2013.gada 10.novembrīPar to, kā tiesnesis A.Guļāns divreiz iekāpj vienā un tajā pašā upē Ievads Katram Latvijas Republikas (LR) pilsonim ir tiesības zināt savas tiesības šajā valstī un tiesības zināt, cik tiesiska ir vai nav pati valsts, tās pārvaldes iestādes un tiesas. Nedaudz sarežģīti sanāk ar to “tiesiskumu”. Tāpēc mēģināšu vienkāršākiem vārdiem. Ja valsts ir “tiesiska”, tad izpildvaras iestādes “klausa“ normatīvajiem aktiem (to skaitā – likumu normām), tiesa spriež un lemj tikai uz patiesu un pierādītu faktu pamata, un ikviens “sabiedrības pārstāvis” (katrs individuāls cilvēks kā “fiziska persona”) var PAĻAUTIES, ka tiesnesis savos lēmumos pakļausies vienīgi likumam un neklausīs “jumta spiedienam”, “režīma diktātam”, “kukuļa kārdinājumam”, filosofu aforismiem vai kādiem citiem “blakus iespaidiem”. Atbildi uz jautājumu, cik tiesiska ir vai nav LR, mēs visi uzzināsim, kad reizē ar tiesnesi Guļānu būsim izbaudījuši svētlaimi pārspēt Heraklitu, konstatējot faktu, „divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē – TOMĒR VAR.” Tad, izkāpuši krastā, mēs katrs pats varēsim „konstatēt”, kuram ir vai nav slapjas kājas un izdarīt savus secinājumus par to, cik “tiesiska” ir vai nav LR. Autora viedoklis izriet no faktu izvērtējuma pieminēto dokumentu satura kontekstā, no kā autors izdara secinājumus, uz kuru pamata secinājumi pārtop konstatācijās un visubeidzot pārvēršas faktos. Šis ir dokumentāls stāsts, apskats, kura pamatā ir dokumentāli fakti, dokumentāli fiksēti „fakti, kas nav fakti,” esoši pierādījumi un „apzināti radīti nepatiesi pierādījumi”, kas dokumentos norādīti kā „fakti”. Apskata autora tekstā maksimāli precīzi nodalīts paša autora „viedoklis”, kāda dokumenta „atstāsts” netiešajā runā un dokumenta „citāts” pēdiņās – neatkarīgi no tā, vai tur minētais ir fakts vai artefakts (turpmāk tekstā lietots kā arte-F-akts). Formu „arte-F-akts” autors izvēlējās tāpēc, ka šis kompleksais termins vispārīgā izteiksmē apzīmē arī divas konkrētas izpausmes vairāku stāsta personāžu dokumentos: 1) „Fakts, kas nav fakts, bet ir apzināti radīts nepatiess pierādījums” un 2) „akts”, kas sastādīts uz „faktiem, kas nav fakti”. Apskata pirmā daļa veltīta pašam atklājumam – jaunai Heraklita tēzes interpretācijai („var iekāpt”). Otrā daļa - centrālajam personāžam – A.Guļānam Trešā daļa – A.Guļāna līdzautorei (2013.06.12. lēmums) un līdzautorei dokumentam (2012.03.26. spriedums) J.Briedei, kurā radīts filosofiskais pamats modernai Heraklita tēzes interpretācijai latviskā versijā. Turpmākās apskata daļas retrospektīvas hronoloģijas secībā pirmajā daļā pieminētajiem personāžiem (filosofiem) katram ir veltīta sava daļa. Personāži var papildināt „savu daļu” ar jauniem „faktiem”, nosūtot tos uz adresi jurisavotins@gmail.com un/vai vietnē www.jurisavotins.info Pirmā daļa “Guļāna sāgas” līdzautori un idiomu pirmavoti Sākotnēji domāju tiesneša un Augstākās tiesas (AT) senatora A.Guļāna (turpmāk tekstā īsuma labad – “Guļāns”) “filosofijas šedevru” (2013.06.12. AT lēmums lietā Nr.A420535512; SKA-597/2013) aprakstīt pāris lappusēs. Tomēr šī “filosofiskā atklājuma” gnozeoloģiskās saknes nāk no dziļas pagātnes. Tāpēc savus kopotos rakstos “latvju Heraklitam” nāksies sākt vismaz ar “piektā gada” (2005.) aforismiem. Līdzautori Šo rindu autoram iznācis tāds saīsināts cildinājums atklājumam, bet retrospektīvu saīsināt izdevās tikai līdz 2008.g., kad dzima G.Bērziņa (turpmāk – “Bērziņš”) vēsturiskais traktāts (2008/04.29. lēmums Nr.1-12/56) jeb „Bērziņa lēmums”, kurā pirmo reizi pasaules vēsturē izvirzīta hipotēze par to, ka tilts pāri upei varētu balstīties tikai vienā krastā, ka upei varētu būt tikai beigas, bet varētu nebūt sākums, un ka upei Bērziņa ieskatā nemaz nav jāplūst. Taisnības labad jāatzīmē, ka Guļānam filosofiskā “šedevra” rakstīšanā palīdzēja arī tiesneses-senatores J.Briede (turpmāk – “Briede”) un L.Slica (turpmāk – “Slica”). Slicas devums citu “šedevru” radīšanā līdzšinējā pētījumā autors nav pamanījis, bet Briede ar filosofiskiem aforismiem un idiomām spīdējusi jau iepriekš (2012.03.26 spriedums lietā Nr.A42560708; SKA-67/2012), kur līdzautorībā ar tiesnesi-senatoru J.Neimani (turpmāk – “Neimanis”) un tiesnesi-senatori I.Skultāni (turpmāk – “Skultāne”) atbilstoši mūsdienu LR izpildvaras vajadzībām uzlaboja Heraklita “logosu”, pasludinot savas autortiesības uz idiomu “lēmumā neierakstīts rīkojums konstatējams kā tur ierakstīts”. Guļāns šo Briedes idiomu līdzautorībā ar pašu Briedi modernizēja līdz “neesošs fakts arī ir fakts” jeb – lai dzimtu „fakts” pietiek ar secinājumu, no kura izdara „konstatāciju”. Vairākas reizes pārlasot pirmavotus un Guļāna „šedevru” nāk jauna atklāsme, ka 2013.g. Heraklita postulāts ir modernizēts tik tālu, ka vienā un tajā pašā upē ne tikai var iekāpt un izkāpt divas reizes, bet var arī vienreiz iekāpt un divreiz izkāpt, bet spožākā šī atklājuma daļa ir tāda, ka „upē var vispār neiekāpt, bet var no turienes divreiz pēc kārtas izkāpt”. Domāju, ka šo tēzi visas pasaules filosofi vēl gadu tūkstošiem studēs, bet LR tā – vienkārši „darbojas” Guļāna „pārraudzībā”. Šis aforisms gan “nerīmējas” ar Krimināllikuma (KL) 289.pantā noteikto par „apzināti nepatiesu pierādījumu radīšanu” tiesneša izpildījumā. Tomēr šeit Guļānam, šķiet, par „kājas paslīdēšanu” nav jāsatraucas, jo ģenerālprokurors Ē.Kalnmeiers (turpmāk – “Kalnmeiers”) savā dokumentā (2012.03.06. Nr.5-144-08/406 pietiekami skaidri paudis savu nostāju, ka „apzināti nepatiesu pierādījumu radīšanu” viņš nespēj (vai negrib) saskatīt un veikt kādas rīcības KL un Kriminālprocesa likuma (KPL) noteikto normu ietvaros ne grasās, ne gatavojas veikt. Abi vīri tiesības studējuši vēl padomju laikos un viens otra “paklupienus” gan jau “piesegs”. Atklājuma pirmavotu aspektā nedrīkstam aizmirst arī “melnā darba” darītājus, kuri vaiga sviedros krājuši “neesošos faktus” un to iztrīkuma gadījumā pierakstījuši klāt “pašu izgudrotus faktus”, jo par to nekas nevienam nedraud – paši izgudro “neesošus faktus” un paši tos novērtē (atzīst, nolemj) par “tiesiskiem”. Šeit pirmajās rindās izvirzījies valsts sekretārs M.Lazdovskis (turpmāk – “Lazdovskis”), kurš varētu pretendēt arī uz vietu “izgudrotāju pulciņā”, bet viņu, šķiet, pie “dižgariem” nepiepulcina pavisam vienkārša iemesla dēļ. Proti, tad kāds varētu uzdot muļķīgu jautājumu, kāpēc tiesiskumu nevērtē tiesas, bet gan ekonomikas maģistrs. Uz to pat Guļānam varētu nebūt gatava atbilde. Tāpēc viens ir skaidrs – filosofa slavas lauri Lazdovski pagaidām vēl negaida. “Neesošus faktus” gan viņš sacirtis vairāk kā kārtīgs saimnieks malku ziemai (2012.09.04. lēmums Nr. 1-4.1/117). Turklāt Lazdovskis vēl 2013.g. nav izpildījis 2008.g. uzdotu augstākas iestādes (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) uzdotu mājas darbu, ko Lazdovskis ar Arte-F-aktiem kopīgi ar sadarbības partneri un/vai līdzautori E.Baklāni-Ansbergu (turpmāk – “Baklāne-Ansberga”) (2012.06.21. Nr.5-06/6), Arte-F-aktus piecu gadu laikā saražojuši dučiem un kāliem. Baklāne-Ansberga arī, šķiet nepretendē uz dalību “filosofijas dižgaru klubiņā,” bet ar dažiem trekniem otas vilcieniem stipri sasmērējusi filosofu skaisti ierāmēto “bildi”. Daži no tiem šeit jāpiemin, lai lasītājs var pats izvērtēt katra censoņa devumu Heraklita nodernizēšanā. Vispirms jau Baklāne-Ansberga sāk ar “no augstumiem”, turpinot attīstīt Bērziņa teoriju par viena krasta tiltiem. Tikai Baklāne-Ansberga papildina, ka Bērziņa lēmums “uzcelt” tiltu jau ir pārvērties “faktā”, ka tilts varētu būt jau “uzcelts”, kaut gan pašas “celšanas” fakts pa četriem gadiem nav konstatēts. Nav pat vissīkākā „fakta”, ka kāds kaut ko kaut kur būtu “cēlis”, “uzcēlis” vai “iecēlis”. Vienīgi Bērziņš kā „Daugavas pārcēlājs” ir nolēmis kaut ko “pārcelt”, bet laivas ta’ nav, un airu, buras vai motora arī ta’ nav. Ar šo Arte-F-aktu Baklāne-Ansberga jau līdz potītēm iebridusi filosofijas purvā. Iespējams, ka ar brišanu purvā Baklāne-Ansberga varētu būt mēģinājusi noslēpt faktu (pēdas), ka Lazdovskis nav izpildījis mājas darbu (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885 - MP lēmums), kas pēc Lazdovska iesēšanās citā krēslā 2008.g. pārmantojās kā Baklānes-Ansbergas nepadarīts mājas darbs. Vēl daži spilgtākie no daudzajiem Baklānes-Ansbergas Arte-F-aktiem. Taisnības labad jāatzīmē, ka ne visus Arte-Faktus Baklāne-Ansberga saražojusi personīgi pati. Dažus no tiem “izperinājuši” Baklānes-Ansbergas padotie viņas vietnieces M.Bērziņas (turpmāk – “Bērziņa”) personā (2012.07.20. Nr.5-06/11) un jurista M.Solovjakova (turpmāk – “Solovjakovs”) personā (2012.07.13.). Vienkāršības labad šeit laurus nedalām, jo par visu iestādē atbild iestādes vadītāja, tātad - Baklāne-Ansberga. Pirmajā daļā gan koncentrējamies tikai uz viņas pašrocīgi parakstītajiem (2012.06.21. Nr.5-06/6) Arte-F-aktiem, jo Bērziņai un Solovjakovam viņu manuskriptos paliek vēl vairāki vezumi ar Arte-F-aktiem (lauriem), kur katram pa pārskata daļai sanāk jau