lielajiem meliem” - Baklāne-Ansberga visu laiku VZD vadītājas amatā ir gadiem ilgi slēpusi viņai konkrēti dotu MP uzdevumu, ko viņa kā VZD vadītāja vēl 2013.g. nav izpildījusi. Tiesiskā valstī nav iespējams, ka valsts iestāde nepilda augstākas iestādes dotu uzdevumu. Šeit Baklāne-Ansberga viņai konkrēti dotu uzdevumu nav pildījusi kopš 2008.g. Lielus „grēkus” ar maziem meliem noslēpt nevar. Kas Baklānei-Ansbergai atlika? „Jumts Bērziņš” pēc AT (2012.03.26.) sprieduma un TM „nevarības izpausmes” Lazdovska (2012.04.12.) lēmumā, iespējams, apzinājās TM četrus gadus veiktos VPIL 10.panta 7.daļas normu nepārtrauktus un ilglaicīgus pārkāpumus, kas attiecas arī uz Bērziņu pašu personīgi. Bērziņš mirkli padomāja un izmantoja politiķu „sētas durvis” – 2012.06.21. iesniedza demisijas rakstu, atstājot Lazdovski kā vienīgo atbildīgo par TM veiktajiem likuma pārkāpumiem.

Šajā epizodē izgaismojās vēl jauni apstākļi. Proti, arī Lazdovskis ir izbēdzis tikai no viena soda tikai par veciem grēkiem 2008.gadā. Taču MP lēmumā (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) tikpat skaidri un gaiši norādīts, kas jādara minstrijai gadījumā, ja tiek konstatēta VZD ģenerāldirektora ilgstoša bezdarbība. Uzdevums ministrijai un tās augstākajam ierēdnim Lazdovskim (nemainīgi no 2008. līdz šim brīdim) dots skaidrs un nepārprotams – izmantot likumā noteiktās iespējas pārpilnvarot uzdevumu uz ministriju, izdot vajadzīgos tiesību aktus un „Bērziņa lēmuma” prettiesisko daļu tādējādi aizstājot ar tiesisku aktu. Vai Lazdovskis kopš 2008.g. ir sev pārpilnvarojis MP doto uzdevumu VZD vadībai? Vai ir sodījis VZD amatpersonas par „ilgstošu bezdarbību” kā to norādījis MP? Nu – nav gan. Vai tāpēc ir paradoksāla sakritība starp Bērziņa demisiju un Baklānes uz Arte-F-aktu bāzes sagatavoto un ierosināto disciplinārlietu vienā datumā - 2012.06.21.? Vai ar šo „lietu” Baklāne-Ansberga un Lazdovskis cerēja izbēgt no pelnītā soda par likumu pārkāpumiem pēc tam, kad „politiskais jumts” (Bērziņš) bija „noslīdējis” (demisionējis)? No Lazdovska (2012.04.12.) un (2012.04.09.) lēmumu kontekstiem nepārprotami izriet secinājums, ka cerība izbēgt no soda bija, bet Baklāne-Ansberga un Lazdovskis nebija pietiekami sagatavojušies izraudzītā „upura” pretdarbībai pret iestāžu (VZD un TM) teroristiskajiem uzbrukumiem privātai personai. Par šo aspektu vairāk lasiet daļā par Lazdovski, kur abi iepriekš minētie 2012.g. TM lēmumi ir „absudri unikāli” un pārpildīti ar Arte-F-aktiem.

Vai kopš 2009.g. MP ir sodījis TM augstāko ierēdni par „ilgstošu bezdarbību” MP uzdevuma nepildīšanā? Nav gan!

Pat pēc tieši norādītiem TM pārkāpumiem – pašreizējais MP „neko nelemj” šajā aspektā. Ko darīt? Laikam jau-neko, ja MP četrus gadus guļ.

Tāpēc Lazdovskim it kā nebija īpaša pamata gaidīt kādu sodu, jo klizmas gadījumā zem sitiena būtu patrāpījusies Baklāne-Ansberga, bet ne Lazdovskis. Taču viens no iemesliem Lazdovska bailēm no soda varēja būt apstāklis, ka pēc 2012.06.21. (ministra demisija) Lazdovskim „tieši virs galvas jumta vairs nebija,” bet Bērziņa 2008.g. „savārītā putra” tagad šā vai tā – „jāstrebj” – Lazdovskim, un tad arī klizma ir klāt.

Tā kā Bērziņš dažas dienas pirms demisijas paguva izsniegt savas goda zīmes tiesnešiem (to skaitā Briedei kā pateicību par Bērziņa kā atbildētāja izglābšanu Briedes lemtā tiesā), tad visticamākais turpinājums bija Bērziņa zvans Briedei jau 2012.g. nogalē ar mājienu, ka līdzgaitnieks Lazdovskis „sēž pārāk dziļā peļķē” un likumu aizstāšana ar „tiesu praksi” te vairs nelīdzēs viņa „izcelšanai” no turienes. Arī Bērziņa politiskai karjerai draud briesmas, ja plaša sabiedrība uzzinās, ka viņš ir analfabēts (jurists), likumpārkāpējs (noziedznieks) un kukuļdevējs („pateicību devējs”). Tāpēc pieņēmumi vairs neder, bet ir vajadzīgi Bērziņam, Lazdovskim un Baklānei-Ansbergai „derīgi fakti”.

Ja tādu „faktu nav”, tad jārada tādi „fakti”, kas „nav fakti bet ir „fakti” tiesas atzinumā”, bet labāk – ar lielu līkumu un izstiepti laikā – vispirms „konstatācijā” un pēc kāda gada – „konstatācija” jau pārvēršas „faktā”, kas nemaz nav „fakts”, bet Bērziņam, Lazdovskim un Baklānei-Ansbergai noderīgs kā drošs „glābšanas riņķis”.

Tad, iespējams, 2013.g.sākumā pār Latviju pirmo reizi divtūkstoš gados pārlidoja Heraklita fantoms, kas pēc pusgada ilgām filosofiskām pārdomām ļāva Guļānam līdzautorībā ar Briedi šādus „faktus, kas nav fakti” savā lēmumā „konstatēt”

Kādas modernas tehnoloģijas Guļāns ar Briedi (un, iespējams, Slicu) šī mērķa sasniegšanai izmantoja, tas detaļās ir iztirzāts otrajā (Guļāns) un trešajā (Briede) šī apskata nodaļās. Rezultāts ir iegūts, mērķis ir sasniegts, Heraklits ir „pārspēts” – „vienā upē var divreiz iekāpt” (pēc Guļāna un Briedes) un tas ir „fakts” (tas nekas, ka „faktu” nav). Heraklits pēc šādu idiomu noklausīšanās droši vien savu turpmāko dzīvi veltītu lopkopībai vai zemkopībai, bet no „filosofijas” muktu pa lielu gabalu. Mūsdienu LR – viss notiek savādāk.

Daba tomēr ir nežēlīga un liktens’ – skarbs. Lai nu ar kādiem uz Arte-F-aktiem balstītiem lēmumiem Baklāne-Ansberga un Lazdovskis uzbruktu pieteicējai kā privātai personai, šoreiz (2012.g.) neiedarbojās ministrijas labi pārbaudītais paņēmiens, ka ar citas personas prettiesisku sodīšanu par augstākas amatpersonas izdarītiem pārkāpumiem, šī augstākā amatpersona izbēg no pelnītā soda.

Šķiet, pēdējais „sekmīgais” šī paņēmiena izmantošanas gadījums noticis 2006.g.5.jūlijā, kad toreizējais ministrs G.Grīnvalds (turpmāk – Grīnvalds) uz Arte-F-aktu pamata prettiesiski “pārspēlēja” savus pārkāpumus uz padotības iestādi. Šo Grīnvalda lēmumu VCP 2007.g.8.martā gan atzina par prettiesisku, bet ministrijas ierēdņi no soda izbēga, jo Grīnvalds jau 2006.g. novembrī demisionēja, bet viņa pēctecis Bērziņš “aizmirsa” ierosināt disciplinārlietu pret vainīgajiem TM ierēdņiem, jo droši vien jau bija pārlieku aizņemts ar sava 2008.04.29. “pārcelšanas šedevra” radīšanu. Šā vai tā - politiskās amatpersonas jau LR administratīvi nesoda, pat ja tās kaut ko „aizmirst” likumīgi izdarīt, kā rezultātā sanāk - nelikumības.

Par TM ierēdņu sodīšanu par viņu izdarītajiem pārkāpumiem tādā situācijā līdzatbildīgs bija TM valsts sekretārs kā ministrijas augstākais ierēdnis, kura pienākumos ietilpst arī augstāku iestāžu uzdevumu izpildes pārraudzība. 2007.g. TM valsts sekretāra (VS) krēslā vēl sēdēja M.Bičevskis (turpmāk – „Bičevskis”), kurš tobrīd, acīmredzot, jau būvēja savu shēmu „Parex” bankas nopirkšanai par vienu latu un gatavojās savam lēcienam uz Finanšu ministrijas VS krēslu. Pēc „Parex sāgas” sekmīgām beigām Bičevskis pateicībā no bankām saņēma tik siltu krēslu, kurā sēžot VS alga šķiet kā vienas dienas kabatas nauda, bet iespējamie ierēdņu discipl;inārsodi Bičevski vairs neaizsniedz, pat ja kāds viņa pārkāpumus gribētu skatīt.

Rezultātā 2008.04.29. kopš 2006.05.07. bez diviem mēnešiem divi gadi jau bija pagājuši un pat īpaši centīgs un likumus zinošs un cienošs ministrs (Bērziņš gan sevi kā tādu neapliecināja, pateicības vien dalīja) šo divu mēnešu laikā tāpat nepaspētu ierosināt disciplinārlietu pret vainīgajām TM amatpersonām, jo lēmumu par sodīšanu pieņemt divos mēnešos pašreizējās LR birokrātijas ietvaros nevar. Izņēmums ir Baklāne-Ansberga, kura nodemonstrēja, ka var, ar nosacījumu, ka sods tiek balstīts uz safabricētiem Arte-F-aktiem, kas nav „fakti”. Kopš 2006.g.novembra līdz pat 2008.04.29. lēmumam Bērziņa rīcībā pusgadu bija „patiesi fakti”, bet jau Grīnvalda pieredze rāda, ka tieslietu ministri grib un māk lēmumus pieņemt tikai prettiesiski un tikai uz safabricētu Arte-F-aktu pamata. Lai nebojātu tradīciju, Bērziņš pusgadu funktierēja prettiesiskumus un krāja falsificētus Arte-F-aktus līdz 2008.04.29. to pietika un „Bērziņa lēmumu” varēja pieņemt.

Tādējādi – bija jau iestājies noilgums, un vismaz saistībā ar Grīnvalda prettiesisko lēmumu TM vainīgās amatpersonas sodīt jau bija par vēlu. Vēsturniekiem pētīšanai paliek neatbildēts jautājums par to, kāpēc Bērziņš pret vainīgajām TM amatpersonām neierosināja disciplinārlietu 2007.03.08. pēc VZP lēmuma saņemšanas un kāpēc toreizējais MP par šo ilgstošo bezdarbību Bērziņu nesodīja. Līdz šim Bērziņš, toreizējais MP un vēsturnieki par to klusē.

