Kurā gadā Latviju pametīs pēdējais aborigēns?

Par to zinātnieki izvairās publiski strīdēties. Acīmredzot tāpēc, ka skaitļi ir cits par citu bēdīgāki. Kur nu par tādiem vēl strīdēties? Tāpēc es kā aborigēns ņemu vienu no tādām valsts attīstības daudzajām prognozēm (diagramma 1.attēlā) un mēģinu noskaidrot galvenos iemeslus tādu tendenču stabilas ilglaicības nodrošināšanai.

1.attēls.

Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika kopš 1990.g.

Par tiesībām izvilkt taisni caur šiem 23 dzeltenajiem rombiem matemātikas skolotāji neiebildīs, jo tās ir funkcija lineārās koordinātās. Pēdējo gadu punkti norāda, ka visticamāk nekas nemainīsies arī nākošajās desmitgadēs, ja vien nekas nozīmīgi nemainīsies valsts attieksmē pret aborigēniem.

Diskutēt varētu par tiesībām turpināt taisni (ekstrapolēt) no pēdējā punkta līdz koordinātu asij. Šī aspekta pārbaudi atstāsim nākotnes vēsturniekiem un matemātiķiem. Šodienas aktualitāte ir tāda, ka gadsimta ceturkšņa laikā aborigēni Latvijā „lineāri izzūd”.

Parādības cēloņi un iemesli. Cēloņi visās Austrumeiropas valstīs ir līdzīgi. Tāpēc nozīmīgākie ir iemesli. Tie meklējami visu četru lokālo varu ilgstoši negodprātīgā attieksmē pret valsts aborigēniem. Šī attieksme izpaužas likumos (likumdevējs), iestāžu (izpildvara) prettiesiskās darbībās, tiesu (tiesu vara) pakļautībā likumdvēja diktātam un mediju (medju vara) klusēšanā. Četras varas saaugušas vienotā aborigēnu pazemošanas instrumentā. Otrajā attēlā analizēta katras varas ietekme uz šo parādību.

2.attēls.

Četru varu darbības mehānisms aborigēnu pazemošanai Latvijā.

Šī mehānisma darbības algoritmam 25 gadu laikā izveidojušies vairāki desmiti apakšvariantu, kuros dažādās adresēs atšķiras aborigēnu (te - dzīvokļu īpašnieku) ietekmēšanas soļu (1-32) secība un konkrētā izpausme (teksta saturs krāsainajā taisnstūrī). Diagramma 2.attēlā ataino darbību algoritmu namā Rīgā, Ēveles ielā 6.

Latvijā jau 25 gadus 4-as varas ne raksta, ne runā par aborigēnu strauju izzušanu. Arī 1. zīmējumā redzamā funkcija un 2. zīmējuma blokshēma publiskajos medijos pagaidām nav publicēta ne grafiskā veidā, ne atstāstīta vārdos medijos.

Cilvēka jeb homo sapiens kā dzīvo būtņu klasifikācijā „plēsēja” dabā ir „baroties no sev tuvākajiem.” Cilvēka jeb homo sapiens kā „demokrātiskas sabiedrības” (valsts) vadītājam tā dabā ir noslēpt slepeno dokumentu skapī vai maisā, kuru dziļi norok „noslēpuma,” „klasificētas” vai „ierobežotas pieejamības informācijas” formā.

ASV un arī citās valstīs ar likumu noteikts, ka informācija 25 gadus pēc tās noslepenošanas ir jāpublicē un jāpadara pieejama tautai. Zināmākais piemērs ir ASV valdības konstatētais dramatiskais fakts, ka varenā un neatkarīgā naftas eksportētāja ASV kopš 1973.g. sevi vairs nespēja nodrošināt ar naftu un kļuvusi „atkarīga” no ārvalstu naftas importa. Šāda publiska ziņa gan 1973.g. radītu grandiozu paniku lepnajos amerikāņos. Tāpēc ASV valdība šo faktu (saprotami) noslepenoja. Taču 1998.g. ziņas atslepenoja un to dēvē arī par ASV „ceturtdaļgadsimtu visrūpīgāk glabāto noslēpumu”. Cēlonis tādai parādībai ASV bija naftas globālo resursu ierobežotie apjomi. Taču reālais iemesls 1973.g. bija ASV valdības nesagatavotība tādam faktam.