tagad. Baklāne-Ansberga savu filosofiju balsta uz pieņēmumu, ka „Bērziņa lēmums”, 2008.04.29. “pamatots ar Valsts civildienesta likuma (VCL) 37.pantu”, tā viltīgi noslēpjot esošu faktu (pierādījumu), ka augstāka iestāde – Ministru prezidents (MP) (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) jau četrus gadus pirms Baklānes-Ansbergas šedevra (2012.06.21. Nr.5-06/6) ir konstatējusi un atzinusi, ka Bērziņš VCL 37.p. normu piemērojis prettiesiski (nelikumīgi), jo šī norma piemērojama citai cilvēku grupai, bet ne Bērziņa lēmumā pieminētajai personai. Bet Baklānei-Ansbergai savs krekls tuvāks un jāglābj arī Lazdovskis, kuram bikses svilst jau pieces gadus. Tad nu Baklāne-Ansberga atvēzējas un ražo Arte-F-aktus uz nebēdu. Parasti jau izdodas tautu piemuļķot. Gan jau četru gadu laikā tauta būs piemirsusi gan to MP, gan viņa lēmumus par „Bērziņa lēmuma” prettiesiskumu. Ko tad vēl gaidīt? „Pamatots ar (VCL) 37.pantu” un – viss. Nākošais Baklānes-Ansbergas domu grauds jau lidojuma augstumā tuvojas Guļānam un sekmīgi izmantots pagājušā gadsimta lielākā totalitārās diktatūras revolucionāra Arte-F-aktu radīšanas paņēmiens – izņemt no sveša teksta frāzes, tās sasiet kopā ar saikļiem un beigās “piekarināt” nosaukumu no dokumenta (šeit – normatīva akta), kurā par to nekas nav rakstīts. Tā, piemēram, Baklāne-Ansberga savā Arte-F-aktu kolekcijā raksta, ka “ierēdņa amata maiņas rezultātā, tika saglabātas valsts civildienesta attiecības” faktiskajos apstākļos, kad “ierēdņa amata maiņas” vispār nebija (Bērziņa teorija par upi ar vienu krastu), bet ar valsts civildienesta attiecībām jau ir vēl meistarīgāks Arte-F-akts. Proti, Baklāne-Ansberga sabiedrības acu aizmiglošanai par iestādes attiecību veidošnu ar personu, kurai šādu attiecību nav, ir izgudrojusi terminu “saglabātas”, ko gan likumos attiecina uz kādas rīcības sekām, kas var “saglabāties” (piem. VCL 7.pants. 11). Savukārt Administratīvā procesa likuma (APL) 1.pantā (3) noteikts, ka iestāde izdod tiesību aktu publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu “… nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju”. Savukārt VCL normas nosaka procedūru, kā valsts pārvaldes iestādes šīs darbības veic, „ieceļot” personu amatā. Vidusskolas beidzējam, velkot ar pirkstu pa tiesību normām, diez vai rastos grūtības atrast „tiesisku risinājumu” personas „atjaunošanai amatā vai iecelšanai līdzvērtīgā amatā”, nodibinot attiecības ar administratīvu aktu par „iecelšanu” amatā. Bet te – vesela amatpersonu armija piecus gadus savu „komandieru” vadībā maldās „pa krūmiem” un „ceļu neredz”. Konkrētajā faktiskajā situācijā personai kopš 2006.05.07. nav un nebija ne darba, ne dienesta attiecību ar Bērziņa un/vai Baklānes-Ansbergas vadītajām iestādēm 2008.g. Nepastāv arī dokumentāli fakti, kas varētu apliecināt, ka tiesību normu (likumu) noteiktā kārtībā kādas attiecības ar kādu no šīm iestādēm būtu nodibinātas. Varētu rasties jautājums, kāpēc Baklāne-Ansberga riskēja ar tik klaju, faktiem un likumiem pretī runājošu Arte-F-aktu kā “neesošas attiecības” starp iestādi un personu “tika saglabātas”. Jautājumi izzūd, ja paraugāmies augstākas iestādes (Ministru prezidenta – turpmāk „MP”) lēmumā (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885), kur melns uz balta rakstīts un skaidrots, ka uzdevums “iecelt” personu konkrētā amatā atbilstoši VCL un nodibināt attiecības atbilstoši APL kopš 2008.04.29. bija un joprojām ir Valsts zemes dienesta (VZD) ģenerāldirektoram, kura ilgstošas bezdarbības gadījumā, ministrija pārpilnvaro uzdevumu sev, soda par nolaidību VZD ģenerāldirtektoru un pati ministrija izdod tiesību aktu, ar kuru ieceļ personu amatā un izpilda augstākās iestādes uzdevumu. Atliek vienīgi paraudzīties vēsturē un šodienā. VZD ģenerāldirektors „Bērziņa lēmuma” pieņemšanas brīdī un vēl kādus mēnešus pēc tam bija Lazdovskis, bet pēdējos četrus gadus šo VZD amatu ieņem Baklāne-Ansberga un palaikam viņas pienākumus šajos gados ir pildījusi (pareizāk – nav pildījusi) jau minētā M.Bērziņa, kuru arī ministrija kā augstāka iestāde nav sodījusi. Kuram tad ministrijā Baklāni-Ansbergu un M.Bērziņu vajadzēja sodīt? Saskaņā ar normatīvajiem aktiem – augstākajai valsts amatpersonai jeb augstākajam ierēdnim, kurš kopš 2008.g. otras puses ir neviens cits kā – tas pats Lazdovskis, kuram vajadzētu sodīt Baklāni-Ansbergu par ilgstošu bezdarbību augstākas iestādes uzdevuma nepildīšanā, M.Bērziņu – par īslaicīgu bezdarbību. Pašu Lazdovski par „Bērziņa lēmuma” VZD vairs sodīt nevar, jo LR likumi ir pretimnākoši nolaidīgiem ierēdņiem un pēc diviem gadiem iestājas noilgums, kad pārkāpumu izdarījušo ierēdni par to vairs sodīt nevar. Taču TM vadītāju Lazdovski par MP lēmuma nepildīšanu var sodīt arī šodien – jau kā TM amatpersonu, kas ilgstoši nepilda MP uzdevumu. Tikai LR kā „tiesiskā valstī” ministriju augstākos ierēdņus par likumu pārkāpumiem soda ārkārtīgi reti (gandrīz – nemaz). Bet, nu – bilde skaidra, un vairs nav jautājumu par Baklānes-Ansbergas un Lazdovska pārkāpumiem, nepildot TM un MP uzdevumus piecu gadu garumā. Kārtības labad nedrīkstam piemirst vēl pāris Arte-F-aktu “odziņas”. Jau pieminētais 20.gs. totalitārisma revolucionārs ne tikai lieliski pārvaldīja Arte-F-aktu radīšanas paņēmienus, bet prata uzdot arī trāpīgus jautājumus, uz kuriem pats arī uzreiz atbildēja. Viens no slavenākajiem ir jautājums: “Ko darīt?”. Baklāne-Ansberga konstatēja, ka palikusi viena uz “sodāmo soliņa” (Lazdovski var sodīt par svaigiem meliem, bet vecie netīrumi jau aizslaucīti). Ko darīt? Te nu Baklānei-Ansbergai vairs nav ko zaudēt, un viņa nolemj, ka pārbaudītajam principam “jo nekaunīgāki meli, jo tie – ticamāki” ir īstais brīdis tikt pielietotam. Tad nu Baklāne-Ansberga atvēzē spalvaskātu un savā šedevrā (2012.06.21. Nr.5-06/6) raksta, ka Bērziņa (2008.04.29.) “lēmums ir uzskatāms par tiesisku un spēkā esošu jau no tā izdošanas dienas.” Cik nu spēkā, par to vēl zinātnieki strīdas ar Guļānu un Briedi priekšgalā. Bet par to tiesiskumu? Cik lielai gan pārliecībai (vai bailēm par savu krēslu) jābūt amatpersonai (VZD ģenerāldirektorei), lai uzdrošinātos ne tikai četrus gadus nepildīt augstākas iestādes lēmumā dotu uzdevumu, bet šo lēmumu piedevām vēl viltot un savā dokumentā (lēmumā) pasniegt kā “faktu”? Laikam jau ļoti lielai vajadzībai jābūt, jo MP lēmumā (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) skaidri un nepārprotami norādīts, ka Bērziņa lēmums ir prettiesisks daļā par “pārcelšanu”, ka tas kā prettiesisks ir apstrīdams akts un kādi akti VZD ģenerāldirektoram jāizdod, lai šo prettiesiskumu novērstu. Te arī motivācija “lielajiem meliem” - Baklāne-Ansberga visu laiku VZD vadītājas amatā ir gadiem ilgi slēpusi viņai konkrēti dotu MP uzdevumu, ko viņa kā VZD vadītāja vēl 2013.g. nav izpildījusi. Tiesiskā valstī nav iespējams, ka valsts iestāde nepilda augstākas iestādes dotu uzdevumu. Šeit Baklāne-Ansberga viņai konkrēti dotu uzdevumu nav pildījusi kopš 2008.g. Lielus „grēkus” ar maziem meliem noslēpt nevar. Kas Baklānei-Ansbergai atlika? „Jumts Bērziņš” pēc AT (2012.03.26.) sprieduma un TM „nevarības izpausmes” Lazdovska (2012.04.12.) lēmumā, iespējams, apzinājās TM četrus gadus veiktos VPIL 10.panta 7.daļas normu nepārtrauktus un ilglaicīgus pārkāpumus, kas attiecas arī uz Bērziņu pašu personīgi. Bērziņš mirkli padomāja un izmantoja politiķu „sētas durvis” – 2012.06.21. iesniedza demisijas rakstu, atstājot Lazdovski kā vienīgo atbildīgo par TM veiktajiem likuma pārkāpumiem. Šajā epizodē izgaismojās vēl jauni apstākļi. Proti, arī Lazdovskis ir izbēdzis tikai no viena soda tikai par veciem grēkiem 2008.gadā. Taču MP lēmumā (2008.08.06 Nr.18/B-1127; B-1141; B-1885) tikpat skaidri un gaiši norādīts, kas jādara minstrijai gadījumā, ja tiek konstatēta VZD ģenerāldirektora ilgstoša bezdarbība. Uzdevums ministrijai un tās augstākajam ierēdnim Lazdovskim (nemainīgi no 2008. līdz šim brīdim) dots skaidrs un nepārprotams – izmantot likumā noteiktās iespējas pārpilnvarot uzdevumu uz ministriju, izdot vajadzīgos tiesību aktus un „Bērziņa lēmuma” prettiesisko daļu tādējādi aizstājot ar tiesisku aktu. Vai Lazdovskis kopš 2008.g. ir sev pārpilnvarojis MP doto uzdevumu VZD vadībai? Vai ir sodījis VZD amatpersonas par „ilgstošu bezdarbību” kā to norādījis MP? Nu – nav gan. Vai tāpēc ir paradoksāla sakritība starp Bērziņa demisiju un Baklānes uz Arte-F-aktu bāzes sagatavoto un ierosināto disciplinārlietu vienā datumā - 2012.06.21.? Vai ar šo „lietu” Baklāne-Ansberga un Lazdovskis cerēja izbēgt no pelnītā soda par likumu pārkāpumiem pēc tam, kad „politiskais jumts” (Bērziņš) bija „noslīdējis” (demisionējis)? No Lazdovska (2012.04.12.) un (2012.04.09.) lēmumu kontekstiem nepārprotami izriet secinājums, ka cerība izbēgt no soda bija, bet Baklāne-Ansberga un Lazdovskis nebija pietiekami sagatavojušies izraudzītā „upura” pretdarbībai pret iestāžu (VZD un TM) teroristiskajiem uzbrukumiem privātai personai. Par šo aspektu vairāk lasiet daļā par