Ekonomika, zemkopība, vide, transports

2013. gada 21. decembrī

Vai ar indīgām ķimikālijām plāno iznīdēt bioloģisko lauksaimniecību?

Korektuma labad šo aspektu pasniedzu jautājuma formā, jo teorētiski pastāv iespēja, ka šī „lauksaimniecības tehnikas degvielas krāsošanas” projekta autoriem padomā ir kāda videi draudzīga viela (piemēram biodegviela) , kas tās 100% aizstāšanā ar fosilo degvielu patiešām uzlabotu vides tīrību. Taču šādas idejas pieejamajā dokumentu klāstā projekta autori nav pauduši. Tāpēc turpmāk izsaku savu attieksmi pret šādu projektu. Sākotnēji biju iecerējis sniegt savu atzinumu (recenziju, viedokli), bet projekta autoru iesūtītā informācija ir pārāk nabadzīga, lai to kādā no šīm formām vērtētu. Rezultātā iznāca tāds „starpviedoklis” jeb pagaidu viedoklis, kurš gan, domājams, maz mainīsies arī, saņemot kādus jaunus materiālus no projekta autoriem. „Viedokli” projekta autori grib saņemt „ātri”, kas nozīmē – divu dienu laikā uz praktiski neesošas informācijas bāzes. Savu iespēju un kompetences ietvaros šo „starpviedokli” daru zināmu arī plašākam lasītāju lokam, jo daudzus var interesēt, kā top valstiski svarīgi lēmumi un normatīvie akti.

Katrā vēsturiskā situācijā ir savas sliktās un savas labās pues. Padomju kolektivizācijas varbūt ne visai sekmīgā un ilgstošā pāreja LR uz kapitālistisko ražošanu lauksaimniecībā atstāja arī krūmiem aizaugušus laukus un pamestas viensētas. Taču šajā procesā ir arī savi pozitīvie aspekti. Viens no tiem – no indīgām ķimikālijām (dusts, minerālmēsli, naftas produkti, smagie metāli) attīrīta vide. Tīrajā vidē sekmīgi attīstās bioloģiski tīra lauksaimniecība ar pasaules tirgos pieprasītu eksporta produkciju. Tā ir lieliska iespēja Latvijas lauksaimniekiem attīstīt savu saimniecību, gūt peļņu un dzīvot labklājībā. Pagaidām līdz galam nepadarīts pasākums ir ar likuma normu šajās bioloģiski tīrajās teritorijās atļaut lietot tikai un vienīgi videi draudzīgu degvielu (biodegvielu, traktoriem – biodīzeli, iekšdedzes motoriem - spirtu). Daudzos pasaules nacionālajos parkos fosilās degvielas lietotāji tiek sodīti ar bargām soda naudām. Latvijā likumdevējs šī virziena attīstībā iestrēga un apstājās pirms gadiem 10-15. Jācer uz ražīgākiem deputātiem nākošajā sasaukumā.

Tas – par vides tīrību un pakāpenisku virzību uz „pilnībā tīru vidi”. Taču atrodas arī cilvēki, kuri cenšas Latvijas dabu no jauna piesārņot ar indīgām ķimikālijām un tagad, jau - apzināti. Tā ir ļaunprātību un noziedzība pret savu tautu. Ir atsevišķas personas un/vai grupējumi, kuri vides piesārņošanu un bioloģiski tīras lauksaimniecības likvidāciju LR mēģina īstenot ar normatīviem aktiem, kuri piespiestu lauksaimniekus lietot ne tikai pašu par sevi videi kaitīgu fosilo dīzeli, bet „pilnam kaifam” šim videi kaitīgajam kurināmajam vēl piejaukt indīgas ķimikālijas, kuras tad zemnieki ar saviem traktoriem izsmidzinās dabas rezervātos, graudu laukos, ekoloģiskajās pļavās, upēs un ezeros, mežos. Bioloģiskā lauksaimniecība pagalam momentā. Eksporta produkcijas vairs nav. Visa valsts teritorija piemēslota ar indīgām ķimikālijām. Dažām personām – „pilns kaifs” par sekmīgi īstenotu „kaitniecības projektu”. Tā realizācijai plānots izmantot „vienkāršu un ģeniālu” paņēmienu – piebērt (pieliet) krāsainu indi lauksaimnieku tehnikas degvielai un likt ar šādu tehniku jau nākošajā pavasarī padarīt visu LR teritoriju par lielu „netīrumu pleķi”.