Tomēr savā ziņā Grīnvalds tikmēr jau bija kļuvis par TM klasiķi Arte-F-aktu producēšanā, kuru viņa sekotāji TM vadībā citē un kopē (2008. –Bērziņš, 2012.g. - Lazdovskis). Tāds Grīnvalda metodes neizdevies pakaļdarinājums iznāca vien Baklānes-Ansbergas 2012.06.21. lēmumā, kad viņa pēc Grīnvalda „šablona” savus pārkāpumus ar disciplinārlietas ierosināšanu pret personu, kurai „ierosinātājs” mēģina „pāradresēt” savus „grēkus”. Grīnvaldam „aizmugure” bija Valsts kontrole (VK) ar I.Sudrabu (turpmāk – „Sudraba”) priekšgalā, savukārt Baklānei-Ansbergai – AT ar I.Bičkoviču (turpmāk – „Bičkovičs”) priekšgalā. Vienīgi Baklāne-Ansberga nav ņēmusi vērā patiesu faktu, ka Grīnvalda 2006.05.07. lēmumu VCP atzina par prerttiesisku un atcēla, bet „aizmugures” pīlārs I.Šķibelis nespēja noslēpt saņemtos kukuļus un izdarītos pierādījumu viltojumus VK atzinumos, un - iekrita ar seju dubļos, apšļakstot arī Sudrabas rūpīgi kopto mundieri un frizūru. Turklāt tas notika apstākļos, kad Grīnvalda Arte-F-aktus meistarīgi un talantīgi palīdzēja „radīt” talantīgais (to nenoliegt) „shēmotājs” Bičevskis.

Savukārt, Baklānei-Ansbergai Lazdovskis kā iespējams „atbalstītājs” 2012.04.12. Arte-F-aktu „radīšanā” atzinās, ka neko nesaprot, un to pat uz papīra uzrakstīja un ar savu parakstu apliecināja. Kad 2012.06.21. Baklānei-Ansbergai „aizslīdēja prom jumts” un virs galvas palika tikai tuvojošās Jāņu nakts ziemeļblāzma un papardes ziedu meklēšanas noskaņas vientulībā („jumta” vairs nav, „atbalstītājs” – neko nesaprot), nekas cits neatlika kā iet uz totālu risku un Arte-F-aktus ražot pašai (2012.06.21. lēmums). Šis „lēmums” gan „Arte-F-aktu meistarības” un „pasniegšanas kvalitātes” ziņā tālu atpaliek no talantīgā „shēmotāja” Bičevska atbalstītajiem (gatavotajiem) Grīnvalda (2006.05.07.) un Bērziņa (2008.04.29.) lēmumiem. Tāds „vanckariņš” vien no Baklānes-Ansbergas 2012.06.21. „izdētās olas” izšķīlās 2012.07.20. Palīgi (Bērziņa, Solovjakovs) arī nekādas ģenialitātes dzirkstis neizšķīla. Savos dokumnentos viņi tik vien darīja kā „atgremoja” vienu AT spriedumu, kurā AT par „atgremotajiem” jautājumiem ne lēma, ne sprieda, jo tas uz tiesu vispār neattiecoties. Šķebinoši jau skan, kad amatpersonas „atgremo svešus blakusproduktus” un savos lēmumos „aizmirst” pieminēt tiesību normas, kas konkrētā gadījumā būtu jāievēro, un „neredz faktus”, kas turpat acu priekšā vien ir, bet aizmiedz acis un savās vīzijās nosapņo Arte-F-aktus, kurus tad arī uzreiz steigā ieraksta savos „lēmumos”. Grīnvalda (2006.05.07.) un Bērziņa (2008.04.29.) lēmumus vismaz ir par ko apbrīnot: pirmo – par bezkaunību, otro – par stulbību. Baklānes-Ansbergas 2012.06.21. lēmums tik vien atspoguļo kā uz papīra izklātas vienas kundzītes fantāzijas, kuras nerīmējas ne ar faktiem, ne tiesību normām, ne pieklājīgu attieksmi pret sabiedrību.

Lai nu kā, bet Baklāne-Ansberga ar savu 2012.06.21. lēmumu un tā turpinājumiem Solovjakova-Bērziņas-Lazdovska „gara darbos” radīja augstas pakāpes riskus un izraisīja „atmaskošanas briesmas” AT „komandai” ar lielu iespējas varbūtību atkārtot VK pieredzi „aizmugures” nesekmīgā nodrošināšanā („aizmugure” iekrīt). Nesmuki jau izskatās, ja AT senatoriem notašķīti mundieri un seja dubļos. Taču Bičkovičs un Briede, 2012.g.maijā, saņemot no Bērziņa „pateicību” par Bērziņam kā atbildētājam tiesā sniegto pakalpojumu tiesas lemšanā, sava mundiera spožumu jau ir zaudējuši. Pārējiem no AT „komandas” (Guļānam, Slicai, Neimanim un Skultānei) ir divas iespējas – vai nu pierādīt Heraklita tēzes moderno versiju, ka vienā un tajā pašā upē divreiz pēc kārtas „var iekāpt”, vai arī gatavoties „mundiera mazgāšanai”. Ja paziņojums par „atklājumu” izrādās Arte-F-akts un „apzināti radīts nepatiess pierādījums”, tad „dubļi uz mundiera” gāžas jau aumaļām.

Te nu „aizmugurei” tādu „lāča pakalpojumu” izdarīja ne visai talantīgie shēmotāji Baklāne-Ansberga-Solovjakovs-Bērziņa-Lazdovskis, kuri „aizmugurei” noņēma „plīvuru” (Neimanis-Briede-Skultāne, 2012.03.26.) no skaisti noformētā „atklājuma” (Guļāns-Briede-Slica, 2013.07.12.), kas tagad jau pavisam droši izskatās pēc pavisam prasta un rupja Arte-F-akta. Ko lai dara? Vēsture liecina, ka jau gadu simtiem pat ļoti slaveni zinātnieki nav kaunējušies Arte-F-aktus pasniegt kā „atklājumus”. Gaidīsim Guļāna un viņa „komandas” pierādījumus un faktus tam, ka viņa atklājums varētu nebūt Arte-F-akts. Varam arī nedaudz pateikt priekšā, kā to pārliecinošāk izdarīt. Normatīvo aktu (Satversmes, likumu u.c.) noteikto normu ietvaros sabiedrībai nodemonstrēt „esošus pierādījumus” (patiesus faktus), ka „vienā upē var iekāpt divas reizes pēc kārtas”.

Heraklita atzinuma saturs un mūsdienu latvju filosofu izziņas fenomenoloģija

Vispirms jānorāda, ka jebkura atklājuma (unikālai parādībai un/vai faktam) konstatācijai dabas zinātnēs (cilvēka iekāpšana divreiz vienā upē atbilst tam) jāņem vērā visi zināmie un esošie fakti un jāzin elementārie dabas likumi un parādības, kas objektīvā realitātē pastāv neatkarīgi no atklājuma autora gribas un apziņas. Šie faktori tad arī nosaka, vai atklājumā postulētā parādība patiešām tiek konstatēta, vai arī „atklājums” ir Arte-F-akts, kas dzimis un nobriedis šī Arte-F-akta autora smadzenēs un izpaudies viņa/viņas rakstītā ziņojumā uz papīra.

Upe, „iekāpšana upē”, tās konstatācija un „atkārtota (otrreizēja) iekāpšana upē”

Upe ir tekošs ūdens. Ja netekošs ūdens, tad tas ir okeāns, jūra, ezers, dīķis vai peļķe. Upē var iekāpt cilvēks, kurš atrodas ārpus upes. Ja konstatēts fakts, ka cilvēks ir iekāpis upē, tad otrreiz iekāpt cilvēks var gan, bet tad vispirms no upes jāizkāpj un jāiekāpj vēlreiz. Taču pa izkāpšanas un „otrās iekāpšanas” laiku (laika intervālu) ūdens upē būs jau aiztecējis tālāk, un otrreizējā iekāpšanā (no tās pašas vietas krastā) ūdens vairs nebūs tas pats, kas bija pirmajā iekāpšanā. Tāds ir pirms divarpus tūkstošiem gadu izteiktā Heraklita principa skaidrojums vienkāršiem vārdiem – upe ir tekošs ūdens, iekāpšana, izkāpšana un atkārtota iekāpšana notiek konkrētā laika intervālā, kad ar tikpat konkrētu tecēšanas ātrumu ūdens ir aiztecējis par tikpat konkrētu attālumu tālāk no pirmās iekāpšanas vietas.

Mūsdienu latvju filosofu izziņas fenomenoloģija

Mūsdienu latvju filosofu iedomātā modelī iekāpt (tajā pašā ūdenī tajā pašā upē otrreiz) it kā varētu, skrienot līdzi straumei pa krastu ar lielāku ātrumu par upes tecējuma ātrumu un, noķerot „iepriekšējo ūdeni”, tajā „atkal iekāpt”. Taču „otrreizēja atkārtota iekāpšana vienā un tajā pašā upē” normālos (dabiskos) apstākļos šā vai tā nesanāk vairāku objektīvu iemeslu (faktu) dēļ.

Pirmkārt, skrienot gar upes krastu līdz „vecā” (iepriekšējās kāpšanas) ūdens „noķeršanai,” krasti būs pavisam citi, tāpēc upe arī būs pavisam cita, varbūt jau ietecējusi lielākā upē un ieguvusi citu nosaukumu un varbūt pat ietecējusi ezerā, jūrā vai okeānā un kā upe „pazudusi”. Jebkurā gadījumā – no tās pašas vietas upes krastā (kur iekāpa pirmo reizi), tajā pašā upē iekāpt nevar.

Otrkārt, ūdens nav baļķis (cieta viela), kam gali nemainās. Pat ja baļķis nogrimst un vairs nepeld pa upes straumi, uz viena un tā paša nogrimuša baļķa var atkārtoti uzkāpt trīs un vairāk reizes. Taču „strīds” ir par „divreizēju iekāpšanu upē” (nevis uz upē nogrimuša baļķa). Upe ir „plūstošs ūdens”. Savukārt ūdens ir šķidrums, kas upē plūst un tā sastāvu veidojošās plūstošā ūdens (upes) molekulas nepārtraukti sajaucas (mainās vietām, aiztek, pietek, kustās). Dabiskos un praktiski konstatējamos apstākļos upēs ir turbulenta ūdens plūsma, kurā pati plūsma vēl papildus veicina ūdens molekulu ātrāku sajaukšanos (gar krastu filosofam jāskrien ātrāk, nekā domāts). Pat īpaši lēnā un rāmā plūsmā, kas atbilst laminārai šķidruma kustībai, molekulu difūzija (kustība, sajaukšanās) notiek neatkarīgi no novērotāja (atklājēja) gribas un apziņas. Tāpēc pat tik lēnā upes tecējumā, kas būs tuvs „stāvošam ūdenim”, ūdens molekulu difūzija (kustība, sajaukšanās) turpinās neatkarīgi no novērotāja gribas. Tāpēc fakts, ka pēc noteikta laika sprīža (intervāla), kas pagājis kopš „iekāpšanas upē” un „izkāpšanas no upes”, ūdens sastāvs vairs nebūs tas pats, kas pirmajā iekāpšanas reizē, jo nebūs tās pašas molekulas, kas bija pirms laika intervāla. Tādējādi, pat „noķerot” pirmās „iekāpšanas ūdeni” šī laika intervāla dēļ dabas likumu un spēku ietekmē tas vairs nav tas pats ūdens (cits ūdens sastāvs) un tātad – nav arī tā pati upe. Tātad – skrien gar krastu pakaļ straumei, cik gribi, bet „upe jau cita”.