Lazdovski, kur abi iepriekš minētie 2012.g. TM lēmumi ir „absudri unikāli” un pārpildīti ar Arte-F-aktiem. Vai kopš 2009.g. MP ir sodījis TM augstāko ierēdni par „ilgstošu bezdarbību” MP uzdevuma nepildīšanā? Nav gan! Pat pēc tieši norādītiem TM pārkāpumiem – pašreizējais MP „neko nelemj” šajā aspektā. Ko darīt? Laikam jau-neko, ja MP četrus gadus guļ. Tāpēc Lazdovskim it kā nebija īpaša pamata gaidīt kādu sodu, jo klizmas gadījumā zem sitiena būtu patrāpījusies Baklāne-Ansberga, bet ne Lazdovskis. Taču viens no iemesliem Lazdovska bailēm no soda varēja būt apstāklis, ka pēc 2012.06.21. (ministra demisija) Lazdovskim „tieši virs galvas jumta vairs nebija,” bet Bērziņa 2008.g. „savārītā putra” tagad šā vai tā – „jāstrebj” – Lazdovskim, un tad arī klizma ir klāt. Tā kā Bērziņš dažas dienas pirms demisijas paguva izsniegt savas goda zīmes tiesnešiem (to skaitā Briedei kā pateicību par Bērziņa kā atbildētāja izglābšanu Briedes lemtā tiesā), tad visticamākais turpinājums bija Bērziņa zvans Briedei jau 2012.g. nogalē ar mājienu, ka līdzgaitnieks Lazdovskis „sēž pārāk dziļā peļķē” un likumu aizstāšana ar „tiesu praksi” te vairs nelīdzēs viņa „izcelšanai” no turienes. Arī Bērziņa politiskai karjerai draud briesmas, ja plaša sabiedrība uzzinās, ka viņš ir analfabēts (jurists), likumpārkāpējs (noziedznieks) un kukuļdevējs („pateicību devējs”). Tāpēc pieņēmumi vairs neder, bet ir vajadzīgi Bērziņam, Lazdovskim un Baklānei-Ansbergai „derīgi fakti”. Ja tādu „faktu nav”, tad jārada tādi „fakti”, kas „nav fakti bet ir „fakti” tiesas atzinumā”, bet labāk – ar lielu līkumu un izstiepti laikā – vispirms „konstatācijā” un pēc kāda gada – „konstatācija” jau pārvēršas „faktā”, kas nemaz nav „fakts”, bet Bērziņam, Lazdovskim un Baklānei-Ansbergai noderīgs kā drošs „glābšanas riņķis”. Tad, iespējams, 2013.g.sākumā pār Latviju pirmo reizi divtūkstoš gados pārlidoja Heraklita fantoms, kas pēc pusgada ilgām filosofiskām pārdomām ļāva Guļānam līdzautorībā ar Briedi šādus „faktus, kas nav fakti” savā lēmumā „konstatēt” Kādas modernas tehnoloģijas Guļāns ar Briedi (un, iespējams, Slicu) šī mērķa sasniegšanai izmantoja, tas detaļās ir iztirzāts otrajā (Guļāns) un trešajā (Briede) šī apskata nodaļās. Rezultāts ir iegūts, mērķis ir sasniegts, Heraklits ir „pārspēts” – „vienā upē var divreiz iekāpt” (pēc Guļāna un Briedes) un tas ir „fakts” (tas nekas, ka „faktu” nav). Heraklits pēc šādu idiomu noklausīšanās droši vien savu turpmāko dzīvi veltītu lopkopībai vai zemkopībai, bet no „filosofijas” muktu pa lielu gabalu. Mūsdienu LR – viss notiek savādāk. Daba tomēr ir nežēlīga un liktens’ – skarbs. Lai nu ar kādiem uz Arte-F-aktiem balstītiem lēmumiem Baklāne-Ansberga un Lazdovskis uzbruktu pieteicējai kā privātai personai, šoreiz (2012.g.) neiedarbojās ministrijas labi pārbaudītais paņēmiens, ka ar citas personas prettiesisku sodīšanu par augstākas amatpersonas izdarītiem pārkāpumiem, šī augstākā amatpersona izbēg no pelnītā soda. Šķiet, pēdējais „sekmīgais” šī paņēmiena izmantošanas gadījums noticis 2006.g.5.jūlijā, kad toreizējais ministrs G.Grīnvalds (turpmāk – Grīnvalds) uz Arte-F-aktu pamata prettiesiski “pārspēlēja” savus pārkāpumus uz padotības iestādi. Šo Grīnvalda lēmumu VCP 2007.g.8.martā gan atzina par prettiesisku, bet ministrijas ierēdņi no soda izbēga, jo Grīnvalds jau 2006.g. novembrī demisionēja, bet viņa pēctecis Bērziņš “aizmirsa” ierosināt disciplinārlietu pret vainīgajiem TM ierēdņiem, jo droši vien jau bija pārlieku aizņemts ar sava 2008.04.29. “pārcelšanas šedevra” radīšanu. Šā vai tā - politiskās amatpersonas jau LR administratīvi nesoda, pat ja tās kaut ko „aizmirst” likumīgi izdarīt, kā rezultātā sanāk - nelikumības. Par TM ierēdņu sodīšanu par viņu izdarītajiem pārkāpumiem tādā situācijā līdzatbildīgs bija TM valsts sekretārs kā ministrijas augstākais ierēdnis, kura pienākumos ietilpst arī augstāku iestāžu uzdevumu izpildes pārraudzība. 2007.g. TM valsts sekretāra (VS) krēslā vēl sēdēja M.Bičevskis (turpmāk – „Bičevskis”), kurš tobrīd, acīmredzot, jau būvēja savu shēmu „Parex” bankas nopirkšanai par vienu latu un gatavojās savam lēcienam uz Finanšu ministrijas VS krēslu. Pēc „Parex sāgas” sekmīgām beigām Bičevskis pateicībā no bankām saņēma tik siltu krēslu, kurā sēžot VS alga šķiet kā vienas dienas kabatas nauda, bet iespējamie ierēdņu discipl;inārsodi Bičevski vairs neaizsniedz, pat ja kāds viņa pārkāpumus gribētu skatīt. Rezultātā 2008.04.29. kopš 2006.05.07. bez diviem mēnešiem divi gadi jau bija pagājuši un pat īpaši centīgs un likumus zinošs un cienošs ministrs (Bērziņš gan sevi kā tādu neapliecināja, pateicības vien dalīja) šo divu mēnešu laikā tāpat nepaspētu ierosināt disciplinārlietu pret vainīgajām TM amatpersonām, jo lēmumu par sodīšanu pieņemt divos mēnešos pašreizējās LR birokrātijas ietvaros nevar. Izņēmums ir Baklāne-Ansberga, kura nodemonstrēja, ka var, ar nosacījumu, ka sods tiek balstīts uz safabricētiem Arte-F-aktiem, kas nav „fakti”. Kopš 2006.g.novembra līdz pat 2008.04.29. lēmumam Bērziņa rīcībā pusgadu bija „patiesi fakti”, bet jau Grīnvalda pieredze rāda, ka tieslietu ministri grib un māk lēmumus pieņemt tikai prettiesiski un tikai uz safabricētu Arte-F-aktu pamata. Lai nebojātu tradīciju, Bērziņš pusgadu funktierēja prettiesiskumus un krāja falsificētus Arte-F-aktus līdz 2008.04.29. to pietika un „Bērziņa lēmumu” varēja pieņemt. Tādējādi – bija jau iestājies noilgums, un vismaz saistībā ar Grīnvalda prettiesisko lēmumu TM vainīgās amatpersonas sodīt jau bija par vēlu. Vēsturniekiem pētīšanai paliek neatbildēts jautājums par to, kāpēc Bērziņš pret vainīgajām TM amatpersonām neierosināja disciplinārlietu 2007.03.08. pēc VZP lēmuma saņemšanas un kāpēc toreizējais MP par šo ilgstošo bezdarbību Bērziņu nesodīja. Līdz šim Bērziņš, toreizējais MP un vēsturnieki par to klusē. Tomēr savā ziņā Grīnvalds tikmēr jau bija kļuvis par TM klasiķi Arte-F-aktu producēšanā, kuru viņa sekotāji TM vadībā citē un kopē (2008. –Bērziņš, 2012.g. - Lazdovskis). Tāds Grīnvalda metodes neizdevies pakaļdarinājums iznāca vien Baklānes-Ansbergas 2012.06.21. lēmumā, kad viņa pēc Grīnvalda „šablona” savus pārkāpumus ar disciplinārlietas ierosināšanu pret personu, kurai „ierosinātājs” mēģina „pāradresēt” savus „grēkus”. Grīnvaldam „aizmugure” bija Valsts kontrole (VK) ar I.Sudrabu (turpmāk – „Sudraba”) priekšgalā, savukārt Baklānei-Ansbergai – AT ar I.Bičkoviču (turpmāk – „Bičkovičs”) priekšgalā. Vienīgi Baklāne-Ansberga nav ņēmusi vērā patiesu faktu, ka Grīnvalda 2006.05.07. lēmumu VCP atzina par prerttiesisku un atcēla, bet „aizmugures” pīlārs I.Šķibelis nespēja noslēpt saņemtos kukuļus un izdarītos pierādījumu viltojumus VK atzinumos, un - iekrita ar seju dubļos, apšļakstot arī Sudrabas rūpīgi kopto mundieri un frizūru. Turklāt tas notika apstākļos, kad Grīnvalda Arte-F-aktus meistarīgi un talantīgi palīdzēja „radīt” talantīgais (to nenoliegt) „shēmotājs” Bičevskis. Savukārt, Baklānei-Ansbergai Lazdovskis kā iespējams „atbalstītājs” 2012.04.12. Arte-F-aktu „radīšanā” atzinās, ka neko nesaprot, un to pat uz papīra uzrakstīja un ar savu parakstu apliecināja. Kad 2012.06.21. Baklānei-Ansbergai „aizslīdēja prom jumts” un virs galvas palika tikai tuvojošās Jāņu nakts ziemeļblāzma un papardes ziedu meklēšanas noskaņas vientulībā („jumta” vairs nav, „atbalstītājs” – neko nesaprot), nekas cits neatlika kā iet uz totālu risku un Arte-F-aktus ražot pašai (2012.06.21. lēmums). Šis „lēmums” gan „Arte-F-aktu meistarības” un „pasniegšanas kvalitātes” ziņā tālu atpaliek no talantīgā „shēmotāja” Bičevska atbalstītajiem (gatavotajiem) Grīnvalda (2006.05.07.) un Bērziņa (2008.04.29.) lēmumiem. Tāds „vanckariņš” vien no Baklānes-Ansbergas 2012.06.21. „izdētās olas” izšķīlās 2012.07.20. Palīgi (Bērziņa, Solovjakovs) arī nekādas ģenialitātes dzirkstis neizšķīla. Savos dokumnentos viņi tik vien darīja kā „atgremoja” vienu AT spriedumu, kurā AT par „atgremotajiem” jautājumiem ne lēma, ne sprieda, jo tas uz tiesu vispār neattiecoties. Šķebinoši jau skan, kad amatpersonas „atgremo svešus blakusproduktus” un savos lēmumos „aizmirst” pieminēt tiesību normas, kas konkrētā gadījumā būtu jāievēro, un „neredz faktus”, kas turpat acu priekšā vien ir, bet aizmiedz acis un savās vīzijās nosapņo Arte-F-aktus, kurus tad arī uzreiz steigā ieraksta savos „lēmumos”. Grīnvalda (2006.05.07.) un Bērziņa (2008.04.29.) lēmumus vismaz ir par ko apbrīnot: pirmo – par bezkaunību, otro – par stulbību. Baklānes-Ansbergas 2012.06.21. lēmums tik vien atspoguļo kā uz papīra izklātas vienas kundzītes fantāzijas, kuras nerīmējas ne ar faktiem, ne tiesību normām, ne pieklājīgu attieksmi pret sabiedrību. Lai nu kā, bet Baklāne-Ansberga ar savu 2012.06.21. lēmumu un tā turpinājumiem Solovjakova-Bērziņas-Lazdovska „gara darbos” radīja augstas pakāpes riskus un izraisīja „atmaskošanas briesmas” AT „komandai” ar lielu iespējas varbūtību atkārtot VK pieredzi „aizmugures” nesekmīgā nodrošināšanā („aizmugure” iekrīt). Nesmuki