Pirms dažām dienām no Latvijas aitu audzētāju asociācijas (LAAA) saņēmu uzaicinājumu sniegt viedokli par Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) izplatīto Finanšu ministrijas (FM) priekšlikumu „iekrāsot” lauksaimniecības tehnikai paredzēto degvielu. Esmu arī neliela aitu ganāmpulka īpašnieks un savas kompetences ietvaros atbalstu LAAA aktivitātes. Tāpēc arī mēģinu iedziļināties FM projekta fizikāli ķīmiskajos, finansiālajos un tiesiskajos aspektos.

Vispirms jau gandrīz apmulsu par „degvielas krāsošanas teorētiķu „zinātnisko” pieeju” viņu „projekta” apspriešanai.

1. Ja 17. decembrī atsūtītā e-pasta vēstulē asociāciju aicina sniegt viedokli par „degvielas krāsošanu” līdz 20.decembrim, tad to nekādi nevar dēvēt par korektu lūgumu un cienīgu attieksmi pret adresātu.

2. Dīvains ir arī „krāsošanas projekta” autoru mēģinājums saistīt „krāsošanas obligātumu” ar viņu apsvērumu par „fiskālajiem aspektiem”, kuri varbūt projekta autoru ieskatā varētu dot kādu ietaupījumu budžetā. Saskaitot nozīmīgākos ieguvumus un zaudējumus īstermiņā un ilgtermiņā vairākos „krāsošanas projekta” realizācijas modeļos, sanāk viens ļoti liels mīnuss, kas latos un eiro rakstāms ar daudzām nullēm pēc vieninieka. Uzkonstruēt reālistisku modeli, kas summā no „krāsošanas projekta” ieviešanas varētu rezultātā dot plusu – tā arī pagaidām neizdevās. Es labprāt iepazītos ar šī projekta realizācijas modeli un fiskālajiem aprēķiniem, kuri summā „dod pozitīvu efektu”. Ja tāds patiešām eksistē, tad tas ir Nobela prēmijas vērts atklājums. Vienīgi – „summā” jāiekļauj visi svarīgākie faktori, kurus FM izplatītajā tabulā tās autori bija aizmirsuši iekļaut (vai arī tādu nav).

3. Tomēr „interesantākais” jautājums „degvielas krāsošanas projektā” ir šī pasākuma saturiskā būtība jeb tā loģika. Jebkurai darbībai ar vielu (dīzeli), piejaucot noteiktā daudzumā citu vielu ar citām īpašībām (krāsu), ir kāds mērķis un/vai motivācija.

1. Piejaucot netīram fosilajam dīzelim tīru biodīzeli, kopumā produkts kļūst tīrāks un uzlabojas degvielas slīdamība, kas dīzelim ir svarīgi (tādu variantu projekta autori nav pieminējuši, jo biodīzelis ir gandrīz bezkrāsains un kā „krāsa” nebūtu efektīvs risinājums).

2. Piejaucot netīram fosilajam dīzelim indīgu ķimikāliju (organiskā degvielā šķīstošas krāsvielas pamatā tādas ir) degviela kļūst vēl netīrāka, dabas piesārņojums palielinās, bet likumu normu, kas aizliedz netīru degvielu lietot laukos – nav.