Treškārt, filosofi teorētiķi uz idiomu, aksiomu, fantāziju pamata izdara pieņēmumus, kurus formulē kā konstatācijas un sabiedrībai pasniedz kā faktus. Vienā un tajā pat upē divreiz iekāpšanas iespējamības/neiespējamības diskusijā kāds teorētiķis var attīstīt fantāziju tik tālu, ka cilvēks (individuāla persona) „jau atrodas upes ūdenī” (sistēmā) un vienlaicīgi ar abām kājām atsperas pret upes gultni („iekāpj”). Tātad „abas iekāpšanas” tāda atklājuma izpratnē notikušas vienlaicīgi un „vienā un tajā pašā upē”. Šādas teorijas attīstītāja Latvijā ir U.Mihailova (turpmāk – „Mihailova”). Taču šajā modelī ir „samainīts” pats postulāta priekšmets – „upe”, kas aizstāts ar „upes gultni”. Pēc definīcijas upe ir dabā konstatējams tekošs ūdens, kas plūst pa „upes gultni” un gultne ir viena no upes sastāvdaļām. Turklāt atšķirībā no upes tekošās komponentes (ūdens) upes gultne ir cieta un ir tāda paša veida vielas agregātstāvoklis kā „nogrimis baļķis”. Tātad, Heraklita postulāta izpratnē „iekāpšana upē” viennozīmīgi atbilst faktam, ka cilvēks (persona) kāpj upē, kur dabas likumu ietekmē gultne vienmēr ir apakšā un ūdens tek pa virsu. Tādējādi šo pašu dabas likumu un spēku ietekmē „upē kāpēja” kāja VIENMĒR vispirms saskarsies ar ūdeni, lai cik tas plānā slānīti netecētu, un tad, izkļustot cauri ūdenim, atduras pret upes gultni, kas tad arī būtu konstatējams kā noslēdzošais akts „upē iekāpšanas FAKTA” konstatācijai. Abas kājas reizē Heraklita diskusijā nesanāk iesaistīt, jo „kāpj” ar vienu, bet ar abām - „lec, par ko Heraklits nerunā. Tāpēc Mihailovas hipotēze nav atbilstoša Heraklita diskusijām, jo Mihailovas hipotēzē „kāpējs” patiesībā ar abām kājām „ielec sausā upes gultnē”. Tur nav ne „kāpšanas”, ne „upes” (ūdens ta’nav). Tāpēc Mihailovai savas filosofiskās atziņas neattiecas uz Heraklita tēžu un postulātu apspriešanu, un Mihailovai sava hipotēzē par „ielekšanu ar abām kājām reizē sausā upes gultnē” jāiet apspriest citā filosofu pulciņā, bet ne Heraklita biedrībā. To Mihailovai arī norādīja Neimanis, Briede un Skultāne (2012.03.26.).

Jaunākā atziņa latvju Heraklita biedrības filosofiem ir sekojoša. Ja jau nevar (a) no tā paša krasta (b) tajā pašā ūdenī (c) „iekāpt ar lekšanu”, tad jāizgudro kaut kas pavisam jauns. Proti, to upes tecējumu vajaga „atjaunot” atbilstoši pirmās „iekāpšanas” faktiskajiem apstākļiem, kad ūdens attecējis atpakaļ un tā molekulas atmigrējušas atpakaļ „vecajās vietās”. Tad latvju modernās filosofijas pārstāvji vienā „komandā” visi reizē var nodemonstrēt „faktu”, ka pat vairāki filosofi vienlaicīgi var iekāpt vienā un tajā pašā upē atkārtoti gan vienu, gan divas, gan – cik tik vajaga reižu, jo upe nepārtraukti pati par sevi „atjaunojas” un ļauj „atkārtotās iekāpšanas” „konstatēt” jebkurā brīdī, neatkarīgi no tā, vai no pirmās „iekāpšanas” pagājis mēnesis vai gads. Šo filosofu izpratnē atzīstams, ka ūdens sastāva atjaunošanās iespējama pat pēc piecu gadu ūdens dabiskajiem apriņķojumiem, jo molekulām likt piecas reizes atskriet pa apriņķojumu atpakaļ – tas modernajai latvju zinātnei ir „sīkums”. Līdz ar to atklājuma būtība ir konstatētajā faktā, ka upi var atjaunot sākotnējā situācijā pat pēc gada un pieciem gadiem, un „atkārtota iekāpšana vienā un tajā pašā upē” ir iespējama jebkurā laikā, jebkuru skaitu reižu un vienalga cik kāpējiem reizē.

Guļāns šo „atjaunošanas faktu” ir paziņojis tāpēc, ka Briede šādu „atjaunošanas iespēju” konstatēja un Bērziņš savulaik ar savu filosofisko lēmumu mudināja dižgarus domāt šajā virzienā.

Derētu jau kādu starptautisku simpoziju šim atklājuma „faktam” veltīt un grāmatu par sekmīgu Heraklita tēzes „apgāšanu” uzrakstīt, kādās piecās valodās iztulkot un simpozijā publikai izdalīt, lai visa pasaule apžilbst no latvju filosofu atklājumu spožuma.

J.Avotiņš

2013.gada 14.martā

Samazināsim siltuma rēķinus jau šogad!

 Sveicināti!

Vispirms skolēnu vecākiem piedāvāju pirmo praktisko labumu šodienas realitātē - BEZMAKSAS grāmatas „Vai ķīmija ir nesaprotama?” saņemšanu no interneta – ikviens to var lejupielādēt no vietnes www.jurisavotins.info  sadaļas „izglītība” (zinātkārie atradīs daudz jaunumus arī citās sadaļās). Pasaulē šim izdevumam analogu nav – izmantojiet iespēju! Skolotājiem un interesentiem pēc pieprasījuma nosūtīšu arī papildus informāciju un skaidrojumus. Tā ir mana artava LR jauniešu izglītības attīstībai. Ielādējiet to arī bibliotēkās un pašvaldībās, kur ir datori un interneta pieslēgums – lai skolēniem ir pieeja literatūrai BEZ MAKSAS. Tā ir unikāla iespēja.

 Papildus tam aicinu ikvienu piebiedroties „kustībai” ar pagaidu nosaukumu „Latvija – mana māja”, kurā tuvākais praktiskais uzdevums ir – apkures, elektrības u.c. komunālo pakalpojumu maksas tūlītēja samazināšana – vismaz ar rudens apkures sezonas sākumu. Apkures, elektrības, ūdens un citu komunālo pakalpojumu rēķiniem jābūt stipri mazākiem. Taču tie paši no sevis nesamazināsies, ja neviens tos „nekustinās”. Tāpēc „kustība” ir vajadzīga. Latvija - tā ir „mana māja,” kur gatavojos drīz atgriezties un mēģināšu to sakārtot (stipri sabojāta jau gan tā ir), izmantojot savu trimdā gūto visnotaļ unikālo pieredzi un zināšanas.

 Tāpēc arī aicinu aktīvus cilvēkus katru pēc savām vēlmēm un iespējām: 1) aktīvākos – piedalīties ar savu artavu „mājas (Latvijas) sakārtošanā”; 2) aizņemtos interesentus – atbalstīt aktīvistus; 3) savrupos – izmantot „kustības” rezultātus savām vajadzībām, no kuriem daži jau ir devuši praktisku rezultātu. 4) neitrālos - "pieņemt zināšanai", bet pretiniekus 5) norādīt adresi, uz kuru turpmāk informāciju par „kustību” nesūtīt. Tad – visi būs „gandrīz” vai apmierināti.

 Šai „kustībai” jau tagad ir vēl arī vairākas citas prioritātes – algu palielināšana skolotājiem un zinātnes finansējuma palielināšana LR līdz 2% no IKP. Bez tā – „manai mājai - Latvijai” nekāda „Nokija” „nespīd” pat stipri tālā nākotnē.  Bet ar kol(c)hozniecisko apkures sistēmu LR ir aizkavējusies pat kaut kur – akmens laikmetā.  Visus šos mērķus var sasniegt tikai un vienīgi, ja „mana māja – Latvija” ir tiesiska valsts, kurā katra praktiskā mērķa sasniegšanai nepieciešami vairāki likumu labojumi, ko tautas labā „tautas kalpiem” sen bija laiks izdarīt. Pašreizējai „manai mājai” (vismaz pa gabalu) tiesiskas valsts pazīmes nav saskatāmas. Tāpēc acīmredzot tiesiskas valsts tūlītēja izveidošana „manā mājā” ir viens no virsuzdevumiem. Visu to ir pietiekami skaidrs, kā izdarīt. Tikai – jāsāk darīt, un – jādara. Vai „kustība” nākotnē būs „biedrība”, vai „partija” – to lems „kustības” atbalstītāji visi kopā. „Kustības” detalizētu programmu, mērķus un uzdevumus, kā arī aktīvistu pašreizējo skaitu, pašlaik apkopoju publiskošanai, un tos - drīz vien atradīsiet vietnē www.jurisavotins.info.

 Ar „kustības” aktīvistiem un interesentiem labprāt komunicēšu pa šo e-pastu - jurisavotins@gmail.com  - pagaidām, - kamēr vēl neesmu atgriezies „savās mājās”. Domu apmaiņa noteikti ir vajadzīga, lai definētu svarīgākos mērķus, atrastu piemērotāko juridisko formu un padarītu to par reālu instrumentu „mūsu mājas sakārtošanai”. Pagaidām vēl nav juridiskās adreses, nav arī nekādu ziedojumu un biedru naudu. Katrs interesents tiek aicināts veikt savu ieguldījumu ar „kaut ko noderīgu” tai „mūsu mājas sakārtošanai”. Mana iniciatīva ir grāmatas bezmaksas izplatīšana un mājas lapas informācija, kas pieejama visiem. Ikvienam ir sava pieeja un savas iespējas. „Kustināsim” to „mūsu mājas virzību” uz attīstību un labklājību, nevis tīksmināsimies par to, cik „sekmīgi” mājas apsaimniekotāji maziem solīšiem kāpj ārā no bedres apakšas, kur „māju iestūma” tās – izsaimniekotāji.

Ar cieņu,

 Dr.Chem., Juris Avotiņš

2012.gada 15.augusts

Varētu būt interesanti amatpersonām

Šodien man ir trīs labas ziņas šīs vēstules lasītājai(am):

• 1. Ir uzsākta parakstīšanās (abonēšana) uz rokasgrāmatu „Tiesu pērkamības analīze. Latvija.” jeb vienkāršoti „Kukuļdevēja rokasgrāmata. 1. sējums. Tiesas”. Vienas rokasgrāmatas nosūtīšana elektroniski pa e-pastu abonentam būs bez maksas. Grāmata atklāj daudzām civilizētām un tiesiskām valstīm nesaprotamu parādību – tiesneši darbojas kā noziedznieki. Tāpēc kā unikāls izdevums šī grāmata tiek publiskota arī angliskā versijā. Parakstīšanās procedūra ir sekojoša – 1) lasītājs atsūta uz manu e-pastu jurisavotins@gmail.combrīvā formā pieteikumu iegādāties šo rokasgrāmatu un tiek piereģistrēts ar savu e-pasta adresi un vārdu (vai segvārdu, ja nevēlas tikt publiskots(a) – tas valsts dienestā esošām personām varētu būt saprotami), un 2) pēc grāmatas galīgās redakcijas veikšanas pa to pašu e-pasta adresi saņem vienu rokasgrāmatas eksemplāru elektroniskā formā. Veikalos gan par grāmatu maksās „īstu tirgus cenu” un neesmu izlēmis par tirāžu Grāmatas saturs būs redzams šīs vēstules noslēgumā. Autors izmantojis visus trīs viņa pārvaldītos rakstīšanas žanrus – zinātniskās pētniecības rakstus, publicistiku kā laikrakstos un populāri zinātnisko izklāstu, kas patīk jaunajai paaudzei. Tas radīs iespēju visu vecumu, nozaru un interešu pārstāvjiem atrast grāmatā sev kaut ko noderīgu.

  2. Atklātām vēstulēm tomēr ir kāds labums. To pierādījis bijušais tieslietu ministrs G.Grīnvalds kā lobētāju asociācijas priekšnieks. Nepagāja ne septiņi gadi, kad atklāsme atnāca, kaut gan uz manu atklāto vēstuli vēl joprojām nav viņa atbildes.