Līdz 2005.g. šī 3.attēla diagramma ir faktu apkopojums. Tālākajos gados šī 2009.g. zīmētā līkne ir ekstrapolācija, par kuras precizitāti vai neprecizitāti varēs spriest ap 2030.gadu. Var arī „pumpēt ātrāk”, lai šodienas cilvēkam degvielas cena ir lētāka. Bet nākotne? Tomēr ASV un pasaule kopā šos 25 „slepenības gadus” cītīgi meklēja arī citus energoresursus naftas aizvietošanai. Atjaunojamie energoresursi (AER) ir alternatīva. Tāpēc 2050.gads pasaulei enerģētikā varbūt nebūs tik bēdīgs kā 3.attēlā prognozēts.

3.attēls.

Naftas ēra un dzīve pasaulē pēc „naftas resursu pīķa”

Līdzīgu pozitīvu argumentu gribētos sagaidīt no kādas no četrām varām Latvijā saistībā ar 1.attēla diagrammu. Taču 1.attēlā izsīkstošais resurss ir nevis nafta vai ogles, ko kā energoresursu pietiekami viegli „aizstāt - ar kaut ko citu”.

Līdzīgas sakarības kā 3.attēlā novērotas arī citiem resursiem, piemēram, siļķēm jūrā. Tās jau tik vienkārši „aizstāt - ar kaut ko citu” nevar, jo ielaižot jūrā papildu zivis brētliņu veidā, nozvejai būs un paliks - tikai brētliņas, bet siļķu - vairs nebūs. Šajā (mūsu) teritorijā izsīkstošais resurss ir - aborigēni. Formāli pēc analoģijas varētu runāt par aborigēnu „aizstāšanu - ar kaut ko citu” kā tas vēsturiski noticis ASV, Austrālijā un cituviet. Taču 1.attēlā jau ir iekļauti „aborigēni plus visi iespējamie aizvietotāji” jeb - visi iedzīvotāji, ieskaitot arī kara teritoriju naturalizētos bēgļus. Te situācija vairs nav tik vienkārša kā ar naftu vai pat siļķēm.

Aborigēni (tāpat kā - „aizvietotāji”) spēj arī vairoties. Tātad normālos apstākļos 1.attēlā vajadzētu būt horizontālai taisnei - cik (aborigēni plus pārējie lokālie iedzīvotāji, plus bēgļi) nomirst, tik piedzimst un skaits - nemainās. Ja teritorijā aborigeniem un „aizvietotājiem” ir labi apstākļi, tad viņi dzimst biežāk un mirst retāk. Tādos apstākļos 1.attēlā mēs redzētu augšupejošu taisni. Taču pagaidām taisne ar konstantu ātrumu katastrofāli krīt nulles virzienā. Un šī parādība tiek turēta - „noslēpumā”.

Šajā teritorijā neuzkavējas pat bēgļi no kara zonas valstīm. Tātad - „kaut kas” šajā valstī ir „stipri briesmīgāks” par briesmām kaimiņvalstīs. Un šīs „briesmas” ir tik briesmīgas, ka tās jātur noslēpumā, lai šejienes tauta nasabītos kā „naftas pumpētāji ASV” 1973.g. no ziņas, ka ASV vairs nav naftas ko pumpēt.

Viena no jaunatklātajām un noslēpumā turētajām „briemām” ir tāda, ka šajā depresīvajā teritorijā valda represīvi likumi ar cilvēka cieņu pazemojošām normām un ka te jau pirms ceturtdaļgadsimtu ir iedibināts un valda modernā feodālisma paveids, par kuru civilizētajai demokrātijas pasaulei nav pat nojausma.

Modernajā feodālismā desmitiem tūkstošiem „jaun-dzimtcilvēkiem” (viņu vidū liels skaits ir aborigēni - dzīvokļu īpašnieki) likumdevējs [1.vara] ar likuma normu normu spiež maksāt fantastiski lielus „meslus” nelielai saujiņai „jaun-feodāļu.” Ja aborigēns likuma normai nepakļaujas, tad izpildvara [2.vara] tieslietu nozares privātā biznesa zvērinātas amatpersonas (TNPBZAP jeb īsi - ZTNA) izskatā ierodas pie aborigēna un piespiež aborigēnu parakstīt „klaušu līgumu” ar „jaun-feodāli” par „meslu maksāšanu” par noteiktu procentu no nekustamā īpašuma (NĪ) kadastrālās vērtības (KV), ko izpildvara [2.vara] Valsts zemes dienesta (VZD) personā „jaun-feodāļu” okupētajās teritorijās zem dzīvokļu mājām aprēķina pēc viltotiem datiem, ko tiesu varas amatpersonas kā zemesgrāmatu tiesneši [3.vara] zemesgrāmatās (ZG) ieraksta ar dubultās grāmatvedības paņēmienu kā „neapbūvētam zemes gabalam” atsevišķā „jaun-feodāļa” ZG, kur dzīvokļu mājas - vispār nav.