jau izskatās, ja AT senatoriem notašķīti mundieri un seja dubļos. Taču Bičkovičs un Briede, 2012.g.maijā, saņemot no Bērziņa „pateicību” par Bērziņam kā atbildētājam tiesā sniegto pakalpojumu tiesas lemšanā, sava mundiera spožumu jau ir zaudējuši. Pārējiem no AT „komandas” (Guļānam, Slicai, Neimanim un Skultānei) ir divas iespējas – vai nu pierādīt Heraklita tēzes moderno versiju, ka vienā un tajā pašā upē divreiz pēc kārtas „var iekāpt”, vai arī gatavoties „mundiera mazgāšanai”. Ja paziņojums par „atklājumu” izrādās Arte-F-akts un „apzināti radīts nepatiess pierādījums”, tad „dubļi uz mundiera” gāžas jau aumaļām. Te nu „aizmugurei” tādu „lāča pakalpojumu” izdarīja ne visai talantīgie shēmotāji Baklāne-Ansberga-Solovjakovs-Bērziņa-Lazdovskis, kuri „aizmugurei” noņēma „plīvuru” (Neimanis-Briede-Skultāne, 2012.03.26.) no skaisti noformētā „atklājuma” (Guļāns-Briede-Slica, 2013.07.12.), kas tagad jau pavisam droši izskatās pēc pavisam prasta un rupja Arte-F-akta. Ko lai dara? Vēsture liecina, ka jau gadu simtiem pat ļoti slaveni zinātnieki nav kaunējušies Arte-F-aktus pasniegt kā „atklājumus”. Gaidīsim Guļāna un viņa „komandas” pierādījumus un faktus tam, ka viņa atklājums varētu nebūt Arte-F-akts. Varam arī nedaudz pateikt priekšā, kā to pārliecinošāk izdarīt. Normatīvo aktu (Satversmes, likumu u.c.) noteikto normu ietvaros sabiedrībai nodemonstrēt „esošus pierādījumus” (patiesus faktus), ka „vienā upē var iekāpt divas reizes pēc kārtas”. Heraklita atzinuma saturs un mūsdienu latvju filosofu izziņas fenomenoloģija Vispirms jānorāda, ka jebkura atklājuma (unikālai parādībai un/vai faktam) konstatācijai dabas zinātnēs (cilvēka iekāpšana divreiz vienā upē atbilst tam) jāņem vērā visi zināmie un esošie fakti un jāzin elementārie dabas likumi un parādības, kas objektīvā realitātē pastāv neatkarīgi no atklājuma autora gribas un apziņas. Šie faktori tad arī nosaka, vai atklājumā postulētā parādība patiešām tiek konstatēta, vai arī „atklājums” ir Arte-F-akts, kas dzimis un nobriedis šī Arte-F-akta autora smadzenēs un izpaudies viņa/viņas rakstītā ziņojumā uz papīra. Upe, „iekāpšana upē”, tās konstatācija un „atkārtota (otrreizēja) iekāpšana upē” Upe ir tekošs ūdens. Ja netekošs ūdens, tad tas ir okeāns, jūra, ezers, dīķis vai peļķe. Upē var iekāpt cilvēks, kurš atrodas ārpus upes. Ja konstatēts fakts, ka cilvēks ir iekāpis upē, tad otrreiz iekāpt cilvēks var gan, bet tad vispirms no upes jāizkāpj un jāiekāpj vēlreiz. Taču pa izkāpšanas un „otrās iekāpšanas” laiku (laika intervālu) ūdens upē būs jau aiztecējis tālāk, un otrreizējā iekāpšanā (no tās pašas vietas krastā) ūdens vairs nebūs tas pats, kas bija pirmajā iekāpšanā. Tāds ir pirms divarpus tūkstošiem gadu izteiktā Heraklita principa skaidrojums vienkāršiem vārdiem – upe ir tekošs ūdens, iekāpšana, izkāpšana un atkārtota iekāpšana notiek konkrētā laika intervālā, kad ar tikpat konkrētu tecēšanas ātrumu ūdens ir aiztecējis par tikpat konkrētu attālumu tālāk no pirmās iekāpšanas vietas. Mūsdienu latvju filosofu izziņas fenomenoloģija Mūsdienu latvju filosofu iedomātā modelī iekāpt (tajā pašā ūdenī tajā pašā upē otrreiz) it kā varētu, skrienot līdzi straumei pa krastu ar lielāku ātrumu par upes tecējuma ātrumu un, noķerot „iepriekšējo ūdeni”, tajā „atkal iekāpt”. Taču „otrreizēja atkārtota iekāpšana vienā un tajā pašā upē” normālos (dabiskos) apstākļos šā vai tā nesanāk vairāku objektīvu iemeslu (faktu) dēļ. Pirmkārt, skrienot gar upes krastu līdz „vecā” (iepriekšējās kāpšanas) ūdens „noķeršanai,” krasti būs pavisam citi, tāpēc upe arī būs pavisam cita, varbūt jau ietecējusi lielākā upē un ieguvusi citu nosaukumu un varbūt pat ietecējusi ezerā, jūrā vai okeānā un kā upe „pazudusi”. Jebkurā gadījumā – no tās pašas vietas upes krastā (kur iekāpa pirmo reizi), tajā pašā upē iekāpt nevar. Otrkārt, ūdens nav baļķis (cieta viela), kam gali nemainās. Pat ja baļķis nogrimst un vairs nepeld pa upes straumi, uz viena un tā paša nogrimuša baļķa var atkārtoti uzkāpt trīs un vairāk reizes. Taču „strīds” ir par „divreizēju iekāpšanu upē” (nevis uz upē nogrimuša baļķa). Upe ir „plūstošs ūdens”. Savukārt ūdens ir šķidrums, kas upē plūst un tā sastāvu veidojošās plūstošā ūdens (upes) molekulas nepārtraukti sajaucas (mainās vietām, aiztek, pietek, kustās). Dabiskos un praktiski konstatējamos apstākļos upēs ir turbulenta ūdens plūsma, kurā pati plūsma vēl papildus veicina ūdens molekulu ātrāku sajaukšanos (gar krastu filosofam jāskrien ātrāk, nekā domāts). Pat īpaši lēnā un rāmā plūsmā, kas atbilst laminārai šķidruma kustībai, molekulu difūzija (kustība, sajaukšanās) notiek neatkarīgi no novērotāja (atklājēja) gribas un apziņas. Tāpēc pat tik lēnā upes tecējumā, kas būs tuvs „stāvošam ūdenim”, ūdens molekulu difūzija (kustība, sajaukšanās) turpinās neatkarīgi no novērotāja gribas. Tāpēc fakts, ka pēc noteikta laika sprīža (intervāla), kas pagājis kopš „iekāpšanas upē” un „izkāpšanas no upes”, ūdens sastāvs vairs nebūs tas pats, kas pirmajā iekāpšanas reizē, jo nebūs tās pašas molekulas, kas bija pirms laika intervāla. Tādējādi, pat „noķerot” pirmās „iekāpšanas ūdeni” šī laika intervāla dēļ dabas likumu un spēku ietekmē tas vairs nav tas pats ūdens (cits ūdens sastāvs) un tātad – nav arī tā pati upe. Tātad – skrien gar krastu pakaļ straumei, cik gribi, bet „upe jau cita”. Treškārt, filosofi teorētiķi uz idiomu, aksiomu, fantāziju pamata izdara pieņēmumus, kurus formulē kā konstatācijas un sabiedrībai pasniedz kā faktus. Vienā un tajā pat upē divreiz iekāpšanas iespējamības/neiespējamības diskusijā kāds teorētiķis var attīstīt fantāziju tik tālu, ka cilvēks (individuāla persona) „jau atrodas upes ūdenī” (sistēmā) un vienlaicīgi ar abām kājām atsperas pret upes gultni („iekāpj”). Tātad „abas iekāpšanas” tāda atklājuma izpratnē notikušas vienlaicīgi un „vienā un tajā pašā upē”. Šādas teorijas attīstītāja Latvijā ir U.Mihailova (turpmāk – „Mihailova”). Taču šajā modelī ir „samainīts” pats postulāta priekšmets – „upe”, kas aizstāts ar „upes gultni”. Pēc definīcijas upe ir dabā konstatējams tekošs ūdens, kas plūst pa „upes gultni” un gultne ir viena no upes sastāvdaļām. Turklāt atšķirībā no upes tekošās komponentes (ūdens) upes gultne ir cieta un ir tāda paša veida vielas agregātstāvoklis kā „nogrimis baļķis”. Tātad, Heraklita postulāta izpratnē „iekāpšana upē” viennozīmīgi atbilst faktam, ka cilvēks (persona) kāpj upē, kur dabas likumu ietekmē gultne vienmēr ir apakšā un ūdens tek pa virsu. Tādējādi šo pašu dabas likumu un spēku ietekmē „upē kāpēja” kāja VIENMĒR vispirms saskarsies ar ūdeni, lai cik tas plānā slānīti netecētu, un tad, izkļustot cauri ūdenim, atduras pret upes gultni, kas tad arī būtu konstatējams kā noslēdzošais akts „upē iekāpšanas FAKTA” konstatācijai. Abas kājas reizē Heraklita diskusijā nesanāk iesaistīt, jo „kāpj” ar vienu, bet ar abām - „lec, par ko Heraklits nerunā. Tāpēc Mihailovas hipotēze nav atbilstoša Heraklita diskusijām, jo Mihailovas hipotēzē „kāpējs” patiesībā ar abām kājām „ielec sausā upes gultnē”. Tur nav ne „kāpšanas”, ne „upes” (ūdens ta’nav). Tāpēc Mihailovai savas filosofiskās atziņas neattiecas uz Heraklita tēžu un postulātu apspriešanu, un Mihailovai sava hipotēzē par „ielekšanu ar abām kājām reizē sausā upes gultnē” jāiet apspriest citā filosofu pulciņā, bet ne Heraklita biedrībā. To Mihailovai arī norādīja Neimanis, Briede un Skultāne (2012.03.26.). Jaunākā atziņa latvju Heraklita biedrības filosofiem ir sekojoša. Ja jau nevar (a) no tā paša krasta (b) tajā pašā ūdenī (c) „iekāpt ar lekšanu”, tad jāizgudro kaut kas pavisam jauns. Proti, to upes tecējumu vajaga „atjaunot” atbilstoši pirmās „iekāpšanas” faktiskajiem apstākļiem, kad ūdens attecējis atpakaļ un tā molekulas atmigrējušas atpakaļ „vecajās vietās”. Tad latvju modernās filosofijas pārstāvji vienā „komandā” visi reizē var nodemonstrēt „faktu”, ka pat vairāki filosofi vienlaicīgi var iekāpt vienā un tajā pašā upē atkārtoti gan vienu, gan divas, gan – cik tik vajaga reižu, jo upe nepārtraukti pati par sevi „atjaunojas” un ļauj „atkārtotās iekāpšanas” „konstatēt” jebkurā brīdī, neatkarīgi no tā, vai no pirmās „iekāpšanas” pagājis mēnesis vai gads. Šo filosofu izpratnē atzīstams, ka ūdens sastāva atjaunošanās iespējama pat pēc piecu gadu ūdens dabiskajiem apriņķojumiem, jo molekulām likt piecas reizes atskriet pa apriņķojumu atpakaļ – tas modernajai latvju zinātnei ir „sīkums”. Līdz ar to atklājuma būtība ir konstatētajā faktā, ka upi var atjaunot sākotnējā situācijā pat pēc gada un pieciem gadiem, un „atkārtota iekāpšana vienā un tajā pašā upē” ir iespējama jebkurā laikā, jebkuru skaitu reižu un vienalga cik kāpējiem reizē. Guļāns šo „atjaunošanas faktu” ir paziņojis tāpēc, ka Briede šādu „atjaunošanas iespēju” konstatēja un Bērziņš savulaik ar savu filosofisko lēmumu mudināja dižgarus domāt šajā virzienā. Derētu jau kādu starptautisku simpoziju šim atklājuma „faktam” veltīt un grāmatu par sekmīgu Heraklita tēzes „apgāšanu” uzrakstīt, kādās piecās valodās iztulkot un simpozijā publikai izdalīt, lai visa pasaule apžilbst no latvju filosofu atklājumu spožuma. J.Avotiņš 2013.gada 14.martāSamazināsim siltuma rēķinus jau šogad! Sveicināti! Vispirms skolēnu vecākiem piedāvāju pirmo praktisko labumu šodienas realitātē - BEZMAKSAS grāmatas „Vai ķīmija ir nesaprotama?” saņemšanu no interneta – ikviens to var lejupielādēt no vietnes www.jurisavotins.info sadaļas „izglītība” (zinātkārie atradīs daudz jaunumus arī citās sadaļās). Pasaulē šim izdevumam analogu nav – izmantojiet iespēju! Skolotājiem un interesentiem pēc pieprasījuma nosūtīšu arī papildus informāciju un skaidrojumus. Tā ir mana artava LR jauniešu izglītības attīstībai. Ielādējiet to arī bibliotēkās un pašvaldībās, kur ir datori un interneta pieslēgums – lai skolēniem ir pieeja literatūrai BEZ MAKSAS. Tā ir unikāla iespēja. Papildus tam aicinu ikvienu piebiedroties „kustībai” ar pagaidu nosaukumu „Latvija – mana māja”, kurā tuvākais praktiskais uzdevums ir – apkures, elektrības u.c. komunālo pakalpojumu maksas tūlītēja samazināšana – vismaz ar rudens apkures sezonas sākumu. Apkures, elektrības, ūdens un citu komunālo pakalpojumu rēķiniem jābūt stipri mazākiem. Taču tie paši no sevis nesamazināsies, ja neviens tos „nekustinās”. Tāpēc „kustība” ir vajadzīga. Latvija - tā ir „mana māja,” kur gatavojos drīz atgriezties un mēģināšu to sakārtot (stipri sabojāta jau gan tā ir), izmantojot savu trimdā gūto visnotaļ unikālo pieredzi un zināšanas. Tāpēc arī aicinu aktīvus cilvēkus katru pēc savām vēlmēm un iespējām: 1) aktīvākos – piedalīties ar savu artavu „mājas (Latvijas) sakārtošanā”; 2) aizņemtos interesentus – atbalstīt aktīvistus; 3) savrupos – izmantot „kustības” rezultātus savām vajadzībām, no kuriem daži jau ir devuši praktisku rezultātu. 4) neitrālos - "pieņemt zināšanai", bet pretiniekus 5) norādīt adresi, uz kuru turpmāk informāciju par „kustību” nesūtīt. Tad – visi būs „gandrīz” vai apmierināti. Šai „kustībai” jau tagad ir vēl arī vairākas citas prioritātes – algu palielināšana skolotājiem un zinātnes finansējuma palielināšana LR līdz 2% no IKP. Bez tā – „manai mājai - Latvijai” nekāda „Nokija” „nespīd” pat stipri tālā nākotnē. Bet ar kol(c)hozniecisko apkures sistēmu LR ir aizkavējusies pat kaut kur – akmens laikmetā. Visus šos mērķus var sasniegt tikai un vienīgi, ja „mana māja – Latvija” ir tiesiska valsts, kurā katra praktiskā mērķa sasniegšanai nepieciešami vairāki likumu labojumi, ko tautas labā „tautas kalpiem” sen bija laiks izdarīt. Pašreizējai „manai mājai” (vismaz pa gabalu) tiesiskas valsts pazīmes nav saskatāmas. Tāpēc acīmredzot tiesiskas valsts tūlītēja izveidošana „manā mājā” ir viens no virsuzdevumiem. Visu to ir pietiekami skaidrs, kā izdarīt. Tikai – jāsāk darīt, un – jādara. Vai „kustība” nākotnē būs „biedrība”, vai „partija” – to lems „kustības” atbalstītāji visi kopā. „Kustības” detalizētu programmu, mērķus un uzdevumus, kā arī aktīvistu pašreizējo skaitu, pašlaik apkopoju publiskošanai, un tos - drīz vien atradīsiet vietnē www.jurisavotins.info. Ar „kustības” aktīvistiem un interesentiem labprāt komunicēšu pa šo e-pastu - jurisavotins@gmail.com - pagaidām, - kamēr vēl neesmu atgriezies „savās mājās”. Domu apmaiņa noteikti ir vajadzīga, lai definētu svarīgākos mērķus, atrastu piemērotāko juridisko formu un padarītu to par reālu instrumentu „mūsu mājas sakārtošanai”. Pagaidām vēl nav juridiskās adreses, nav arī nekādu ziedojumu un biedru naudu. Katrs interesents tiek aicināts veikt savu ieguldījumu ar „kaut ko noderīgu” tai „mūsu mājas sakārtošanai”. Mana iniciatīva ir grāmatas bezmaksas izplatīšana un mājas lapas informācija, kas pieejama visiem. Ikvienam ir sava pieeja un savas iespējas. „Kustināsim” to „mūsu mājas virzību” uz attīstību un labklājību, nevis tīksmināsimies par to, cik „sekmīgi” mājas apsaimniekotāji maziem solīšiem kāpj ārā no bedres apakšas, kur „māju iestūma” tās – izsaimniekotāji.
Ar cieņu, Dr.Chem., Juris Avotiņš 2012.gada 15.augustsVarētu būt interesanti amatpersonām Šodien man ir trīs labas ziņas šīs vēstules lasītājai(am):
Kā esmu solījies bieži nenoslogot Jūsu e-pastus ar saviem sūtījumiem, tad cenšos šos principus arī ievērot apjoma un intensitātes ziņā. Šoreiz pielikumā – tikai satura rādītājs rokasgrāmatas pirmajam sējumam par kukuļņēmējiem tiesās. Ceru, ka tolerances principus ievēroju. Ar cieņu, Dr. Juris Avotiņš 2012. gada 15. augusts P.s. Ja gadījumā kādai personai šī ziņa (vēstule, viedoklis, pieņēmums, izpaudums, izrietējums, atskārsme, konstatācija, ieskats, uzskats, secinājums, informācijas kopa vai aktualitāšu izpausmes segments) šķiet personiski aizvainojoša, tad tai personai ir tiesības vērsties tiesā atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošām tiesību normām par goda un cieņas aizskaršanu un tiesvedības kārtībā savas attiecības sacensības procesā nodibināt un sakārtot likumā noteiktā kārtībā. Taču vispirms jānoskaidro, kas vēstules autora ieskatā te pausts – ziņa, viedoklis, pieņēmums, „ieskats”, informācija, fakts vai jautājums vai kāds cits iepriekš minētais formulējums. Man vislabāk patīk tiesu praksē izplatītais termins „ieskats.” Gan neatradu tam tiesību aktos definējumu, bet sāksim ar „ieskatu” vai „uzskatu” vai vēl labāk – ar „paskatu.” Zinātnieki izmanto arī terminu „skata punkts.” Tāpēc autors izmanto savas zinātnieka tiesības kaut ko vērtēt no sava „skatu punkta.” Bet kaut kas tāds LR tiesību aktos netika atrasts. Kad to būsim noskaidrojuši (kas nebūt nav [un nebūs] viegls process), tad iespējami personiski informāciju negatīvi tvērušai amatpersonai būs radušās tiesības un iespējas vērsties Latvijas taisnīgajā un neatkarīgajā tiesā ar savu prasību, uz kuru gadus 5-10 un varbūt pat 1000 gadi, visticamāk, būs jāpagaida tiesību normu sagrozīts un pierādījumu viltojumos balstīts spriedums [fakti to apliecina]. Lasiet lappusē www.jurisavotins.info Vēlu visiem sekmes visās sacensībās tiesās un privātā saskarsmē! Latviešiem patīk sacensības un azarta spēles – it īpaši = valsts loterijās tiesās. Lai nu visiem veicas! Pilsoņiem un mierīgajiem Latvijas iedzīvotājiem novēlu saulainu atlikušo vasaras atpūtu un spriganu ķeršanos pie amata pienākumiem valsts vadītāju „kļūmju” izlabošanā. Pielikums. Satura rādītājs rokasgrāmatai „Tiesu pērkamības analīze. Latvija.” Ievads. – Tiesnešu pērkamības veidi Latvijā un pasaulē. Pārskats. Priekšvārds. – īss ieskats pētījuma metodikā un uzziņu avoti. Metodoloģija.
Noslēgums. (tas lai paliek intrigai). Daudziem varētu būt interesanti. 2012.gada 9.jūlijāvarētu būt interesanti arī nozares speciālistiem un ierindas iedzīvotājiem
Atklāta vēstule Valsts zemes dienesta vadītājai E.Baklānei-Ansbergai
Pirms dažām dienām ieraudzīju E.Baklānes-Ansbergas k-dzes parakstītu dokumentu (2012.g.21.jūnija lēmumu nr.5-06/6), kas pārspēj pat līdzšinējos rekordistus tiesnešus un Tieslietu ministrijas amatpersonas ar pierādījumu viltojumu skaitu, tiesisku analfabētismu un bezkaunību sabiedriskajās attiecībās ar privātām personām.
Jaunajam tieslietu ministram J.Bordānam tagad ir iespēja mazliet uzspodrināt paputējušo valsts tiesiskumu, izvērtējot E.Baklānes-Ansbergas atbilstību ieņemamajam amatam, jo ar tāda „sacerējuma” kā viņas lēmuma nr.5-06/6 nosūtīšanu privātai personai (ārpus iestādes) E.Baklāne-Ansberga ir zaudējusi sabiedrības uzticību kā lielas iestādes vadītāja un nav pat nepieciešama šādas personas kvalifikācijas pārbaude, jo muļķības un bezkaunības divās lappusēs sarakstītas pietiekami daudz. Šādas personas atrašanās nozīmīgas iestādes vadībā jau tagad ir nodarījusi milzīgu kaitējumu sabiedrībai, bet nākotnē var izraisīt katastrofu. Vai gan normālam cilvēkam var ienākt prātā rakstīt privātai personai vēstuli ar draudiem – bet E.Baklāne-Ansberga (lielas iestādes vadītāja !!!) to dara!
Normālā valstī privāta persona pēc šāda sūtījuma saņemšanas varētu vērsties policijā un prokuratūrā par iebiedēšanas mēģinājumu un tiesā – par goda un cieņas aizskaršanu ar iestādes vadītājas parakstu apliecinātā vēstulē.
Tomēr pēc realitātes šova 2011.g.5.aprīlī, kur es kā privātas personas pārstāvis drosmīgi cīnījos pret rafinētu tiesas un iestāžu komandu (skan jocīgi – bet tādas nu reiz ir tās Latvijas tiesas), neieteiktu sevi cienošam pilsonim tērēt laiku un resursus Latvijas tiesās – tās ir pārāk satrunējušas, lai no tām sagaidītu tiesisku iznākumu. Tāpēc pret bezkaunīgiem iestāžu amatpersonu izlēcieniem katram jācīnās pašam, jo eksperimentāli ar faktiem ir pierādīts, ka Latvijā šobrīd nav tādas tiesību sargājošas institūcijas, kurā privāta persona varētu vērsties ar lūgumu aizsargāt viņu no iestāžu uzbrukumiem.
Rudenī publicēšu apjomīgu analītisku pārskatu/rokasgrāmatu (brošūru). Šī grāmata (brošūra) tiks ievietotas vietnes www.jurisavotins.info atbilstošās nozares sadaļā un brīvā tirdzniecībā nebūs pieejama, jo bāzes brošūra ir bezmaksas izdevums, ko interesenti varēs no vietnes iekopēt savām vajadzībām.