  3. Arī kādā privātā interneta mājas lapā ieliktai ziņai ir kāda nozīme. Piemēram, pirms pusgada manā mājas lapā www.jurisavotins.infoieliktā ziņa, ka tiesnesei Skaidrītei Buividei ir nedeklarēts darījums par nekustamā īpašuma iegādi 2003. gadā ”Zeme, Salas pagastā.” Nepagāja ne desmit gadu, kad KNAB „atdzīvojās” un pēkšņi sāka pētīt tiesneses Buivides darījumus - http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=42576800. Šoreiz gan sāka ar kādām citām finansiālām darīšanām, bet tomēr sāka. Tāpēc privātajās mājas lapās publiskotā informācija agrāk vai vēlāk nonāk līdz dzirdīgām ausīm. Tomēr Streļčenoka k-gam adresētā kritika paliek spēkā, jo rezultāta pagaidām vēl nav ne par Buividi, ne Strazdu ne citiem, kuri tajā pašā mājas lapā atrodami. Autors tiesnešu lielo blēdību rēķināšanā nebija aizdomājies līdz tam, ka tiesneši izmantos tik zemisku paņēmienu – paņemt naudu no fiktīvām personām. Nu, policists nomaļā sādžā sev pieraksta „palīgu,” bet visu izdara pats. Nav jau tas arī smuki. Bet tiesnesis (!!!). Ja vēl mācētu pats to sēdes protokolu uzrakstīt. Bet nemāk taču! Latvijā nav „School of Magistrates,” kas katram tiesneša kandidātam būtu jāpabeidz pirms pretendēšanas uz amatu. Tad nu visādi „bērnudārza” līmeņa personāži nonāk tiesnešu amatos un uz visu savu atlikušo mūžu tiek iecelti „augstības” amatā, kas ļauj spriest varmācīgus lēmumus par mierīgajiem iedzīvotājiem. Par fiktīvo palīgu ņemšanu par nodokļu maksātāju naudu - tur Streļčenokam paldies – tiesneši ir rafinētākie un izmanto itin visas iespējas „žuļikoties”.

Kā esmu solījies bieži nenoslogot Jūsu e-pastus ar saviem sūtījumiem, tad cenšos šos principus arī ievērot apjoma un intensitātes ziņā. Šoreiz pielikumā – tikai satura rādītājs rokasgrāmatas pirmajam sējumam par kukuļņēmējiem tiesās. Ceru, ka tolerances principus ievēroju.

Ar cieņu,

Dr. Juris Avotiņš

2012. gada 15. augusts

P.s.

Ja gadījumā kādai personai šī ziņa (vēstule, viedoklis, pieņēmums, izpaudums, izrietējums, atskārsme, konstatācija, ieskats, uzskats, secinājums, informācijas kopa vai aktualitāšu izpausmes segments) šķiet personiski aizvainojoša, tad tai personai ir tiesības vērsties tiesā atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošām tiesību normām par goda un cieņas aizskaršanu un tiesvedības kārtībā savas attiecības sacensības procesā nodibināt un sakārtot likumā noteiktā kārtībā. Taču vispirms jānoskaidro, kas vēstules autora ieskatā te pausts – ziņa, viedoklis, pieņēmums, „ieskats”, informācija, fakts vai jautājums vai kāds cits iepriekš minētais formulējums. Man vislabāk patīk tiesu praksē izplatītais termins „ieskats.” Gan neatradu tam tiesību aktos definējumu, bet sāksim ar „ieskatu” vai „uzskatu” vai vēl labāk – ar „paskatu.” Zinātnieki izmanto arī terminu „skata punkts.” Tāpēc autors izmanto savas zinātnieka tiesības kaut ko vērtēt no sava „skatu punkta.” Bet kaut kas tāds LR  tiesību aktos netika atrasts. Kad to būsim noskaidrojuši (kas nebūt nav [un nebūs] viegls process), tad iespējami personiski informāciju negatīvi tvērušai amatpersonai būs radušās tiesības un iespējas vērsties Latvijas taisnīgajā un neatkarīgajā tiesā ar savu prasību, uz kuru gadus 5-10 un varbūt pat 1000 gadi, visticamāk, būs jāpagaida tiesību normu sagrozīts un pierādījumu viltojumos balstīts spriedums [fakti to apliecina]. Lasiet lappusē www.jurisavotins.info

Vēlu visiem sekmes visās sacensībās tiesās un privātā saskarsmē! Latviešiem patīk sacensības un azarta spēles – it īpaši = valsts loterijās tiesās. Lai nu visiem veicas!

Pilsoņiem un mierīgajiem Latvijas iedzīvotājiem novēlu saulainu atlikušo vasaras atpūtu un spriganu ķeršanos pie amata pienākumiem valsts vadītāju „kļūmju” izlabošanā.

Pielikums.

Satura rādītājs rokasgrāmatai „Tiesu pērkamības analīze. Latvija.”

Ievads. – Tiesnešu pērkamības veidi Latvijā un pasaulē. Pārskats.

Priekšvārds. – īss ieskats pētījuma metodikā un uzziņu avoti. Metodoloģija.

• 1. Kukuļņemšana. – Modeļi pasaulē un Latvijā. Kukuļa lieluma aprēķināšanas metodika. Kukuļa slēpšanas paņēmieni tiesnešu praksē. Kukuļņēmēju saraksts. Pagarš.

  2. „Valsts izlaupīšana (nozagšana)” Latvijas tiesās. Administratīvo resursu ļaunprātīga izmantošana, to skaitā tiesnešu veikta fiktīvu personu nodarbināšana savtīgās interesēs. Tabulas un diagrammas. Neglītas no tikumības viedokļa.

  3. Latvijas unikālā tiesnešu noziedzīgās rīcības pieredze administratīvajās tiesās. – likumu ignorance, pierādījumu viltošana, sacīkstes izmantošana administratīvajā procesā, protokolu analfabētisms un tiesneša kā iestādes advokāta uzstāšanās tiesas sēdes laikā. Absurds, bet LR – īstenība (vajadzētu jau būt otrādi). Te būs fakti un pierādījumi.

  4. Cilvēktiesību analīze Latvijas administratīvo tiesu rīcības aspektā. – Latvijas tiesās „klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem” principa izpēte un secinājumi. Piemēri no tiesu prakses. Populārajā sadaļā – „Kā tiesnesis Sprīdītis samīdīja „milzi” tautu.”

  5. „Tiesu neatkarības” indikatoru rādījumi Latvijā - Kas uz papīra un kas realitātē. Fakti. Pierādījumi. Birokrātijai jābūt uzdevumu augstumos aizstāvot tautu un pat noziedzīgi darbojoties pret to. Taču LR birokrāti ir vēl „bērnu autiņos,” lai varētu izdvest kādu puslīdz sakarīgu „uz āru vērstu” dokumentu (teiksim, iestādes atbildi privātai personai). Kaut kā neticami, bet 20 gados LR Otrās Republikas gados to neviens nav pamanījis.

  6. Tieslietu ministrija – likumā noteiktā vadošā nozares iestāde vai butaforija ar izkārtni, ka likuma priekšā visi vienādi. – Kā maza „žuļiku” valsts iemanījās iekļūt Eiropas Savienībā (ES). (Izrādās, ka ir vēl lielāki „žuļiki”, kuri neuzklausa svešu vilku padomus). Bet ES kandidātvalstīm jāmācās no Pitagora un Pietuka Krustiņa!!!

  7. Vai „dižķibeles” pārvarēšanas veiksmes stāsts ir klizmas zāles sirgstošajam valsts organismam, pastaiga zaļajā rasas pielietā pļavā 2020.gadā, vai vienkāršs amatieru blefs pēc paklausīgi izpildīta „onkuļa” diktāta. Tas viss šajā nodaļā skaidri un gaiši izklāstīts.

Noslēgums. (tas lai paliek intrigai). Daudziem varētu būt interesanti.

2012.gada 9.jūlijā

varētu būt interesanti arī nozares speciālistiem un ierindas iedzīvotājiem

Atklāta vēstule Valsts zemes dienesta vadītājai E.Baklānei-Ansbergai

Pirms dažām dienām ieraudzīju E.Baklānes-Ansbergas k-dzes parakstītu dokumentu (2012.g.21.jūnija lēmumu nr.5-06/6), kas pārspēj pat līdzšinējos rekordistus tiesnešus un Tieslietu ministrijas amatpersonas ar pierādījumu viltojumu skaitu, tiesisku analfabētismu un bezkaunību sabiedriskajās attiecībās ar privātām personām.

Jaunajam tieslietu ministram J.Bordānam tagad ir iespēja mazliet uzspodrināt paputējušo valsts tiesiskumu, izvērtējot E.Baklānes-Ansbergas atbilstību ieņemamajam amatam, jo ar tāda „sacerējuma” kā viņas lēmuma nr.5-06/6 nosūtīšanu privātai personai (ārpus iestādes) E.Baklāne-Ansberga ir zaudējusi sabiedrības uzticību kā lielas iestādes vadītāja un nav pat nepieciešama šādas personas kvalifikācijas pārbaude, jo muļķības un bezkaunības divās lappusēs sarakstītas pietiekami daudz. Šādas personas atrašanās nozīmīgas iestādes vadībā jau tagad ir nodarījusi milzīgu kaitējumu sabiedrībai, bet nākotnē var izraisīt katastrofu. Vai gan normālam cilvēkam var ienākt prātā rakstīt privātai personai vēstuli ar draudiem – bet E.Baklāne-Ansberga (lielas iestādes vadītāja !!!) to dara!

Normālā valstī privāta persona pēc šāda sūtījuma saņemšanas varētu vērsties policijā un prokuratūrā par iebiedēšanas mēģinājumu un tiesā – par goda un cieņas aizskaršanu ar iestādes vadītājas parakstu apliecinātā vēstulē.

Tomēr pēc realitātes šova 2011.g.5.aprīlī, kur es kā privātas personas pārstāvis drosmīgi cīnījos pret rafinētu tiesas un iestāžu komandu (skan jocīgi – bet tādas nu reiz ir tās Latvijas tiesas), neieteiktu sevi cienošam pilsonim tērēt laiku un resursus Latvijas tiesās – tās ir pārāk satrunējušas, lai no tām sagaidītu tiesisku iznākumu. Tāpēc pret bezkaunīgiem iestāžu amatpersonu izlēcieniem katram jācīnās pašam, jo eksperimentāli ar faktiem ir pierādīts, ka Latvijā šobrīd nav tādas tiesību sargājošas institūcijas, kurā privāta persona varētu vērsties ar lūgumu aizsargāt viņu no iestāžu uzbrukumiem. 

Rudenī publicēšu apjomīgu analītisku pārskatu/rokasgrāmatu (brošūru). Šī grāmata (brošūra) tiks ievietotas vietnes www.jurisavotins.info atbilstošās nozares sadaļā un brīvā tirdzniecībā nebūs pieejama, jo bāzes brošūra ir bezmaksas izdevums, ko interesenti varēs no vietnes iekopēt savām vajadzībām.

Rokasgrāmatas pašreizējais darba nosaukums ir šāds:

Manas tiesības: „Aizstāvēt savas tiesības var arī mafiozā vidē un totalitārā valstī” pēc žanra – populāra rokasgrāmata ar piemēriem visu trīs instanču tiesās. Rokasgrāmatā doti piemēri kā privāta persona var sevi aizstāvēt totalitārisma apstākļos un šķietami bezizejas situācijā, kad Administratīvā procesa likuma normas, mērķi un principi nedarbojas, tiesneši ignorē likumu normas, vilto pierādījumus un spēlē pret privātu personu vienā komandā ar prettiesiskas darbības izdarījušām iestādēm. Brošūras ieteikumi varētu būt interesanti arī iestāžu vadītājiem un tiesnešiem, domājot jaunas „latviskas” viltības – arī tas pieder pie „veiksmes stāsta” – gan jau kāds Eiropā vai citur smelsies šajā pieredzē. Tieslietu nozares ierēdņiem tā varētu būt interesanta lasāmviela pārdomām par to, kurā plauktā jāglabā sava priekšnieka murgains rīkojums un uz kuras nagliņas jāuzsprauž tiesību akts ar nosaukumu „likums” - valstī, kur likumi nedarbojas.