3. Katrs piemaisījums degvielai spēj radīt noteiktu risku motoram (dzinējam). Tāpēc mūsdienu tehnikas ražotāji dzinēju garantijām nosaka bargus noteikumus lietotājam arī degvielas tīrības aspektam un rūpīgi pēta katra jauna piemaisījuma ietekmi uz dzinēju. Bet šeit – bezatbildīga degvielas piesārņošana ar indīgām ķimikālijām pakļauj briesmām ne tikai apkārtējo vidi, bet var izraisīt milzīgu skaitu bojājumu tehnikas dzinējos, avārijas darbā un pat cilvēku upurus. „Lauksaimniecības degvielas krāsošana” šajā aspektā ir līdzīga veikala jumta bruģēšanai, kad apakšā ir cilvēki. Tur švakam jumtam apzināti krāva virsū papildus slodzi. Te – dabu piesārņojošai degvielai piejauc papildus indi un uzspiež laiksaimniekiem ar to piesārņot dabu, radot arī tehnikas bojāšanas, avāriju riskus un draudus cilvēku veselībai un dzīvībai.

4. Pat ja „krāsošanas projekta” autoriem izdosies saprātīgi atbildēt uz visiem šiem jautājumiem un izkliedēt vidējā speciālista bažas par gaidāmajiem zaudējumiem un riskiem, paliek daži pavisam elementāri jautājumi. Viens no tiem saistīts ar pašas „krāsošanas” mērķi. Lai gan tas izsūtītajā FM tabulā nebija tieši norādīts, no vēstules konteksta un pārrunām ar asociācijas biedriem iespējams izsecināt, ka „krāsošana” šī projekta autoru ieskatā varētu būt indikators, kas pēc autoru domām viņiem ļautu „krāsu” izmantot par „indikatoru” lauksaimnieku degvielas izmantošanas mērķu kontrolei. Šī, manuprāt, ir viena no „visklibākajām” visā „krāsošanas projektā.”

1. Eksaktajā pasaulē pastāv tāds jēdziens kā metroloģija. Manā zinātnieka praksē bija periods, kad vadīju metroloģijas laboratoriju, kur nozīmīga vieta bija arī šķidrumu krāsvielu kvalitatīva un kvantitatīva „mērīšana” un „standartu” izstrāde šiem mērītājiem. Tas ir dārgs pasākums un summāros fiskālos aspektus „krāsošanas projektam” padarīs vēl bēdīgākus. Es labprāt dalīšos zināšanās un pieredzē metroloģisko standartu izstrādē „krāsas” mērīšanai lauksaimniecības tehnikas degvielai.

2. FM izsūtītā „krāsošanas” informācija neļāva izlobīt domu graudu par krāsas kontroles praktisko nodrošinājumu. Ja normatīvie akti paredzēs, ka ar „lauksaimniekiem krāsoto degvielu” drīkst tikai braukt un piesārņot tīro dabu (laukus, mežus), bet nedrīkst to liet pasažieru automašīnās braukšanai pa autostrādi, tad viens no kontroles veidiem varētu būt ceļu policistiem šofera „alkohola trubiņai” pielikt klāt arī „degvielas krāsas mērītāju” („trubiņu”). Tas gan būs vareni dārgs aparāts, kas izmaksās vairāk par radariem, bet nav ziņu, ka „projekta” autori fiskālajos aspektos to būtu ierēķinājuši. Tehniski to izdarīt var, bet – ļoti dārgi.

3. Taču neskaidra paliek pati dziļākā „lauksaimnieku degvielas krāsošanas loģika”. Man bija izdevība vērot ASV realitāti, kur pa autostrādi var braukt ar „regulāro” degvielu, kas gan rada stipri netīrus izmešus, bet tie izklīst ceļmalās, kur palaikam pat zāle neaug (Arizona). Pilsētās gar gājēju ielām (Denvera) autobusi brauc ar degvielu, kurai attīrīšanas nolūkā piejaukta trešdaļa biodīzeļa. Nacionālajos parkos (Josemiti) laivu motoriem un sauszemes transportam drīkst lietot tikai tīru (100%) biodīzeli, kas nepiesārņo dabu. Latvijā „lauksaimnieku degvielas krāsošanas projektā” sanācis diametrāli pretēji pasaules praksei. LR visnetīrāko dīzeli, kam papildus pievienota inde, paredzēts sūtīt lauku piesārņošanai ar traktoriem, bet „pa kluso pasažieru mašīnā” ielieto krāsoto dīzeli policisti ar dārgiem instrumentiem ķers uz autostrādēm.