Rokasgrāmatas pašreizējais darba nosaukums ir šāds:
Manas tiesības: „Aizstāvēt savas tiesības var arī mafiozā vidē un totalitārā valstī” pēc žanra – populāra rokasgrāmata ar piemēriem visu trīs instanču tiesās. Rokasgrāmatā doti piemēri kā privāta persona var sevi aizstāvēt totalitārisma apstākļos un šķietami bezizejas situācijā, kad Administratīvā procesa likuma normas, mērķi un principi nedarbojas, tiesneši ignorē likumu normas, vilto pierādījumus un spēlē pret privātu personu vienā komandā ar prettiesiskas darbības izdarījušām iestādēm. Brošūras ieteikumi varētu būt interesanti arī iestāžu vadītājiem un tiesnešiem, domājot jaunas „latviskas” viltības – arī tas pieder pie „veiksmes stāsta” – gan jau kāds Eiropā vai citur smelsies šajā pieredzē. Tieslietu nozares ierēdņiem tā varētu būt interesanta lasāmviela pārdomām par to, kurā plauktā jāglabā sava priekšnieka murgains rīkojums un uz kuras nagliņas jāuzsprauž tiesību akts ar nosaukumu „likums” - valstī, kur likumi nedarbojas.
Tiesu sistēma Latvijā, vēstules autora „ieskatā,” (skaists juridisks termins) darbojas - pašlaik tā – starp „divnieku” un „vieninieku,” 10 ballu skalā. Var jau gadīties, ka vēstules autors piecpadsmit gadu ilgā tieslietu nozares vērošanā un septiņu pēdējo gadu laikā – padziļinātā izpētē kādu darba teicamnieku (tiesnesi, tieslietu nozares amatpersonu) nav pamanījis (cilvēciskais faktors). Tāpēc tautai skaidrību, visticamāk, ieviesīs jaunais nozares priekšnieks – Jānis Bordāns.
Taču – kā tad tur īsti sanāk ar E.Baklānes-Ansbergas k-dzes sabiedrisko attiecību brāķi (mēģinot iebiedēt kādu privātu personu), juridisku nonsensu filozofijā un bērnudārza audzēkņa paņēmieniem iestādes vadībā.
Tāpēc atgriešamies pie E.Baklānes-Ansbergas k-dzes lēmuma nr.5-06/6. Te skaidri redzams, ka cilvēkam (ģenerāldirektorei – skanīgs nosaukums) ir sajukuši visi līmeņi un pazudušas pat komercskolā mācītās gudrības. Pat „sliktajos” padomju režīma laikos zvejnieku kolhoza priekšsēdētājs dzelžaini zināja, ka kādu jāpieņem darbā, tad jākonstatē labs vai slikts iznākums, un tad jāpieņem lēmums par apbalvošanu vai sodīšanu.
Šķiet, E.Baklānes-Ansbergas k-dzei vēl tāls ceļš ejams līdz zvejnieku kolhoza priekšnieka līmenim, jo E.Baklānes-Ansbergas k-dze neprot atšķirt „uzskatu”, „ieskatu” un faktu, kur nu vēl – tiesību aktu normas.
E.Baklānes-Ansbergas k-dze šajā lēmumā nr.5-06/6 mēģina tēlot „gara milzi”, kuram(ai) piemīt spējas apiet likumu ar līkumu, viltot faktus un rezultātā „uzskatīt” ka pasaule viņai ir „pie kājas” un jebkura privāta persona – arī. Un vada iestādi!
Ja jau nav tiesiskas valsts – tad nav. Taču jaunais tieslietu ministrs to vēl nav paguvis pateikt. Tāpēc E.Baklānes-Ansbergas k-dzes „ģeniālie” uzskati vēl jāapstiprina, jo tieslietu ministrs J.Bordāns, šķiet, nav iesācējs tieslietās un likumu normu spēku acīmredzot izprot. Varbūt.
Tāpēc E.Baklānes-Ansbergas k-dzes kā „it kā nopietnas iestādes vadītājas” veiktie nenopietnie „uzbrukumi” privātām personām pagaidām gaida atbildi – vai tas ir analfabētisms (iestādes vadītājam tāds nedrīkstētu piemist); vai kāda garīgas nepieskaitāmības izpausme karstā laikā (nu, arī nevajadzētu būt); vai jau demisionējušā Bērziņa uzdevuma pildīšana, apejot likumu normas (nu, arī ir likums un priekšnieks – kas varbūt Latvijā ar visām krīzēm un veiksmes stāstiem pagriezts otrādi, bet arī tā nevajadzētu būt); vai varbūt krietnās iestādes vadītājas pēkšņs atskāriens vasaras naktī, ka piecus gadus pa VZD kantoriem klīst rēgs, kurš ne ta’ darbā pieņemts, ne ta’ dienestā ieskaitīts, bet ar Jautrītes Briedes „imagināro teoriju” (nav jābūt rakstītam dokumentā, pietiek, ja dokuments ļauj iedomāties, ka...” [tiesu prakse 2012 – ar faktiem un pierādījumiem konstatēts]; karstā laikā arī Lohnesa ezera briesmonis varētu būt ataulekšojis uz Rīgu un no Daugavas kādu ziņu raidījis VZD ģenerāldirektorei. Daudz kas jau pasaulē notiek.....
Saskaitīju kādus 20 viltojumus E.Baklānes-Ansbergas k-dzes lēmumā nr.5-06/6 un pārgāja apetīte tos lasīt tālāk. Cik milzīgas summas valsts no sava budžeta notērē visādu murgu veida „dokumentu” (lēmumu) ražošanai! Kā var nopietna ar zemes reģistrāciju saistīta iestāde darboties, ja tās vadītājai pēkšņi rādās vīzijas, ka neesošā darba vietā neesošs darbinieks (ierēdnis, amatpersona, fantoms) kaut ko ne ta’ dara, ne ta’ nedara. Taču varenas iestādes, kas aprūpē visu valsts zemi, vadītājai pietrūkst 5-laivu zvejnieku kolhoza priekšnieka pieredzes – zvejnieku vispirms jāpieņem darbā (vēlams arī kādu algu par padarīto samaksāt) un tad nu var izvērsties ar prēmijām vai sodiem. Še tev – pat ne 5-laivu kolhozs. Un – vada visu Valsts zemes dienestu! Tāpēc jau laikam valsts no tās bedres nespēj izkāpt, ka šādi cilvēki ir amatos, bet vadītāji (tieslietu ministrs) šādas personas amatos ieceļ.
Ņemot vērā, ka VZD ir relatīvi liels skaits amatpersonu ar nedeklarētiem ienākumiem (saraksts tiks publiskots vietnē wwwjurisavotins.info drīz pēc tam, kad VZD priekšniece būs sabiedrībai atvainojusies par savām „ne visai korektajām” izdarībām, atļaujoties draudēt privātai personai, kuru ar cien. E.Baklāni-Ansbergu nesaista nedarba, ne līguma, ne dienesta, ne paziņu attiecības, bet te – vienas iestādes vadītājai kāda no daudzo iemeslu ietekmē ieskrēja galvā doma un – uzrakstīja draudu vēstuli privātai personai. E.Baklānes-Ansbergas k-dzei būtu bijis pienākums novērst kukuļņemšanu iestādē, nevis nodarboties ar fantomu ķeršanu sava kantora gaiteņos. Bet līdz tādām aktivitātēm konkrētā kundze, šķiet, varētu nebūt aizdomājusies. Tāpēc sabiedrībai būtu tiesības un vēlme zināt, kāpēc VZD amatos ilgstoši un nesodīti lielā skaitā sēž kukuļņēmēji, kuri atklāti demonstrē savus īpašumus, kas iegūti ar nedeklarētiem darījumiem desmitu un simtu tūkstošu latu apmērā. Visi šie darboņi E.Baklānes-Ansbergas k-dzes vadībā (vai padusē, paspārnē, „zem jumta”) papildus kukuļiem arī pieklājīgu algu no valsts budžeta saņem, kamēr skolotāju mazo algu pielikumam budžetā naudas trūkst joprojām. ļoti jau gribētos sagaidīt, ka kāds dūšīgs bariņš no E.Baklānes-Ansbergas k-dzes padotajiem raitā solī aizsoļotu līdz tam VID un iemaksātu to „kukuļa” nodevu valsts kasītē. Un tad varbūt vismaz daža laba no tām VZD amatpersonām kaut daļēji būtu atguvusi savu reputāciju sabiedrības acīs – „zog, bet atzīstas” – tas jau mūsdienu lokālajā tiesiskuma izpratnē ir daudz, un par to pat cieņa „pienākas”.
Ar cieņu,
Dr. Juris Avotiņš
2012. gada 9. jūlijs
P.s.
Ja gadījumā kādai personai šī ziņa (vēstule) šķiet personiski aizvainojoša, tad tai personai ir tiesības vērsties tiesā atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošām tiesību normām par goda un cieņas aizskaršanu un tiesvedības kārtībā savas attiecības sacensības procesā nodibināt un sakārtot likumā noteiktā kārtībā. Taču vispirms jānoskaidro, kas vēstules autora ieskatā te pausts – ziņa, viedoklis, informācija, fakts vai jautājums. Kad to būsim noskaidrojuši (kas nebūt nav [un nebūs] viegls process), tad iespējami personiski informāciju negatīvi tvērušai amatpersonai būs radušās tiesības un iespējas vērsties Latvijas taisnīgajā un neatkarīgajā tiesā ar savu prasību, uz kuru gadus 5-10 un vairāk, visticamāk, būs jāpagaida tiesību normu sagrozīts un pierādījumu viltojumos balstīts spriedums [fakti to apliecina].