Tiesu sistēma Latvijā, vēstules autora „ieskatā,” (skaists juridisks termins) darbojas - pašlaik tā – starp „divnieku” un „vieninieku,” 10 ballu skalā. Var jau gadīties, ka vēstules autors piecpadsmit gadu ilgā tieslietu nozares vērošanā un septiņu pēdējo gadu laikā – padziļinātā izpētē kādu darba teicamnieku (tiesnesi, tieslietu nozares amatpersonu) nav pamanījis (cilvēciskais faktors). Tāpēc tautai skaidrību, visticamāk, ieviesīs jaunais nozares priekšnieks – Jānis Bordāns.

Taču – kā tad tur īsti sanāk ar E.Baklānes-Ansbergas k-dzes sabiedrisko attiecību brāķi (mēģinot iebiedēt kādu privātu personu), juridisku nonsensu filozofijā un bērnudārza audzēkņa paņēmieniem iestādes vadībā.

Tāpēc atgriešamies pie E.Baklānes-Ansbergas k-dzes lēmuma nr.5-06/6. Te skaidri redzams, ka cilvēkam (ģenerāldirektorei – skanīgs nosaukums) ir sajukuši visi līmeņi un pazudušas pat komercskolā mācītās gudrības. Pat „sliktajos” padomju režīma laikos zvejnieku kolhoza priekšsēdētājs dzelžaini zināja, ka kādu jāpieņem darbā, tad jākonstatē labs vai slikts iznākums, un tad jāpieņem lēmums par apbalvošanu vai sodīšanu.

Šķiet, E.Baklānes-Ansbergas k-dzei vēl tāls ceļš ejams līdz zvejnieku kolhoza priekšnieka līmenim, jo E.Baklānes-Ansbergas k-dze neprot atšķirt „uzskatu”, „ieskatu” un faktu, kur nu vēl – tiesību aktu normas.

E.Baklānes-Ansbergas k-dze šajā lēmumā nr.5-06/6 mēģina tēlot „gara milzi”, kuram(ai) piemīt spējas apiet likumu ar līkumu, viltot faktus un rezultātā „uzskatīt” ka pasaule viņai ir „pie kājas” un jebkura privāta persona – arī. Un vada iestādi!

Ja jau nav tiesiskas valsts – tad nav. Taču jaunais tieslietu ministrs to vēl nav paguvis pateikt. Tāpēc E.Baklānes-Ansbergas k-dzes „ģeniālie” uzskati vēl jāapstiprina, jo tieslietu ministrs J.Bordāns, šķiet, nav iesācējs tieslietās un likumu normu spēku acīmredzot izprot. Varbūt.

Tāpēc E.Baklānes-Ansbergas k-dzes kā „it kā nopietnas iestādes vadītājas” veiktie nenopietnie „uzbrukumi” privātām personām pagaidām gaida atbildi – vai tas ir analfabētisms (iestādes vadītājam tāds nedrīkstētu piemist); vai kāda garīgas nepieskaitāmības izpausme karstā laikā (nu, arī nevajadzētu būt); vai jau demisionējušā Bērziņa uzdevuma pildīšana, apejot likumu normas (nu, arī ir likums un priekšnieks – kas varbūt Latvijā ar visām krīzēm un veiksmes stāstiem pagriezts otrādi, bet arī tā nevajadzētu būt); vai varbūt krietnās iestādes vadītājas pēkšņs atskāriens vasaras naktī, ka piecus gadus pa VZD kantoriem klīst rēgs, kurš ne ta’ darbā pieņemts, ne ta’ dienestā ieskaitīts, bet ar Jautrītes Briedes „imagināro teoriju” (nav jābūt rakstītam dokumentā, pietiek, ja dokuments ļauj iedomāties, ka...” [tiesu prakse 2012 – ar faktiem un pierādījumiem konstatēts]; karstā laikā arī Lohnesa ezera briesmonis varētu būt ataulekšojis uz Rīgu un no Daugavas kādu ziņu raidījis VZD ģenerāldirektorei. Daudz kas jau pasaulē notiek..... 

Saskaitīju kādus 20 viltojumus E.Baklānes-Ansbergas k-dzes lēmumā nr.5-06/6 un pārgāja apetīte tos lasīt tālāk. Cik milzīgas summas valsts no sava budžeta notērē visādu murgu veida „dokumentu” (lēmumu) ražošanai! Kā var nopietna ar zemes reģistrāciju saistīta iestāde darboties, ja tās vadītājai pēkšņi rādās vīzijas, ka neesošā darba vietā neesošs darbinieks (ierēdnis, amatpersona, fantoms) kaut ko ne ta’ dara, ne ta’ nedara. Taču varenas iestādes, kas aprūpē visu valsts zemi, vadītājai pietrūkst 5-laivu zvejnieku kolhoza priekšnieka pieredzes – zvejnieku vispirms jāpieņem darbā (vēlams arī kādu algu par padarīto samaksāt) un tad nu var izvērsties ar prēmijām vai sodiem. Še tev – pat ne 5-laivu kolhozs. Un – vada visu Valsts zemes dienestu! Tāpēc jau laikam valsts no tās bedres nespēj izkāpt, ka šādi cilvēki ir amatos, bet vadītāji (tieslietu ministrs) šādas personas amatos ieceļ.

Ņemot vērā, ka VZD ir relatīvi liels skaits amatpersonu ar nedeklarētiem ienākumiem (saraksts tiks publiskots vietnē wwwjurisavotins.info drīz pēc tam, kad VZD priekšniece būs sabiedrībai atvainojusies par savām „ne visai korektajām” izdarībām, atļaujoties draudēt privātai personai, kuru ar cien. E.Baklāni-Ansbergu nesaista nedarba, ne līguma, ne dienesta, ne paziņu attiecības, bet te – vienas iestādes vadītājai kāda no daudzo iemeslu ietekmē ieskrēja galvā doma un – uzrakstīja draudu vēstuli privātai personai. E.Baklānes-Ansbergas k-dzei būtu bijis pienākums novērst kukuļņemšanu iestādē, nevis nodarboties ar fantomu ķeršanu sava kantora gaiteņos. Bet līdz tādām aktivitātēm konkrētā kundze, šķiet, varētu nebūt aizdomājusies. Tāpēc sabiedrībai būtu tiesības un vēlme zināt, kāpēc VZD amatos ilgstoši un nesodīti lielā skaitā sēž kukuļņēmēji, kuri atklāti demonstrē savus īpašumus, kas iegūti ar nedeklarētiem darījumiem desmitu un simtu tūkstošu latu apmērā. Visi šie darboņi E.Baklānes-Ansbergas k-dzes vadībā (vai padusē, paspārnē, „zem jumta”) papildus kukuļiem arī pieklājīgu algu no valsts budžeta saņem, kamēr skolotāju mazo algu pielikumam budžetā naudas trūkst joprojām. ļoti jau gribētos sagaidīt, ka kāds dūšīgs bariņš no E.Baklānes-Ansbergas k-dzes padotajiem raitā solī aizsoļotu līdz tam VID un iemaksātu to „kukuļa” nodevu valsts kasītē. Un tad varbūt vismaz daža laba no tām VZD amatpersonām kaut daļēji būtu atguvusi savu reputāciju sabiedrības acīs – „zog, bet atzīstas” – tas jau mūsdienu lokālajā tiesiskuma izpratnē ir daudz, un par to pat cieņa „pienākas”.     

Ar cieņu,

Dr. Juris Avotiņš

2012. gada 9. jūlijs

P.s. 

Ja gadījumā kādai personai šī ziņa (vēstule) šķiet personiski aizvainojoša, tad tai personai ir tiesības vērsties tiesā atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošām tiesību normām par goda un cieņas aizskaršanu un tiesvedības kārtībā savas attiecības sacensības procesā nodibināt un sakārtot likumā noteiktā kārtībā. Taču vispirms jānoskaidro, kas vēstules autora ieskatā te pausts – ziņa, viedoklis, informācija, fakts vai jautājums. Kad to būsim noskaidrojuši (kas nebūt nav [un nebūs] viegls process), tad iespējami personiski informāciju negatīvi tvērušai amatpersonai būs radušās tiesības un iespējas vērsties Latvijas taisnīgajā un neatkarīgajā tiesā ar savu prasību, uz kuru gadus 5-10 un vairāk, visticamāk, būs jāpagaida tiesību normu sagrozīts un pierādījumu viltojumos balstīts spriedums [fakti to apliecina].   

Vēlu visiem sekmes visās sacensībās tiesās un privātā saskarsmē!

2012.gada 3.jūlijs

Atklāta vēstule

Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam,

nozares speciālistiem un ierindas iedzīvotājiem, kuriem jautājumu konkursā ir dotas tiesības un iespējas ar zināšanām apsteigt pašu Augstākās tiesas priekšsēdētāju.

Rudenī publicēšu apjomīgu analītisku pārskatu/rokasgrāmatu (brošūru). Šī grāmata (brošūra) tiks ievietotas vietnes www.jurisavotins.info atbilstošās nozares sadaļā un brīvā tirdzniecībā nebūs pieejama, jo bāzes brošūra ir bezmaksas izdevums, ko interesenti varēs no vietnes iekopēt savām vajadzībām. Rokasgrāmatai būs daudz pielikumu. Tie būs par maksu ar dažādām cenām.

Rokasgrāmatas pašreizējais darba nosaukums ir šāds:

Manas tiesības: „Aizstāvēt savas tiesības var arī mafiozā vidē un totalitārā valstī” pēc žanra – populāra rokasgrāmata ar piemēriem no administratīvās tiesas visu trīs instanču tiesās. Rokasgrāmatā doti piemēri kā privāta persona var sevi aizstāvēt totalitārisma apstākļos un šķietami bezizejas situācijā, kad Administratīvā procesa likuma normas, mērķi un principi nedarbojas, tiesneši ignorē likumu normas, vilto pierādījumus un spēlē pret privātu personu vienā komandā ar prettiesiskas darbības izdarījušām iestādēm. Varētu būt interesanti arī iestāžu vadītājiem un tiesnešiem, domājot jaunas viltības. Tieslietu nozares ierēdņiem tā varētu būt interesanta lasāmviela pārdomām. Zinātkāri lasītāji šajā brošūrā atradīs arī precīzas atbildes ar piemēriem un skaidrojumiem uz jautājumiem, kas uzdoti Augstākās tiesas priekšsēdētājam I.Bičkovičam šajā atklātajā vēstulē.

Tiesu sistēma Latvijā, vēstules autora „ieskatā,” (skaits juridisks termins) darbojas - pašlaik tā – starp „divnieku” un „vieninieku,” 10 ballu skalā. Tāpēc šoreiz dienas aktualitātē tiesas – atklāta vēstule Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam, kurš, tieši otrādi, kopīgi ar nu jau demisionējušo tieslietu ministru nospriedis, ka ir īstais brīdis dalīt goda zīmes darba teicamniekiem. Var jau gadīties, ka vēstules autors piecpadsmit gadu ilgā tieslietu nozares vērošanā un septiņu pēdējo gadu laikā – padziļinātā izpētē kādu darba teicamnieku nav pamanījis (cilvēciskais faktors). Tāpēc tautai skaidrību, visticamāk, ieviesīs pats nozares priekšnieks – Ivars Bičkovičs.