4. Pat norobežojoties no „fiskālā” un „ķīmiskā” (piesārņojuma) aspektu „loģikas”, paliek neskaidrs patērētāja tiesiskais aspekts. Proti, LR kā ES dalībvalstij un nu jau arī eirozonas valstij jāpilda dažādu direktīvu normas. Šo normu aspektā katram automašīnas šoferim ir tiesības lietot degvielu, kas atbilst standartiem un nopirkta DUS ar visiem nomaksātiem nodokļiem. To visu pārbaudīt tehniski ir iespējams, kaut arī izmaksas ir dārgas. Taču patērētāja tiesību aspektā „krāsošanas projektam” ir viena ļoti šaura vieta tieši „drošības” aspektā un arī organizētās noziedzības aspektā. Līdzšinējā „lauksaimnieku degviela” sastāva ziņā no autostrādes degvielas neatšķiras un zemniekam ir daļēja rīcības brīvība, kur viņam nav jāšķiro un jāglabā atsevišķās tvertnēs traktoram un automašīnai paredzētā degviela. Ietaupīji vienam, ielej – otram. Savā saimniecībā – kāpēc gan vēl ko ierobežot. Taču „krāsotā degviela” rada kriminogēnus riskus, kad noziedzīgas personas var veikt atriebības aktus pret līdzcilvēkiem, ielejot viņu mašīnu bākā krāsu pirms policistu kontroles posteņa. Vairāk ticams risks ir atgriešanās pie 90-to gadu noziedzīgās prakses kontrabandas degvielas pirkšanā, lai izvairītos no policistu sodiem.

5. Vairums lauksaimnieku visticamāk izvēlēsies modernāku apkārtceļu. Ja policista radaram šoferis var nolikt pretī antiradaru, tad policista „ķeramo krāsu” katras lauku skolas ķīmijas skolotājs un sekmīgākie skolēni „atkrāsos” un/vai „pārkrāsos” piecās minūtēs. Būs jauna inovatīvā biznesa niša – „degvielas atkrāsošana”, kas tomēr maksās kādu naudu. Tāpēc vairums „apkārtceļa” gājēju visticamāk izmantos lētāko „pārkrāsošanas” metodi. Kā tagad DUS var nopirkt 5-7 motora tīrītāju pudelītes, ko ielej bākā, tā pie „pagasta ķīmiķa” vai „branda izplatītāja” lauksaimnieks iegādāsies pudelīti ar „pārkrāsotāju”, droši lies „krāsoto” dīzeli savā mašīnā un pielies klāt „atkrāsotāju”. Ja „krāsotais” lauksaimnieku dīzelis būs, teiksim, zils, tad padarīt to zaļu vai rozā (kā dažām padomju laiku benzīna markām) – tā nav liela māksla ierindas ķīmiķim. Un tad arī visām dārgajām „policistu trubiņām” pazūd visa jēga un var tās izmest grāvī.

5. Var jau būt, ka arī uz šiem riskiem „lauksaimnieku degvielas krāsošanas projekta autori” būs sagatavojuši ticamas atbildes. Piemēram, ka policistiem būs trīs reizes sarežģītākas (un septiņas reizes dārgākas – universāli mērinstrumenti ir daudzkārt dārgāki) „trubiņas”, ar kurām varēs nomērīt ne tikai zilu, bet arī zaļu un rozā dīzeli. Tad skolotājs pakonsultēsies pie universitātes profesora un jau nākošajā dienā „pārkrāsos” zilo „lauksaimnieka dīzeli” par oranžu, dzeltenu vai sarkanu. Kāda nu būs tā vajadzība. Un tagad jau arī stipri dārgā trīs krāsu trubiņa jāmet grāvī. Te jau arī „projekta” fiskālais aspekts „iebraucis stipros mīnusos”. Vēl palicis tiesiskais „pierādīšanas aspekts”. Pēc „krāsošanas” projekta gaidāmajām normām, sodīt varēs šoferi, kurš brauc ar (nosacīti) „zilo” dīzeli. Latvijas jauno juristu paaudzē droši vien jau rindā stāv „jaunie džeriņi”, kuriem būs bauda aizstāvēt „noķertos” šoferus. Šeit ir vairāki sarežģītības līmeņi:

1. Ir tikai viena krāsa („zils”), policists prot „izmērīt” tikai šo „zilumu” un šoferim kaimiņos nedzīvo ķīmijas skolotājs. Tad „jaunajiem džeriņiem” ir diezgan sarežģīts uzdevums, jo jābūt gatavam pamatojumam, ka šoferim bākā degviela ir „citā zilumā” nekā „lauksaimnieku zilums”. Ja nu policists par kādiem pāris miljoniem eiro būs nopircis mobilo laboratoriju un veiks „ziluma” krāsas ķīmisko analīzi un pierādīs, ka mašīnas bākā tomēr nokļuvis „lauksaimnieka zilums”, tad „jaunajiem džeriņiem” jāliek, lai policists pierāda, ka „lauksaimnieka zilums” ir tik unikāla un dzelžaini kontrolēta viela, kas nekad nekur nekādā veidā degvielā nevar nonākt. Ja nu policists arī to spēs pierādīt, tad šoferim ar savu advokātu jāpadodas un jāmaksā sods. Taču „krāsošanas projekts” ar to fiskālā aspektā būs galīgi izgāzies, jo tik „unikāls zilums” visticamāk varētu būt kāda ļoti spēcīga inde, kas maksā stipri dārgi.

2. Tāpēc „apkārtceļa gājējam” (tomēr gribas traktora dīzeli ieliet mašīnā) šoferim no soda izvairīties drošāka iespēja ir pieliet bākā no mazas pudelītes „pārkrāsotāju.” Tad policists ar savu „trubiņu” to krāsu varbūt pat mācēs izmērīt, bet pierādīt, ka „pašreizējais rozā” kādreiz ir „bijušais zils”, tur nu būs jāsaliek kopā visi trīs simti LR zinātnisko institūtu un desmit gadus jāveic pētījumi, lai pierādītu, ka „šodienas rozā” ir ir „kādreizējais unikālais zilums”. Tad policistam vēl paliek kādas cerības no šofera mazbērniem pēc 50 gadiem iekasēt soda naudu. Bet tik dārgu „zilo” saprātīgs fiskālais aspekts cauri nez vai laidīs.

3. Visdrošākais un visdārgākais ir pilnīgas „atkrāsošanas” paņēmiens. Tomēr šoferim „apkārtceļa gājējam” ar visu to tomēr iznāks „rezons” to „zilo lauksaimnieka dīzeli” atkrāsot pavisam jeb „bez pēdām”. Ķīmiķiem gan ir prakse, ka „pēdas” gandrīz vienmēr paliek. Tomēr šobrīd nav pārliecības, ka „krāsošanas projekta” normatīvajos aktos varētu būt iekļautas arī „pēdas”. Un pat, ja ir iekļautas, tad juridiskā aspektā neviennozīmīgs paliek aspekts, vai policists drīkst sodīt šoferi, kura degvielas tvertnē atrastas „unikālā „zilā” pēdas”. „Pēdas” var saglabāties gadiem ilgi. No Vācijas atvesta auto degvielas tvertnē iepriekšējais īpašnieks varbūt ir braucis ar „zilo degvielu”, kas Vācijā ir atļauts. Vai policists spēs pierādīt, ka „pēdas” ir „svaigas” un pie tām vainīgs pašreizējais šoferis. Ķīmijas zinātnē „pēdu vecuma” noteikšana ir jauns virziens un gaida jaunus atklājumus, kas spēs atšķirt „vecas pēdas” no „svaigām pēdām.” Te daži ķīmiķi jau berzēs rokas un skalos kolbas eksperimentiem, jo daži aizmetņi „pēdu vecuma” izmērīšanas idejām tomēr ir zināmi. Un tagad radusies iespēja latviešu zinātniekiem iegūt pašīem savu Nobela prēmijas laureātu, lai nebūtu pieticīgi jālepojas ar ārzemju Valdenu, kurš kādu laiku strādāja arī Rīgā.