Vēlu visiem sekmes visās sacensībās tiesās un privātā saskarsmē! 2012.gada 3.jūlijsAtklāta vēstule Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam, nozares speciālistiem un ierindas iedzīvotājiem, kuriem jautājumu konkursā ir dotas tiesības un iespējas ar zināšanām apsteigt pašu Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Rudenī publicēšu apjomīgu analītisku pārskatu/rokasgrāmatu (brošūru). Šī grāmata (brošūra) tiks ievietotas vietnes www.jurisavotins.info atbilstošās nozares sadaļā un brīvā tirdzniecībā nebūs pieejama, jo bāzes brošūra ir bezmaksas izdevums, ko interesenti varēs no vietnes iekopēt savām vajadzībām. Rokasgrāmatai būs daudz pielikumu. Tie būs par maksu ar dažādām cenām. Rokasgrāmatas pašreizējais darba nosaukums ir šāds: Manas tiesības: „Aizstāvēt savas tiesības var arī mafiozā vidē un totalitārā valstī” pēc žanra – populāra rokasgrāmata ar piemēriem no administratīvās tiesas visu trīs instanču tiesās. Rokasgrāmatā doti piemēri kā privāta persona var sevi aizstāvēt totalitārisma apstākļos un šķietami bezizejas situācijā, kad Administratīvā procesa likuma normas, mērķi un principi nedarbojas, tiesneši ignorē likumu normas, vilto pierādījumus un spēlē pret privātu personu vienā komandā ar prettiesiskas darbības izdarījušām iestādēm. Varētu būt interesanti arī iestāžu vadītājiem un tiesnešiem, domājot jaunas viltības. Tieslietu nozares ierēdņiem tā varētu būt interesanta lasāmviela pārdomām. Zinātkāri lasītāji šajā brošūrā atradīs arī precīzas atbildes ar piemēriem un skaidrojumiem uz jautājumiem, kas uzdoti Augstākās tiesas priekšsēdētājam I.Bičkovičam šajā atklātajā vēstulē. Tiesu sistēma Latvijā, vēstules autora „ieskatā,” (skaits juridisks termins) darbojas - pašlaik tā – starp „divnieku” un „vieninieku,” 10 ballu skalā. Tāpēc šoreiz dienas aktualitātē tiesas – atklāta vēstule Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam, kurš, tieši otrādi, kopīgi ar nu jau demisionējušo tieslietu ministru nospriedis, ka ir īstais brīdis dalīt goda zīmes darba teicamniekiem. Var jau gadīties, ka vēstules autors piecpadsmit gadu ilgā tieslietu nozares vērošanā un septiņu pēdējo gadu laikā – padziļinātā izpētē kādu darba teicamnieku nav pamanījis (cilvēciskais faktors). Tāpēc tautai skaidrību, visticamāk, ieviesīs pats nozares priekšnieks – Ivars Bičkovičs. Atklātās vēstules autors aizvien cenšas būt optimists un visādās negācijās vispirms meklē objektīvus iemeslus negāciju izcelsmei. Arī tiesu sistēmas „pūžņošanas” sakarā autors vispirms pieņem, ka tiesu sistēmas „boss” I.Bičkovičs vienkārši varētu būt savā ikdienas darbā pārāk aizņemts cilvēks, kuram varētu nebūt laika un varēšanas pamanīt sastrutojušo sistēmas organismu. Viņam arī droši vien nav tik daudz gudru padomnieku kā „sekmīgajiem” ministriem, bet senatori un ierindas tiesneši jau gadiem ilgi aizņemti ar nesekmīgu „pašattīrīšanos” un kautrējas „bosam” teikt, ka profesionālie netīrumu augoņi viņu darbībā neizzūd, bet tikai vairojas un iet dziļumā. Tad nu autors aicina tautu palīgā Bičkovičam izmēzt tos staļļus un pateikt priekšā dažus elementārus paņēmienus, kā ātri tikt vaļā no gadiem ilgi krātas mēslu čupas savā pagalmā. Cerams, arī pats Bičkovičs sekmīgi atbildēs uz visiem testa jautājumiem, jo dažas novērotās parādības tiesu sistēmā šķiet tādas „mazliet šizofrēniskas”. Lai gan atklātā presē neizdevās atrast tiesnešu izvēles kritērijus, autors pieļauj domu, ka tik nopietnā profesijā, kur pats Valsts prezidents ieceļ tiesnesi uz mūžu, par šīs profesijas pārstāvi nedrīkstētu kļūt dzērājs no ielas vai psihiatriskās slimnīcas uzskaitē esošs pacients, kuru pat takša šoferu kursos nepieskaitāmības dēļ izbrāķējuši. Ļaunas mēles gan melš, ka tiesnešu kandidātiem tāds psihiskās veselības tests netiekot veikts un šizofrēniķu, maniaku un kleptomānu iekļūšana šajā „cunftē” neesot izslēgta. Tāpēc gaidīsim Augstākās tiesas priekšnieka Bičkoviča un interesentu atbildes šajā un citos jautājumos. Ikviens lasītājs tiek aicināts piedalīties šajā testā un atbildēt uz šeit dotajiem jautājumiem Bičkovičam, jo rokasgrāmatā katrs atbildētājs varēs ieraudzīt savu reitingu tabulā salīdzinājumā ar Bičkoviču. Interesantas varētu būt daudzu ierindas juristu atbildes, kas mūsdienu demokrātijas un viedokļu plurālisma apstākļos varētu veicināt sasirgušās latvju Temīdas atveseļošanos. Daži nepieredzējuši latvju ministri pēc atklātas vēstules saņemšanas savu nepieredzējušo padomnieku ietekmē šīs vēstules autoram sagatavojuši un sūta ar e-pastu birokrātisku atbildi, ka viss nebūt neesot tik slikti, kā vēstules autoram, no malas raugoties, izskatās. Taču „atklāts” ir tautas valodā, bet amatpersonas biežāk lieto terminu „publisks,” kas nozīmē – publiskots, publicēts, plašām tautas masām darīts par zināmu. Tāpēc uz publisku (atklātu) vēstuli atbildi no I.Bičkoviča vēstules autors cer sagaidīt tieši publiskā formā – turklāt, ne šaurā profesionālā izdevumā, bet plašām tautas masām pieejamos medijos. Vēstules autors prot uzrakstīt birokrātisku vēstuli tiesu „bosam”, bet ne visi tiesneši prot uzrakstīt dokumentu bez kļūdām. Tāpēc uz atklātu vēstuli būtu korekti publiskot atklātu atbildi, nevis „slēpties krūmos”, kā daži ministri to izdarījuši. Latvijā tiesu vara ir saplūdusi ar izpildvaru un izmanto izpildvaras sagataves savos spriedumos. Tāpēc piemēri no ministrijām tiesu sistēmas gadījumā ir vietā un – gaidīsim atklātu (publisku) atbildi no I.Bičkoviča. Pēdējo gadu laikā latvisko Temīdu daži grāmatu autori palaikam nosūta uz „ķēķi,” bet žurnālisti ar stipra koka samazināto formu savā uzvārdā pat sūta latvisko Temīdu uz tālāku vietu, kur smakas ir daudz nepatīkamākas. Tas mudina domāt, ka latvju Temīda varētu būt ne tikai akla, bet arī kurla, neizglītota, psihiski slima un „atkarīga” (no izpildvaras), bet nozares organisms piesārņots ar kukuļņemšanas strutām, zagšanas augoņiem un noziedzības māniju. Šīs šaubas spēj kliedēt tikai un vienīgi pats Augstākās tiesas priekšsēdis Bičkovičs, kurš pavisam nesen saņēma izpildvaras „otrā ešelona” (ministra Bērziņa) goda zīmi jeb „mazā Bērziņa” lielo ordeni” par kaut kādiem sasniegumiem, kuru sarakstu tā arī neizdevās sameklēt. Tautai tomēr gribētos zināt, par ko lieli (prezidenti) Bērziņi nepiešķir, bet mazi (ministri) Bērziņi kādam piešķir ordeņus. Konkursa jautājumi Augstākās tiesas priekšsēdētājam Bičkovičam, speciālistiem un tautai:
Iesūtītās atbildes tiks publiskotas brošūrā „Manas tiesības” un publiskotas gada nogalē. Tur būs arī pareizās atbildes, ar kurām varēs iepazīties ikviens interesents - arī I.Bičkovičs citi tiesneši. Nu, ko Bičkoviča k-gs! Jums visas atbildes jau tagad ir zināmas un pirmā vieta konkursā gandrīz nodrošināta. Tāpēc ar nepacietību tauta gaidīs Jūsu publiskas (atklātas) atbildes uz jautājumiem. Konkursā piedalīties aicināti arī tiesneši, kuriem arī tāpat visas atbildes jau rokā. Ierindas lasītājs laikam nebūs īsti vienlīdzīgs šajās sacensībās, jo tiesneši slēpj savus nedeklarētos ienākumus, likumu pārkāpumus un slēpj pat savu noslodzi un izskatāmo lietu skaitu, kā arī to, cik reizes vienu un to pašu lietu Latvijas tiesas spēj „apgrozīt” piecu gadu laikā un nosēdināt atpakaļ uz starta līnijas, lai varētu saņemt lielāku algu par „lielu skaitu” izskatāmo lietu. Jebkurā gadījumā sacīkstes būs interesantas un ātri nebeigsies. Ar cieņu, Dr. Juris Avotiņš 2012. gada 3. jūlijs P.s. varbūt Ivaram Bičkoviča k-gam būtu ētiski atdot Gaidim Bērziņam atpakaļ ne gluži pelnītu ordeni un iet pensijā, ļaujot tiesu sistēmu atveseļot no kaitēm kādam, kurš to prot un grib darīt? Ja gadījumā kādai personai šī ziņa (vēstule) šķiet personiski aizvainojoša, tad tai personai ir tiesības vērsties tiesā atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošām tiesību normām par goda un cieņas aizskaršanu un tiesvedības kārtībā savas attiecības sacensības procesā nodibināt un sakārtot likumā noteiktā kārtībā, kuru pēc pašreizējās tiesu prakses drīkst arī neievērot, ja kādai no pusēm vai „piespēlētājiem” pa rokai ir paša veikti pētījumi ar jauniem terminiem, kurus ne vienmēr citas puses saprot. Atklātās vēstules autoram šādu pētījumu un terminu ir daudz. Taču vispirms jānoskaidro, kas vēstules autora ieskatā te pausts – ziņa, viedoklis, informācija, fakts vai jautājums. Kad to būsim noskaidrojuši (kas nebūt nav viegls process), tad iespējami personiski informāciju negatīvi tvērušai amatpersonai būs radušās tiesības un iespējas vērsties Latvijas taisnīgajā un neatkarīgajā tiesā ar savu prasību, uz kuru gadus 5-10, visticamāk, būs jāpagaida tiesību normu sagrozīts un pierādījumu viltojumos balstīts spriedums „Latvijas tautas vārdā.” Jā, interesanti, kad tauta atļāva kādam savā vārdā izdarīt spriedumu? Vai atkal Saeimas „pašdarbība”? Ja tiesnesim nav pat tiesneša maģistra grāda un psihiatra uzziņas par pieskaitāmību, kā tāds cilvēks var un drīkst spriest „tautas vārdā”? Tāds ir jautājums no tautas. Vēlu visiem sekmes visās sacensībās! 2012.gada 27.maijs
2012.gada 20.maijsTiesību sargājošo institūciju darbinieku nedeklarētie īpašuma iegādes darījumi un iespējami noslēptie kukuļi: Turpmāk izmantotie saīsinājumi: BDD (bez deklarēta darījuma) APIN (personas īpašumā nonāk) NI (nekustamais īpašums) vai AM (automašīna); „Z.” – zeme, „Dz.” – dzīvoklis. Sākotnēji tika plānots, ka saraksts varētu būt īsāks.
2012.gada 10.maijsAtklāta vēstule LR tieslietu ministram Gaidim Bērziņam
Gaidi Bērziņ, Jūs esat tieslietu ministrs (TM) un vadāt augstāko tieslietu nozares iestādi valstī - Tieslietu ministriju (TM). Tomēr Jūsu izdarīto likumu pārkāpumu skaits ir pārāk liels, lai Jūs turpmāk drīkstētu ieņemt šo amatu. Ar daudzajām prettiesiskajām darbībām Jūs esat sakompromitējis visu tieslietu nozari, sagrāvis tiesiskās valsts pamatus Latvijas Republikā (LR) un esat nodarījis milzīgu kaitējumu sabiedrībai kopumā. Tāpēc Jūs uzrunājot, nelietoju epitetus „godātais” un „ar cieņu”. TM jābūt ar nevainojamu reputāciju, bet Jums tādas nav.
Ja esat godavīrs, atvainojieties tautai un ļaujiet kādam citam atjaunot Jūsu nelikumīgās rīcības rezultātā sabojāto LR tiesiskumu un tieslietu nozares imidžu.
Jūs TM amatā bijāt no 2006.g.novembra līdz 2009.g.12.martam, kā arī pēc tam no 2011.g.25.oktobra līdz šim brīdim – ļoti īss laiks daudzu likumu normu pārkāpumu izdarīšanai, bet pietiekami ilgs laiks, lai sabiedrība laika dimensijā varētu viegli izvērtēt, cik liela valsts attīstības bremze un tiesiskuma iznīcinātājs Jūs patiesībā esat, Gaidi Bērziņ.
Šobrīd esmu ārpus Latvijas, bet Jūsu pastrādāto nelikumību skaits, Gaidi Bērziņ, pēdējā laikā strauji palielinās. Tāpēc vēstuli nosūtu elektroniski. Šīs vēstules lasītāji vairāk informāciju par konkrēto tēmu atradīs vietnē www.jurisavotins.info. Arī es Jūsu un citu vēstules lasītāju viedokļus labprāt saņemšu iepriekš minētajā vietnē un iespējami ātri sniegšu atbildi.