Atklātās vēstules autors aizvien cenšas būt optimists un visādās negācijās vispirms meklē objektīvus iemeslus negāciju izcelsmei. Arī tiesu sistēmas „pūžņošanas” sakarā autors vispirms pieņem, ka tiesu sistēmas „boss” I.Bičkovičs vienkārši varētu būt savā ikdienas darbā pārāk aizņemts cilvēks, kuram varētu nebūt laika un varēšanas pamanīt sastrutojušo sistēmas organismu. Viņam arī droši vien nav tik daudz gudru padomnieku kā „sekmīgajiem” ministriem, bet senatori un ierindas tiesneši jau gadiem ilgi aizņemti ar nesekmīgu „pašattīrīšanos” un kautrējas „bosam” teikt, ka profesionālie netīrumu augoņi viņu darbībā neizzūd, bet tikai vairojas un iet dziļumā.

Tad nu autors aicina tautu palīgā Bičkovičam izmēzt tos staļļus un pateikt priekšā dažus elementārus paņēmienus, kā ātri tikt vaļā no gadiem ilgi krātas mēslu čupas savā pagalmā. Cerams, arī pats Bičkovičs sekmīgi atbildēs uz visiem testa jautājumiem, jo dažas novērotās parādības tiesu sistēmā šķiet tādas „mazliet šizofrēniskas”.

Lai gan atklātā presē neizdevās atrast tiesnešu izvēles kritērijus, autors pieļauj domu, ka tik nopietnā profesijā, kur pats Valsts prezidents ieceļ tiesnesi uz mūžu, par šīs profesijas pārstāvi nedrīkstētu kļūt dzērājs no ielas vai psihiatriskās slimnīcas uzskaitē esošs pacients, kuru pat takša šoferu kursos nepieskaitāmības dēļ izbrāķējuši.

Ļaunas mēles gan melš, ka tiesnešu kandidātiem tāds psihiskās veselības tests netiekot veikts un šizofrēniķu, maniaku un kleptomānu iekļūšana šajā „cunftē” neesot izslēgta. Tāpēc gaidīsim Augstākās tiesas priekšnieka Bičkoviča un interesentu atbildes šajā un citos jautājumos.

Ikviens lasītājs tiek aicināts piedalīties šajā testā un atbildēt uz šeit dotajiem jautājumiem Bičkovičam, jo rokasgrāmatā katrs atbildētājs varēs ieraudzīt savu reitingu tabulā salīdzinājumā ar Bičkoviču. Interesantas varētu būt daudzu ierindas juristu atbildes, kas mūsdienu demokrātijas un viedokļu plurālisma apstākļos varētu veicināt sasirgušās latvju Temīdas atveseļošanos.

Daži nepieredzējuši latvju ministri pēc atklātas vēstules saņemšanas savu nepieredzējušo padomnieku ietekmē šīs vēstules autoram sagatavojuši un sūta ar e-pastu birokrātisku atbildi, ka viss nebūt neesot tik slikti, kā vēstules autoram, no malas raugoties, izskatās. Taču „atklāts” ir tautas valodā, bet amatpersonas biežāk lieto terminu „publisks,” kas nozīmē – publiskots, publicēts, plašām tautas masām darīts par zināmu. Tāpēc uz publisku (atklātu) vēstuli atbildi no I.Bičkoviča vēstules autors cer sagaidīt tieši publiskā formā – turklāt, ne šaurā profesionālā izdevumā, bet plašām tautas masām pieejamos medijos. Vēstules autors prot uzrakstīt birokrātisku vēstuli tiesu „bosam”, bet ne visi tiesneši prot uzrakstīt dokumentu bez kļūdām. Tāpēc uz atklātu vēstuli būtu korekti publiskot atklātu atbildi, nevis „slēpties krūmos”, kā daži ministri to izdarījuši. Latvijā tiesu vara ir saplūdusi ar izpildvaru un izmanto izpildvaras sagataves savos spriedumos. Tāpēc piemēri no ministrijām tiesu sistēmas gadījumā ir vietā un – gaidīsim atklātu (publisku) atbildi no I.Bičkoviča.

Pēdējo gadu laikā latvisko Temīdu daži grāmatu autori palaikam nosūta uz „ķēķi,” bet žurnālisti ar stipra koka samazināto formu savā uzvārdā pat sūta latvisko Temīdu uz tālāku vietu, kur smakas ir daudz nepatīkamākas. Tas mudina domāt, ka latvju Temīda varētu būt ne tikai akla, bet arī kurla, neizglītota, psihiski slima un „atkarīga” (no izpildvaras), bet nozares organisms piesārņots ar kukuļņemšanas strutām, zagšanas augoņiem un noziedzības māniju. Šīs šaubas spēj kliedēt tikai un vienīgi pats Augstākās tiesas priekšsēdis Bičkovičs, kurš pavisam nesen saņēma izpildvaras „otrā ešelona” (ministra Bērziņa) goda zīmi jeb „mazā Bērziņa” lielo ordeni” par kaut kādiem sasniegumiem, kuru sarakstu tā arī neizdevās sameklēt. Tautai tomēr gribētos zināt, par ko lieli (prezidenti) Bērziņi nepiešķir, bet mazi (ministri) Bērziņi kādam piešķir ordeņus.

Konkursa jautājumi Augstākās tiesas priekšsēdētājam Bičkovičam, speciālistiem un tautai:

• 1. Par kādiem izciliem sasniegumiem Latvijas Republikas un tieslietu nozares attīstības virzienā (nu jau demisionējušais) tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš piešķīra goda zīmi Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam?

     1. 1. par izpildvaras un tiesu varas kopdarbības sistēmas nostiprināšanu;

        2. par „ventiļa” funkcijas izpildi izpildvaras prettiesisko darbību slēpšanā;

        3. par tiesu varas neatkarības stiprināšanu vispārpieņemtā izpratnē;

        4. par lielu skaitu saprātīgā termiņā iztiesātu lietu un lietu izskatīšanas vidējā laika saīsināšanu līdz trīs mēnešiem;

        5. par inovatīvu darbību tieslietu nozarē, ieviešot normu, ka tiesnesis drīkst viltot pierādījumus, jo prokurors tiesnesi vienmēr „piesegs”.

  2. Cik kļūdas vidēji pieļauj viens tiesnesis vienas tiesas sēdes gaitā un tās atspoguļojumā sēdes protokolā?

• • • 1. vienu vai nevienu;

      2. 5-10;

      3. 100-200;

      4. Latvijas tiesneši ir izglītoti un kļūdas rakstu darbos vispār nepieļauj;

      5. stulbs jautājums, jo kļūdīties var katrs un cik reizes grib un spēj, kaut 1000 reižu, jo tiesas sēdes protokols nav nekāds dokuments, bet gan „atspoguļojums”, kurā tiesnesis fiksē to, kas viņam/viņai šķiet interesants.

• 3. Par jauniem tiesnešiem darbā nepieņem:

• • • 1. dzērājus (bez medicīniskas izziņas);

      2. psihiski nelīdzsvarotus indivīdus (bez psihiatra pārbaudes izziņas);

      3. personas, kurām nav tiesneša maģistra grāda (bez diploma);

      4. cilvēkus, kurus nav pārbaudījusi tieslietu ministra izveidota komisija;

      5. tiesību zinātņu profesionālo bakalaura grādu ieguvušas personas..

• 4. Ko dara tiesnesis, ja viņam/viņai kukulis vai administratīvais spiediens no tieslietu ministra puses uzdevis panākt iestādes „vēlmju” izpildi attiecībā pret pieteicēju (prasītāju);

• • • 1. nelikumīgi piemēro citu likumu normas;

      2. vilto pierādījumus;

      3. izmanto abus a) un b) punktos minētos paņēmienus;

      4. ziņo ētikas komisijai un KNAB;

      5. likumā noteiktā kārtībā atstādina sevi no lietas izskatīšanas.

• 5. Administratīvajā tiesā tiesnesim saskaņā ar likuma mērķiem un principiem galvenais uzdevums ir:

• • • 1. pārraudzīt, lai iestāde tiesiski rīkojas attiecībā pret privātu personu;

      2. aizstāvēt kārtīgu iestādi pret ļaunas privātas personas nežēlīgiem uzbrukumiem, kas aizskar iestādes tiesības;

      3. organizēt sacensību līdz pilnai uzvarai starp pusēm, bet pašam vienmēr „spēlēt” vienā komandā ar iestādi pret privāto personu;

      4. Atbildētāja (iestādes) klātbūtnē pratināt Pieteicēju (privātu personu) un ļaut pratināšanā piedalīties arī iestādes pārstāvim, kā rezultātā atrast ieganstu, lai ļauno Pieteicēju sodītu par to, ka iedomīgi uzdrošinājās nākt uz tiesu un spēlēt pret „čempionu” komandu;

      5. Ar jebkādiem līdzekļiem un darbībām (pat prettiesiskām un krimināli sodāmām) panākt iestādes prettiesisku lēmumu un rīkojumu „iztulkošanu” par „tiesiskiem” vienalga, cik laika un resursu tas no tiesas prasītu.

• 6. Cik liels kukulis jādod tiesnesim, lai viņš/viņa lemtu kukuļa devējam par labu?

• • • 1. „piecītis” (pieci lati);

      2. „štuka” (viens tūkstotis latu);

      3. 3-10 tūkstoši latu atkarībā no lietas iznākuma „cenas”;

      4. Tiesnesei-dāmai jāiedāvina liels puķu pušķis, vēl lielāka šokolādes kaste, kāds „nieciņš” ar briljantiņu un vēl „aploksne”, bet tiesnesim-kungam – septiņu zvaigžņu konjaks, zelta pildspalva ar tādu pat rakstāmgalda piederumu komplektu un arī „aploksne”;

      5. tiesneši Latvijā kukuļus neņem.

• 7. Ko dara Bičkovičs, kad tiesneši masveidā tiek pieķerti likumu pārkāpumos un noziedzīgās darbībā:

• • • 1. izsludina jaunu talantu mobilizāciju un vecos tiesnešus ātri aizsūta pensijā;

      2. nedara neko;

      3. aiziet pēc tieslietu ministra apbalvojuma par „labi padarītu darbu”;

      4. publisko tiesnešu „pašattīrīšanās” programmu, kurā ir saraksts ar rīcības gradāciju „pieļaujamībā” un ieteikumi paša šaustīšanai par lielākiem un mazākiem „grēkiem”;

      5. „uzliek kāju” visiem un mierīgi turpina palielināt algu sev un visiem tiesnešiem no valsts budžeta visnabadzīgākajā ES valstī, kur tiesnešu algas ir ES vidējā līmenī, bet gribas taču vēl vairāk.

• 8. Cik procenti no tiesu apmēram 30 miljonu budžeta aiziet „garām” valsts kasei un „ieslīd” tiesnešu kabatā (nenomaksātos nodokļos no kukuļiem, nozagtos „administratīvajos resursos” un vēl daudzos citos veidos):

• • • 1. 0% (viss tiek izmantots racionāli, tikai un vienīgi tiesu darba tiešo uzdevumu veikšanai);

      2. 1-3% - nelietderīgi notērēti humānā faktora dēļ (katrs var kļūdīties);

      3. 10-20% un vairāk no budžeta ieslīd kabatās nesaistīti ar tiesas darbu;

      4. 30-50% šobrīd ir „norma”, un nav te ko brīnīties – tāda ir dzīve, tiesnešiem algas „mazas,” un kaut kā taču dzīves līmenis jānodrošina;

      5. praktiski visa nauda aiziet „garām” kasei, jo tiesas nodarbojas ar „muļķa mētāšanu”, savos spriedumos mākslīgi rada sev jaunus uzdevumus, ko gadiem ilgi „risina” un tādējādi tiesu ietekme budžetam ir negatīva – faktiski visa tā nauda tiek izšķērdēta un vēl ar nozīmīga ļaunuma nodarīšanu sabiedrībai ar „kukuļotu” lēmumu pieņemšanu.