Taču vislielākais atklājums un/vai patents gaida ķīmiķi, kurš pat „unikālo lauksaimnieku zilo” krāsu „atkrāsos” tā, ka ir „pēdas” nepaliek. Pēc šī „pagaidu viedokļa” jeb „starpviedokļa” izlasīšanas jau redzu konkrētus savus kādreizējos kolēģus ķīmiķus, kuri mudīgi jau raksta pieteikumu patentam, jo patentu dabūs tas, kurš pirmais to pieteiks. Tātad, ir pamats uzskatīt, ka „ķīmiskais antiradars” jeb „atkrāsotājs” gaida tikai „lauksaimnieku krāsotā dīzeļa” normatīvo aktu apstiprināšanu un „unikālā zilā” formulas publiskošanu. Man ir pamats domāt, ka LR ķīmiķiem pāris pēdējās desmitgades tādas „paklusas” bijušas – bez reālām iespējām izdarūit spožus pasaules mēroga atklājumus. Taču šeit tāda iespēja pēkšņi ir radusies: „Metode un ierīce, ar kuru „Latvijas lauksaimnieku „unikālo zilo” dīzeli „bez pēdām” atkrāsot pilnībā līdz parastajam fosilajam dīzelim”.

Man pašam arī šis formulējums šķiet radošs un motivē sākt gatavot patenta pieteikumu. To varētu uzskatīt par starta signālu izgudrotāju sacensībai.

Tāpēc arī ar šo beigšu savus vispārējos apsvērumus par to, kāpēc fosilā dīzeļa „krāsošana” lietošanai lauksaimniecībā IR NELIETDERĪGA, dārga (ar negatīvu bilanci), vidi piesārņojoša, bioloģisko lauksaimniecību iznīcinoša un bez kāda konkrēta pozitīva ieguvuma (ekonomiska, budžeta, lauksaimniecības, vides u.c.).

Faktiski no aplūkotajiem aspektiem „lauksaimniecības tehnikas dīzeļa krāsošana” ir tik muļķīgs, neloģisks un zaudējumus nesošs „projekts”, ka šeit iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem nez vai kaut ko daudz varēšu pielikt klāt arī tad, ja saņemšu analīzei un viedoklim (atzinumam) pietiekamu informāciju. Spriežot pēc FM vēstules, visticamāk, ka pilnīga informācija varētu arī nebūt vispār un ka kāda nozīmīga daļa šeit skarto jautājumu tā arī paliks neatbildēti. Tādā gadījumā korekts zinātnisks „atzinums” (viedoklis) nav iespējams un nav nepieciešams, jo avantūristiskus projektus, kas nes budžetam zaudējumus, sagrauj konkrētas lauksaimniecības nozares un piesārņo dabu, manā ieskatā LR nedrīkst realizēt.

Ja kāds/kāda sevi personificē ar manas kritikas aspektā pieminētajām iestādēm, tad to nevajadzētu darīt, jo iestāde šajā gadījumā ir instruments, caur kuru informācija nonāk pie adresātiem. Savukārt, ar konkrētiem projektu autoriem labprāt iesaistīšos polemikā gadījumā, ja būšu saņēmis pamatojumus un argumentāciju šī projekta „šaurajās” vietās. „Labā toņa” ietvaros jau gan būtu bijis korektāk, ja pirms idejas par „lauksaimniecības tehnikas dīzeļa krāsošanu” virzīšanas kādai apspriešanai šīs idejas autori būtu apkopojuši faktus un pierādījumus no pasaules prakses, ārzemju un pašmāju ekspertu atzinumus, norādījumši savu aprēķinu formulas un tajos izmantotos argumentus. Tad kādas asociācijas pieaicinātam ekspertam (kā šoreiz man) būtu iespēja profesionālā līmenī izvērtēt projekta ekspertu atzinumus un tos respektēt vai apstrīdēt. Šodien man tādu iespēju „projekta” autori nav devuši.