Juris Avotiņš, Latvijas pilsonis, kuram apnikušas tieslietu ministru (!) un, it īpaši Gaida Bērziņa, prettiesiskās darbības 2012.gada 10.maijā
Pielikums. G.Bērziņa tikai dažu likumu normu pārkāpumu un noziedzīgas bezdarbības gadījumu uzskaitījums: Ø 2006.g.novembrī G.Bērziņš nomainīja savu priekšgājēju G.Grīnvaldu, kurš TM mantojumā atstāja virkni ar prettiesiskiem lēmumiem (skat. vairāk norādītajā vietnē). Viens no tādiem bija G.Grīnvalda prettiesisks 2006.g. 6.novembra rīkojums, ieceļot bez konkursa privātu personu G.K Tiesu administrācijas direktora amatā. Likums pieļāva pārcelt civildienestā esošu personu, bet noteica obligātu konkursa organizēšanu, ja ieceļamā persona nav ierēdnis. G.K. iecelšanas brīdī nebija ierēdnis, bet G.Grīnvaldam likumu normas „neeksistēja,” un viņš G.K. iecēla amatā bez konkursa. G.Bērziņš stājās TM amatā 2006.g. novembrī, kad G.K bija noteikts pārbaudes laiks līdz 2007.g.30.aprīlim un atstāja spēkā G.G. nelikumīgo rīkojumu. G.Bērziņš gandrīz pusgadu „domāja”, bet prettiesisko lēmuma neatcēla, Apsveicami, Bērziņ! Ø 2007.g..G.Bērziņam tika dots augstākas iestādes, Valsts civildienesta pārvaldes (VCP) uzdevums (VCP 2007.g. 8.marta lēmums Nr.4) nekavējoties atjaunot Tiesu administrācijas direktora amatā G.Grīnvalda prettiesiski atbrīvoto personu, kura pirms tam ieņēma šo amatu. G.Bērziņš augstākas iestādes lēmumu prettiesiski neizpildīja. Šeit jau trīskāršs tiesību normu pārkāpums – noslēpj priekšteča nelikumību, neatbrīvo no amata nelikumīgi ieceltu personu un arī nepilda augstākas iestādes lēmumā dotu uzdevumu. LR paradokss - tieslietu ministram vajadzētu būt tam, kurš nodrošina tiesiskums valstī. Kā ir ar Jums, tieslietu ministr, Gaidi Bērziņ? Šķiet – galīgi nekā. Ø 2007.g. martā [tieslietu ministrs (!)] G.Bērziņš izrāda „radošu iniciatīvu” un sāk „mainīt” likumu normas! Tiesību normas noteica, ka TM nebija tiesību pārsūdzēt VCP lēmumu, bet G.Bērziņš bez vilcināšanās to izdarīja! Nu, vai nav ārprāts? To dara tieslietu ministrs!? Tautai likumi, bet tieslietu ministram – tikai hroniska likumpārkāpēja mānija un prettiesisko lēmumu skaidrošanas grafomānija. Kaut kas traģisks! Ar vēstuli A.Kalvītim (19-03-2007.Nr.1-73/1151) aizsākās gara G.Bērziņa nelikumīgās sērija ar radītiem birokrātiskiem papīru kalniem. No bijušajiem LR tieslietu ministriem birokrātijas lielmeistare bija vienīgi S.Āboltiņa, kura spēja vienai padotības iestādei gada laikā dot vairāk par tūkstoti (!) uzdevumu. Taču G.Bērziņa rakstiskās fantāzijas, juridiskās abstrakcijas un izdarītās prettiesiskās darbības pārspēj visus priekštečus, ieskaitot iepriekšējo nelikumību rekordistu G.Grīnvaldu. Ø Kad („oligarhu koalīcijas”) TM G.Bērziņš 2007.g. martā bija paguvis pretlikumīgi nogausties priekšniekam premjeram A.Kalvītim (TP) par savu „nevarēšanu” pārvarēt paša izdomātos „faktiskos un tiesiskos apstākļus”, jurists [pēc izglītības] (TM) G.Bērziņš pāris dienas vēlāk nolēma ar šo paradigmu maldināt VCP lēmumā minēto privāto personu (noslēpjot apstākli, ka nekādu šķēršļu nelikumīgi amatā ieceltā G.K. atbrīvošanā viņa pārbaudes laikā nav, un ka VCP lēmumu var nekavējoties izpildīt). TM G.Bērziņš privātai personai adresētā vēstulē 21.03.2007.Nr.1-10/264-B; uz 14.03.2007 (TM reģ.14.03.2007.B-602) raksta (jeb tautas valodā – vienkārši „muld”): „Iepazīstoties ar attiecīgo [VCP] lēmumu, TM ir nonākusi pie secinājuma, ka tas ietver „faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu.” Nu, vai nav ģeniāls izgudrojums, Gaidi Bērziņ? Skan graujoši, bet, ne – tiesiski. Bet TM esat Jūs! Brrr... Kas gan tā par „tiesisku valsti”, gaidi Bērziņ!!! Un – kas par ministru? Bardaks valstī un tieslietās – un tas ir viss. Ø 2007.gada 26.septembrī un 29.oktobrī dažādos portālos G.Bērziņš publiskoja galīgi minhauzenisku informāciju, ka par Tieslietu ministrijas 2007.g. publiskotu gada pārskatu ir atbildīga nevis I.K., kas vadīja institūciju 2006.g. atskaites periodā un gatavoja atskaiti, bet gan kāds cits. Taču I.K. tagad ir TM valsts sekretāra vietniece. Nu, kā gan TM lai „nepiesedz” savas „labās rokas” pārkāpumus? Vai ne tā, tieslietu ministr, G.Bērziņ? Ko dara I.K. tagad? Ir VSV, vai ne? Tieslietu ministrijā, vai ne? Tieslietu nozarē, vai ne? Bet kurš sūdzējās A.Kalvītim par „neiespējamu” izpildi un vajadzību visu „noairēt” nevis uz VCP uz tiesām, kas pakļautas TM? Laikam tomēr tas bija Gaidis Bērziņš, vai ne? Tagad VCP ir „norakts” un V.Dombrovskis [Valdis no daudzajiem] kopā ar G.Bērziņu [Gaidis no daudzajiem] var auļot baltā zirgā pretī LR gaišai nākotnei. Kā tad tur īsti ir, Gaidi Bērziņ? Vai tikai pats Gaidis Bērziņš nav atbildīgs par viņa vadītās iestādes gada pārskatu? Laikam tomēr ir. Bet 2007.gada dati? Laikam – tomēr diskutabli? Ø Apsverot VCP uzdevuma terminu „nekavējoties” izpildi G.Bērziņam domāšanā pagāja laiks ilgāk par gadu (!), kamēr ārējo apstākļu spiediens izrādījās pārāk liels, un kaut ko bija jādara arī praktiski. Tad G.Bērziņš, iespējams, laikam arī gribēja plašākā pasaulē ar kaut ko oriģinālu izcelties. Tāpēc tieslietu ministrs G.Bērziņš palaida pasaulē savu it kā oriģinālo, bet, ko padarīsi, atkal prettiesisko 29-04-2008.Nr.1-12/56 lēmumu, kurā it kā „ievērojot sabiedrības intereses uz kvalitatīvu valsts pārvaldi” G.Bērziņš izšauj savu ģeniāli prettiesisko gara darbu – katru brīvu pilsoni un privātu personu pret viņas piekrišanas un bez viņas lūguma ar „Bērziņa Likumu” pats G.Bērziņš drīkst „pārcelt”, uz kurieni vien viņam gribas. Te nu mēs esam – „tiesiskā valstī,” Gaidi Bērziņ! Jānis – uz Zilupi par robežsargu, Kārlis – uz Olaines cietumu par sargu, Anniņa – uz paklāju tīrīšanas dienestu, jo „dižā habilitētā un emeritētā profesora Gaida Bērziņa [tas nekas, ka nav doktors]” lēmums ir augstāks par likumu. LR praksē partijas „Saimnieks” valdīšanas laikā par Izglītības ministru iecēla nesekmības dēļ no studijām atskaitītu pirmā kursa studentu. Vai vēsture atkārtojas tiesību nozarē? Kaut kāda klizma iestājusies tajā tieslietu nozarē – tā šķiet, no malas skatoties. Ø Tālāk jau nāk jaunāki notikumu, kas atkal ietilpst Gaida Bērziņa kā tieslietu ministra un Tieslietu ministrijas kā iestādes vadītāja kompetencē. 2012.g. 26.martā Augstākā tiesa skatīja lietu, kurā TM sīvi cīkstas par „savām” interesēm. Kur administratīvā procesa likuma normās ir „iestādes intereses”? Iestādei it kā nav savu interešu, bet te TM tādas ir! Bardaks tieslietās. Tā vietā, lai sakārtotu lietas, kopš 2011.g. amatā esošais Gaidis Bērziņš nepaziņo tiesai, ka viņa vadītā iestāde TM iepriekš (31-05-2011; Nr. 18-24/1068-B) izsniegusi maldinošu uzziņu par otrās instances tiesneses U.M. veiktajiem tiesību normu it kā nenotikušiem pārkāpumiem, kurus TA tomēr 2012.03.26. konstatē kā pārkāpumus, Gaida Bērziņa pārstāvētā Tieslietu ministrija tās pilnvarotas pārstāves personā šo faktu TM sēdē noklusē (noslēpj). Gaidi Bērziņ! Vai nu ministrs vada visu ministriju, vai arī skaidri jāpasaka, kur ir tas purvs, kurā ministrs kāju nesper! Citādi ne ta’ valsts pārvalde, ne ta’ tiesiska valsts sanāk. Un ko gan tā AT spriež? Tas gan – nedaudz nākotnei. Ø Atkārtotam uznācienam TM lomā vajadzētu būt jau zināmai pieredzei. G.Bērziņš no 2011.g.25.oktobra atkal ir TM jaunā (it kā „bez – oligarhu”) koalīcijā un TM amatā. Tomēr tikumi nemainās. Kad pēc AT 2012.g.26.marta sprieduma likumā noteiktajā kārtībā TM tika prasīta uzziņa par privātas personas tiesībām, G.Bērziņa vadītā TM atbildēja (12-04-1012.Nr.1-24/618-B; Uz 02.04.2012.iesniegumu (TM reģ.Nr.788-B) kaut ko veselam saprātam netveramu: „Ņemot vērā, ka no Jūsu iesnieguma nav saprotams, par kādām Jūsu tiesībām, kādā konkrētā tiesiskajā situācijā un par kādu TM kompetencē esošu jautājumu Jūs vēlaties saņemt uzziņu, TM nevar Jums sniegt uzziņu.” Te nu mēs esam! Tieslietu ministrs nesaprot viņa paša izdota lēmuma kompetenci un konkrēto situāciju, kuru pats veidoja 2007.g. ar „vienas acs piemiegšanu” G.Grīnvalda izdoto prettiesisko lēmumu sakarā. Kas no tā iznācis? Juridisks kāzuss. Paraksts gan valsts sekretāra M.L. Bet kurš vada ministriju, Gaidi Bērziņ? Kurš tad vada Tieslietu ministriju? Jā – labs jautājums. Kad vajag – Bērziņš, kad nevajag – Krūmiņš, Kalniņa, Bičevskis, Lazdovskis. Kaut kāds murgs. Bet tiesas lēmums ir par lietu, kurā atbildētājs ir TM! Kuram tad šī „neskaidrība” pēkšņi „uzkritusi” – pašam ministram vai kādam padotajam, VS vai VSV peronā, kuru var „noairēt” kā radušos klizmu. Teiksim, I.K. jau airējās, kā mācēja, bet TM imidžs no tā tikai bruka aizvien zemāk. Ø Jaunākais „brīnums” noticis jau 2012.g. 18. aprīlī, kad Gaidis Bērziņš jau pats it kā TM iestādes vadītājs pieļauj, ka tiesa apstākļos, kad „sprieduma norakstā, kas izsniegts lietas dalībniekiem, tiesas motīvi ir atspoguļoti pilnīgi,” AT konstatē, ka apelācijas instances tiesas sprieduma „motīvu daļas 26.lappusē izdarīti svītrojumi, kas nav atrunāti, un ka tajā iztrūkst 27. un 28.lappuse.” Ko tagad? Kuram LR tieslietu nozarē būtu jārūpējas par tiesu nozares darbības kvalitāti? .................? Viens švīkā, otrs – plēš lappuses lietā, bet, tieslietu ministrs tikai skatās un kā atbildētājs tiesā (nu, TM), tikai noskurinās – nu ja jau tie tiesneši izplēsuši, kas tur vairs par kriminālu? Dabiskas vajadzības. Papīrs vajadzīgs.
Juris Avotiņš, 2012.gada 10.maijā. Atvainojiet, amatpersonas, ar Jums kaut kas nav kārtībā. | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||