• 9. Cik reizes ģenerālprokuroram jāiesniedz iesniegumi par tiesnešu veiktiem pierādījumu viltojumiem (par kuriem Bičkovičs arī ir informēts) lai uzsāktu kriminālprocesu:

• • • 1. viena reize ir pietiekama, lai uz Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu pamata nekavējoties ierosinātu krimināllietu;

      2. 2-3 reizes, kamēr Kalnmeiers (prokuroru „boss”) pilnīgi un galīgi pārliecinās par to, ka tāda „iespēja ir pastāvējusi”;

      3. iesniedz, cik gribi – tāpat neviens neko neuzsāks;

      4. atkarībā no apstākļiem, kurš iesniedz – ja iestāde, tad – uzreiz, ja privāta persona, tad – visticamāk tā arī nekad neuzsāks;

      5. drošāk maksāt „piķi” visiem, kam pienākas, un dzīvot mierīgi bez iesniegumu rakstīšanas prokuroram, citādi vēl pašu rakstītāju var apcietināt; šī nav tā valsts, kur kaut kas notiek tiesiski un bez kukuļiem.

• 10. Tiesneši Latvijā savu ienākumu galveno daļu gūst no:

• • • 1. kukuļiem un alga ir tikai kā „kabatas nauda”;

      2. no kukuļiem un „valsts izlaupīšanas” caur „administratīvo resursu izmantošanu privātām vajadzībām, kur algas īpatsvars kopējos ienākumos ir mazāks par pusi;

      3. no abiem b) punktā minētajiem avotiem un vēl Tieslietu ministrijas finansiāli-organizatoriskā atbalsta (prēmijām, sociāliem labumiem, apmācībām, komandējumiem u.c.);

      4. Latvijā tiesnešiem nav nelikumīgu ienākumu, visi ienākumi ir tikai un vienīgi alga;

      5. tiesneši Latvijā izteikuši vēlēšanos pāriet uz pašnodarbinātas amatpersonas statusu, lai legalizētu kukuļus, jo alga uz kukuļu fona ir pārāk niecīga, lai mocītos un tēlotu „godīgos” – tad tiesas dalībnieku „iemaksas” būtu „caurspīdīgas” un procesā uzvarētu „biezākais” maksātājs – tagad jau arī tā notiek, bet kāds no tautas vienmēr mēģina „piesieties”; tāpēc labāk tāpat kā advokātiem, notāriem un tiesu izpildītājiem – privāts bizness, peļņa un no tās nomaksāti „tīri” nodokļi – vienkārši un ģeniāli (vēl tikai likumu vajag).

• 11. Nedeklarēti ienākumi tiesnešiem Latvijā ir konstatēti:

• • • 1. 1-3% tiesnešu;

      2. 5-10% tiesnešu;

      3. 30-50% tiesnešu;

      4. 50-70% tiesnešu;

      5. visiem tiesnešiem Latvijā ir nedeklarēti ienākumi.

• 12. Latvijā tieslietu sistēmas negāciju izgaismotājus:

• • • 1. apbalvo ar goda zīmēm;

      2. izsaka publisku atzinību;

      3. neklausās;

      4. ļauj emigrēt;

      5. iebiedē, soda, arestē, iesloga cietumā vai norīko piespiedu darbos.

• 13. Latvijas tiesu sistēmas ātrai uzlabošanai sabiedrībai pareizāk būtu rīkoties šādi:

• • • 1. nav ko raustīt latvisko astoņkāji aiz ūsām, lai taisa mierīgs savus netīros darbus, ja kustinās – būs vēl sliktāk un izšķērdēs vēl lielākas budžeta summas;

      2. vajadzētu referendumu par tiesu sistēmu, varbūt aizstāt ar sabiedrisku tautas tiesu un ietaupīt vajadzīgos 30 miljonus gadā – tautā atrastos godīgi entuziasti, kurus ievēlēt par tautas tiesnešiem, kuriem arī par katru sēdi un spriedumu samaksātu pēc vidējās algas aprēķina;

      3. varbūt visiem nolīst pagrīdē – miers un bērziņš, tāpat valstī nekas nenotiek, visi guļ, uz tiesām arī mazāk ies un noziegumu skaits tiesnešu darbībās automātiski (proporcionāli) samazināsies – visiem liksies, ka ir uzlabojums;

      4. varbūt iet pie prezidenta Bērziņa parunāties, viņš tāds praktisks, gan jau kaut ko pareizu ieteiks;

      5. tiesnešu un tiesu Latvijā ir stipri par daudz un algas nesamērīgi lielas, tāpēc vajadzīga ātra tiesu sistēmas reforma ar standartu ieviešanu, tiesnešu lietu un noslodzes caurskatāmību, stingru sodu sistēmu noziedzīgas darbības un likumu normu pārkāpumus izdarījušu tiesnešu sodīšanai, ar precīzu mehānismu tiesnešu rīcības kontrolei atbilstoši likumu normām, mērķiem un principiem.

Iesūtītās atbildes tiks publiskotas brošūrā „Manas tiesības” un publiskotas gada nogalē. Tur būs arī pareizās atbildes, ar kurām varēs iepazīties ikviens interesents - arī I.Bičkovičs citi tiesneši.

Nu, ko Bičkoviča k-gs! Jums visas atbildes jau tagad ir zināmas un pirmā vieta konkursā gandrīz nodrošināta. Tāpēc ar nepacietību tauta gaidīs Jūsu publiskas (atklātas) atbildes uz jautājumiem. Konkursā piedalīties aicināti arī tiesneši, kuriem arī tāpat visas atbildes jau rokā. Ierindas lasītājs laikam nebūs īsti vienlīdzīgs šajās sacensībās, jo tiesneši slēpj savus nedeklarētos ienākumus, likumu pārkāpumus un slēpj pat savu noslodzi un izskatāmo lietu skaitu, kā arī to, cik reizes vienu un to pašu lietu Latvijas tiesas spēj „apgrozīt” piecu gadu laikā un nosēdināt atpakaļ uz starta līnijas, lai varētu saņemt lielāku algu par „lielu skaitu” izskatāmo lietu. Jebkurā gadījumā sacīkstes būs interesantas un ātri nebeigsies.

Ar cieņu,

Dr. Juris Avotiņš

2012. gada 3. jūlijs

P.s. varbūt Ivaram Bičkoviča k-gam būtu ētiski atdot Gaidim Bērziņam atpakaļ ne gluži pelnītu ordeni un iet pensijā, ļaujot tiesu sistēmu atveseļot no kaitēm kādam, kurš to prot un grib darīt?

Ja gadījumā kādai personai šī ziņa (vēstule) šķiet personiski aizvainojoša, tad tai personai ir tiesības vērsties tiesā atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošām tiesību normām par goda un cieņas aizskaršanu un tiesvedības kārtībā savas attiecības sacensības procesā nodibināt un sakārtot likumā noteiktā kārtībā, kuru pēc pašreizējās tiesu prakses drīkst arī neievērot, ja kādai no pusēm vai „piespēlētājiem” pa rokai ir paša veikti pētījumi ar jauniem terminiem, kurus ne vienmēr citas puses saprot. Atklātās vēstules autoram šādu pētījumu un terminu ir daudz. Taču vispirms jānoskaidro, kas vēstules autora ieskatā te pausts – ziņa, viedoklis, informācija, fakts vai jautājums. Kad to būsim noskaidrojuši (kas nebūt nav viegls process), tad iespējami personiski informāciju negatīvi tvērušai amatpersonai būs radušās tiesības un iespējas vērsties Latvijas taisnīgajā un neatkarīgajā tiesā ar savu prasību, uz kuru gadus 5-10, visticamāk, būs jāpagaida tiesību normu sagrozīts un pierādījumu viltojumos balstīts spriedums „Latvijas tautas vārdā.” Jā, interesanti, kad tauta atļāva kādam savā vārdā izdarīt spriedumu? Vai atkal Saeimas „pašdarbība”? Ja tiesnesim nav pat tiesneša maģistra grāda un psihiatra uzziņas par pieskaitāmību, kā tāds cilvēks var un drīkst spriest „tautas vārdā”? Tāds ir jautājums no tautas.

Vēlu visiem sekmes visās sacensībās!

2012.gada 27.maijs

2012.gada 20.maijs

Tiesību sargājošo institūciju darbinieku nedeklarētie īpašuma iegādes darījumi un  iespējami noslēptie kukuļi:

Turpmāk izmantotie saīsinājumi: BDD (bez deklarēta darījuma) APIN (personas īpašumā nonāk) NI (nekustamais īpašums) vai AM (automašīna); „Z.” – zeme, „Dz.” – dzīvoklis. Sākotnēji tika plānots, ka saraksts varētu būt īsāks.

2012.gada 10.maijs

Atklāta vēstule  LR tieslietu ministram Gaidim Bērziņam

Gaidi Bērziņ, Jūs esat tieslietu ministrs (TM) un vadāt augstāko tieslietu nozares iestādi valstī - Tieslietu ministriju (TM). Tomēr Jūsu izdarīto likumu pārkāpumu skaits ir pārāk liels, lai Jūs turpmāk drīkstētu ieņemt šo amatu. Ar daudzajām prettiesiskajām darbībām Jūs esat sakompromitējis visu tieslietu nozari, sagrāvis tiesiskās valsts pamatus Latvijas Republikā (LR) un esat nodarījis milzīgu kaitējumu sabiedrībai kopumā. Tāpēc Jūs uzrunājot, nelietoju epitetus „godātais” un „ar cieņu”. TM jābūt ar nevainojamu reputāciju, bet Jums tādas nav.

Ja esat godavīrs, atvainojieties tautai un ļaujiet kādam citam atjaunot Jūsu nelikumīgās rīcības rezultātā sabojāto LR tiesiskumu un tieslietu nozares imidžu.

Jūs TM amatā bijāt no 2006.g.novembra līdz 2009.g.12.martam, kā arī pēc tam no 2011.g.25.oktobra līdz šim brīdim – ļoti īss laiks daudzu likumu normu pārkāpumu izdarīšanai, bet pietiekami ilgs laiks, lai sabiedrība laika dimensijā varētu viegli izvērtēt, cik liela valsts attīstības bremze un tiesiskuma iznīcinātājs Jūs patiesībā esat, Gaidi Bērziņ.

Šobrīd esmu ārpus Latvijas, bet Jūsu pastrādāto nelikumību skaits, Gaidi Bērziņ, pēdējā laikā strauji palielinās. Tāpēc vēstuli nosūtu elektroniski. Šīs vēstules lasītāji vairāk informāciju par konkrēto tēmu atradīs vietnē www.jurisavotins.info. Arī es Jūsu un citu vēstules lasītāju viedokļus labprāt saņemšu iepriekš minētajā vietnē un iespējami ātri sniegšu atbildi.

Juris Avotiņš, Latvijas pilsonis, kuram apnikušas tieslietu ministru (!) un, it īpaši Gaida Bērziņa, prettiesiskās darbības

2012.gada 10.maijā

Pielikums. G.Bērziņa tikai dažu likumu normu pārkāpumu un noziedzīgas bezdarbības gadījumu uzskaitījums:

Ø  2006.g.novembrī G.Bērziņš nomainīja savu priekšgājēju G.Grīnvaldu, kurš TM mantojumā atstāja virkni ar prettiesiskiem lēmumiem (skat. vairāk norādītajā vietnē). Viens no tādiem bija G.Grīnvalda prettiesisks 2006.g. 6.novembra rīkojums, ieceļot bez konkursa privātu personu G.K Tiesu administrācijas direktora amatā. Likums pieļāva pārcelt civildienestā esošu personu, bet noteica obligātu konkursa organizēšanu, ja ieceļamā persona nav ierēdnis. G.K. iecelšanas brīdī nebija ierēdnis, bet G.Grīnvaldam likumu normas „neeksistēja,” un viņš G.K. iecēla amatā bez konkursa. G.Bērziņš stājās TM amatā 2006.g. novembrī, kad G.K bija noteikts pārbaudes laiks līdz 2007.g.30.aprīlim un atstāja spēkā G.G. nelikumīgo rīkojumu. G.Bērziņš gandrīz pusgadu „domāja”, bet prettiesisko lēmuma neatcēla, Apsveicami, Bērziņ!