Noslēgumā izsaku nožēlu par tik nesagatavota un nepamatota „projekta” viszīšanu sabiedriskai apspriešanai. To saku ar konkrētu rūgtuma piegaršu, jo vēl pirms piecpadsmit gadiem piedalījos līdzīga rakstura projektu apspriešanai, kad tik „nesagatavotu brāķi” ekspertu izvērtēšanai amatpersonas neuzdrošinājās virzīt.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā savās darbības nozarēs esmu stingri turējies pie diviem principiem (dabas zinātnēs un finanšu sfērā), kurus pats cenšos ievērot un aicinu to darīt arī citiem neatkarīgi no ieņemamā amata un skanīga titula:

1. Projektā izteikts priekšlikums (pat – kā obligāts noteikums) konkrētu fizikāli ķīmisku procesu ieviešanai praksē kā obligātu normu, kas regulēta ar normatīviem aktiem. Šajā gadījumā – „lauksaimniecības tehnikas dīzeļa krāsošana.”

1. Lietošanai noderīgs princips. Visām praksē ieviešamajām ķīmiskām reakcijām un visiem fizikālajiem procesiem jābūt izvērtētiem drošības, tīrības, izmaksu un funkcionālā (t.sk. – kontroles) aspektā. Ja jaunas ķimikālijas ieviešana noteikta degvielai lauksaimniecībā, tad obligāti nepieciešams ir ietekmes uz vidi novērtējums. Šeit sagaidāmais kaitējums videi ir acīmredzams, bet novērtējuma – NAV. Tātad projekts – brāķis.

2. Projektā izteikts priekšlikums konkrētām rīcībām ar degvielu lauksaimniecībai, kam projekta autoru ieskatā vajadzētu dot summāru ieguvumu valsts budžetā. No FM saņemtās vēstules saprotams, ka FM kā vienīgo indikatoru ir aprēķinos izmantojusi tikai PVN izmaiņas teorētiskā modelī. Faktiskie izdevumi FM tabulā neparādās. Ekonomiskie zaudējumi nav vērtēti. Kaitējums videi – nav vērtēts.

1. Lietošanai noderīgs princips. Runāšana un rakstīšana par finansiālu indikatoru „vērtēšanu” bez konkrētiem skaitļiem, aprēķinu formulām un indikatoru skaitliskajiem rādītājiem (piem. „lai nerastos negatīva fiskālā ietekme”) ir bezjēdzīga un šāda „vērtēšana” ir neracionāla laika un resursu tērēšana. „Fiskālo ietekmi” jāvērtē pēc summārā finansiālā efekta aprēķināšanas un visu ieņēmumu un izdevumu bilances izvērtēšanas. Tas FM vēstulē neparādās vispār. Tāpēc – iesaku apspriešanai iesniegt tikai kvalitatīvi sagatavotus priekšlikumus. FM priekšlikumā minētajā „atbalsta, ja ievieš iekrāsoto” nav loģikas un/vai pamatotības iespējamai saikne starp degvielas daudzumu un tās krāsu. Pie šīs idiomas arī apstājos, jo pārāk ilgi aizkavējos pārdomās dažādiem modeļiem, kas funkcionāli un/vai loģiski saistītu patērētās degvielas daudzumu ar tās krāsu, kas varētu radīt pozitīvu vai negatīvu „fiskālo ietekmi.” Būsim visi toleranti un cienīsim cits cita laiku mūsu katra idiomu „vērtēšanā”. Tas – īsumā šodien.

Ar cieņu,

Dr.Chem. Juris Avotiņš

P.s. mans CV ir pieejams Internetā un tajā atrodama informācija par kompetences sfērām konkrētās nozarēs