Ø  2007.g..G.Bērziņam tika dots augstākas iestādes, Valsts civildienesta pārvaldes (VCP) uzdevums (VCP 2007.g. 8.marta lēmums Nr.4) nekavējoties atjaunot Tiesu administrācijas direktora amatā G.Grīnvalda prettiesiski atbrīvoto personu, kura pirms tam ieņēma šo amatu. G.Bērziņš augstākas iestādes lēmumu prettiesiski neizpildīja. Šeit jau trīskāršs tiesību normu pārkāpums – noslēpj priekšteča nelikumību, neatbrīvo no amata nelikumīgi ieceltu personu un arī nepilda augstākas iestādes lēmumā dotu uzdevumu. LR paradokss - tieslietu ministram vajadzētu būt tam, kurš nodrošina tiesiskums valstī. Kā ir ar Jums, tieslietu ministr, Gaidi Bērziņ? Šķiet – galīgi nekā.

Ø  2007.g. martā [tieslietu ministrs (!)] G.Bērziņš izrāda „radošu iniciatīvu” un sāk „mainīt” likumu normas! Tiesību normas noteica, ka TM nebija tiesību pārsūdzēt VCP lēmumu, bet G.Bērziņš bez vilcināšanās to izdarīja! Nu, vai nav ārprāts? To dara tieslietu ministrs!? Tautai likumi, bet tieslietu ministram – tikai hroniska likumpārkāpēja mānija un prettiesisko lēmumu skaidrošanas grafomānija. Kaut kas traģisks! Ar vēstuli A.Kalvītim (19-03-2007.Nr.1-73/1151) aizsākās gara G.Bērziņa nelikumīgās sērija ar radītiem birokrātiskiem papīru kalniem. No bijušajiem LR tieslietu ministriem birokrātijas lielmeistare bija vienīgi S.Āboltiņa, kura spēja vienai padotības iestādei gada laikā dot vairāk par tūkstoti (!) uzdevumu. Taču G.Bērziņa rakstiskās fantāzijas, juridiskās abstrakcijas un izdarītās prettiesiskās darbības pārspēj visus priekštečus, ieskaitot iepriekšējo nelikumību rekordistu G.Grīnvaldu.   

Ø  Kad („oligarhu koalīcijas”) TM G.Bērziņš 2007.g. martā bija paguvis pretlikumīgi nogausties priekšniekam premjeram A.Kalvītim (TP) par savu „nevarēšanu” pārvarēt paša izdomātos „faktiskos un tiesiskos apstākļus”, jurists [pēc izglītības] (TM) G.Bērziņš pāris dienas vēlāk nolēma ar šo paradigmu maldināt VCP lēmumā minēto privāto personu (noslēpjot apstākli, ka nekādu šķēršļu nelikumīgi amatā ieceltā G.K. atbrīvošanā viņa pārbaudes laikā nav, un ka VCP lēmumu var nekavējoties izpildīt). TM G.Bērziņš privātai personai adresētā vēstulē 21.03.2007.Nr.1-10/264-B; uz 14.03.2007 (TM reģ.14.03.2007.B-602) raksta (jeb tautas valodā – vienkārši „muld”): „Iepazīstoties ar attiecīgo [VCP] lēmumu, TM ir nonākusi pie secinājuma, ka tas ietver „faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu.” Nu, vai nav ģeniāls izgudrojums, Gaidi Bērziņ? Skan graujoši, bet, ne – tiesiski. Bet TM esat Jūs! Brrr... Kas gan tā par „tiesisku valsti”, gaidi Bērziņ!!! Un – kas par ministru? Bardaks valstī un tieslietās – un tas ir viss.

Ø  2007.gada 26.septembrī un 29.oktobrī dažādos portālos G.Bērziņš publiskoja galīgi minhauzenisku informāciju, ka par Tieslietu ministrijas 2007.g. publiskotu gada pārskatu ir atbildīga nevis I.K., kas vadīja institūciju 2006.g. atskaites periodā un gatavoja atskaiti, bet gan kāds cits. Taču I.K. tagad ir TM valsts sekretāra vietniece. Nu, kā gan TM lai „nepiesedz” savas „labās rokas” pārkāpumus? Vai ne tā, tieslietu ministr, G.Bērziņ? Ko dara I.K. tagad? Ir VSV, vai ne? Tieslietu ministrijā, vai ne? Tieslietu nozarē, vai ne? Bet kurš sūdzējās A.Kalvītim par „neiespējamu” izpildi un vajadzību visu „noairēt” nevis uz VCP uz tiesām, kas pakļautas TM? Laikam tomēr tas bija Gaidis Bērziņš, vai ne? Tagad VCP ir „norakts” un V.Dombrovskis [Valdis no daudzajiem] kopā ar G.Bērziņu [Gaidis no daudzajiem] var auļot baltā zirgā pretī LR gaišai nākotnei. Kā tad tur īsti ir, Gaidi Bērziņ? Vai tikai pats Gaidis Bērziņš nav atbildīgs par viņa vadītās iestādes gada pārskatu? Laikam tomēr ir. Bet 2007.gada dati? Laikam – tomēr diskutabli?

Ø  Apsverot VCP uzdevuma terminu „nekavējoties” izpildi G.Bērziņam domāšanā pagāja laiks ilgāk par gadu (!), kamēr ārējo apstākļu spiediens izrādījās pārāk liels, un kaut ko bija jādara arī praktiski. Tad G.Bērziņš, iespējams, laikam arī gribēja plašākā pasaulē ar kaut ko oriģinālu izcelties. Tāpēc tieslietu ministrs G.Bērziņš palaida pasaulē savu it kā oriģinālo, bet, ko padarīsi, atkal prettiesisko 29-04-2008.Nr.1-12/56 lēmumu, kurā it kā „ievērojot sabiedrības intereses uz kvalitatīvu valsts pārvaldi” G.Bērziņš izšauj savu ģeniāli prettiesisko gara darbu – katru brīvu pilsoni un privātu personu pret viņas piekrišanas un bez viņas lūguma ar „Bērziņa Likumu” pats G.Bērziņš drīkst „pārcelt”, uz kurieni vien viņam gribas. Te nu mēs esam – „tiesiskā valstī,” Gaidi Bērziņ! Jānis – uz Zilupi par robežsargu, Kārlis – uz Olaines cietumu par sargu, Anniņa – uz paklāju tīrīšanas dienestu, jo „dižā habilitētā un emeritētā profesora Gaida Bērziņa [tas nekas, ka nav doktors]” lēmums ir augstāks par likumu. LR praksē partijas „Saimnieks” valdīšanas laikā par Izglītības ministru iecēla nesekmības dēļ no studijām atskaitītu pirmā kursa studentu. Vai vēsture atkārtojas tiesību nozarē? Kaut kāda klizma iestājusies tajā tieslietu nozarē – tā šķiet, no malas skatoties.

Ø  Tālāk jau nāk jaunāki notikumu, kas atkal ietilpst Gaida Bērziņa kā tieslietu ministra un Tieslietu ministrijas kā iestādes vadītāja kompetencē. 2012.g. 26.martā Augstākā tiesa skatīja lietu, kurā TM sīvi cīkstas par „savām” interesēm. Kur administratīvā procesa likuma normās ir „iestādes intereses”? Iestādei it kā nav savu interešu, bet te TM tādas ir! Bardaks tieslietās. Tā vietā, lai sakārtotu lietas, kopš 2011.g. amatā esošais Gaidis Bērziņš nepaziņo tiesai, ka viņa vadītā iestāde TM iepriekš (31-05-2011; Nr. 18-24/1068-B) izsniegusi maldinošu uzziņu par otrās instances tiesneses U.M. veiktajiem tiesību normu it kā nenotikušiem pārkāpumiem, kurus TA tomēr 2012.03.26. konstatē kā pārkāpumus, Gaida Bērziņa pārstāvētā Tieslietu ministrija tās pilnvarotas pārstāves personā šo faktu TM sēdē noklusē (noslēpj). Gaidi Bērziņ!  Vai nu ministrs vada visu ministriju, vai arī skaidri jāpasaka, kur ir tas purvs, kurā ministrs kāju nesper! Citādi ne ta’ valsts pārvalde, ne ta’ tiesiska valsts sanāk. Un ko gan tā AT spriež? Tas gan – nedaudz nākotnei.

Ø  Atkārtotam uznācienam TM lomā vajadzētu būt jau zināmai pieredzei. G.Bērziņš no 2011.g.25.oktobra atkal ir TM jaunā (it kā „bez – oligarhu”) koalīcijā un TM amatā. Tomēr tikumi nemainās. Kad pēc AT 2012.g.26.marta sprieduma likumā noteiktajā kārtībā TM tika prasīta uzziņa par privātas personas tiesībām, G.Bērziņa vadītā TM atbildēja (12-04-1012.Nr.1-24/618-B; Uz 02.04.2012.iesniegumu (TM reģ.Nr.788-B) kaut ko veselam saprātam netveramu: „Ņemot vērā, ka no Jūsu iesnieguma nav saprotams, par kādām Jūsu tiesībām, kādā konkrētā tiesiskajā situācijā un par kādu TM kompetencē esošu jautājumu Jūs vēlaties saņemt uzziņu, TM nevar Jums sniegt uzziņu.” Te nu mēs esam! Tieslietu ministrs nesaprot viņa paša izdota lēmuma kompetenci un konkrēto situāciju, kuru pats veidoja 2007.g. ar „vienas acs piemiegšanu” G.Grīnvalda izdoto prettiesisko lēmumu sakarā. Kas no tā iznācis? Juridisks kāzuss. Paraksts gan valsts sekretāra M.L. Bet kurš vada ministriju, Gaidi Bērziņ? Kurš tad vada Tieslietu ministriju? Jā – labs jautājums. Kad vajag – Bērziņš, kad nevajag – Krūmiņš, Kalniņa, Bičevskis, Lazdovskis. Kaut kāds murgs. Bet tiesas lēmums ir par lietu, kurā atbildētājs ir TM! Kuram tad šī „neskaidrība” pēkšņi „uzkritusi” – pašam ministram vai kādam padotajam, VS vai VSV peronā, kuru var „noairēt” kā radušos klizmu. Teiksim, I.K. jau airējās, kā mācēja, bet TM imidžs no tā tikai bruka aizvien zemāk.

Ø  Jaunākais „brīnums” noticis jau 2012.g. 18. aprīlī, kad Gaidis Bērziņš jau pats it kā TM iestādes vadītājs pieļauj, ka tiesa apstākļos, kad „sprieduma norakstā, kas izsniegts lietas dalībniekiem, tiesas motīvi ir atspoguļoti pilnīgi,” AT konstatē, ka apelācijas instances tiesas sprieduma „motīvu daļas 26.lappusē izdarīti svītrojumi, kas nav atrunāti, un ka tajā iztrūkst 27. un 28.lappuse.” Ko tagad? Kuram LR tieslietu nozarē būtu jārūpējas par tiesu nozares darbības kvalitāti? .................? Viens švīkā, otrs – plēš lappuses lietā, bet, tieslietu ministrs tikai skatās un kā atbildētājs tiesā (nu, TM), tikai noskurinās – nu ja jau tie tiesneši izplēsuši, kas tur vairs par kriminālu? Dabiskas vajadzības. Papīrs vajadzīgs.

Juris Avotiņš, 2012.gada 10.maijā. Atvainojiet, amatpersonas, ar Jums kaut kas nav kārtībā.