Tā ir „jaun-feodālisma” īsā definīcija LR izpildījumā.

Ja aborigēns savā labticīgi privatizētajā dzīvoklī vicina savu „vissvētāko īpašnieka dokumentu” (zemesgrāmatu) un ar pirkstu rāda „jaun-feodālim,” ka „svētajā dokumentā’ nekādas saistības ar „jaun-feodāli” nav ierakstītas, tad „jaun-feodālis” pasauc izpildvaras pārstāvi ZTNA [2.vara], kurš aizvelk aborigēnu uz tiesu varas tiesu [3.vara], kurai likumdevēja vara [1.vara] jau likumā uzrakstījusi priekšā „špikeri” sprieduma tekstam („taisnīga un neatkarīga tiesa”) par aborigēna nosūtīšanu spaidu darbos pie „jaun-feodāļa” ar jau noteiktu drakonisku meslu maksāšanas lielumu - 6% no VZD [2.vara] viltotās KV. Ja gadījumā aborigēns ir pensionārs vai students, kurš no saviem mēneša ienākumiem šos meslus nespēj nomaksāt, tad izpildvaras [2.vara] ZTNA (ar vai bez tiesas) atņem aborigēnam viņa vienīgo nekustamo īpašumu (dzīvokli), izliek viņu uz ielas un aborigēnam nekas cits vairs neatliek kā tikai braukt uz Īriju lasīt sēnes, kur viņš ir „brīvs cilvēks” ar savu dzīvokli un cilvēka cienīgu algu.Tas ir īss apraksts 1. un 2. attēlu kopsakarībai par to, kā 2.attēla žņaugs veicina aborigēnu bēgšanu no šīs teritorijas.

Aborigēnu un ZTNA noslēpumu vēsturiskie aspekti līdz 2015.g. atrodami iepriekšējās aktualitātēs vietnē: http://www.selfecoenergy.eu/. Tagad vēl daži

šīgada jaunatklājumi aborigēnu traģēdijā.

KV aprēķināšana pēc viltotiem datiem un dubultās ZG eksistence jau vairākus gadus aborigēniem vairs nav noslēpums kopš sākta ZG un KV salīdzinošā analīze.

Šīgada jaunatklājums ir ZTNA jeb TNPBZAP iekāpšana „jaun-feodāļu” kārtā. Tas ir pat pārsteidzošs atklājums, jo pētnieki nebija aizdomājušies līdz darbībām, kurās tieslietu nozares privātā biznesa zvērinātas amatpersonas izmanto savu amata stāvokli (uniformu) nolūkā gūt labumu savā privātajā biznesā ar viltotiem dokumentiem un spēka instrumentiem.

Sākotnējās „jaun-feodālisma” hipotēzes pamatā bija vienkāršs modelis ar pieņēmumu, ka TNPBZAP atraduši „labu barotni” honorāru gūšanai strīdos starp zemju īpašniekiem un aborigēniem - dzīvokļu īpašniekiem. Tomēr atšķirības no vidējiem ZTNA ieņēmumu rādītājiem (4. un 5. attēli) rosināja veikt padziļinātu analīzi ZTNA ienākumu dinamikā. Rezultātā tapa šīgada jaunatklājums - „ZTNA ir divi mundieri”(!!!).

Īsumā to var formulēt tādējādi, ka daudzi TNPBZAP valkā mundieri ar divām pusēm, kur katru pusi izgriež uz āru pēc vajadzības vai arī nekautrējas un valkā abus mundiersu vienlaicīgi katru uz sava pleca. No vienas puses tas ir TNPBZAP kā valsts amatpersonas formas tērps ar „uzplečiem” (zvērināts), bet no otras puses tas ir „jaun-feodāļa” mundieris ar „činu” (dubultā zemesgrāmata par zemes īpašuma domājamajām daļām - „kopīpašumā”). Amatu apvienošanas kārtībā „zemes kopīpašnieks” (ZK) kā TNPBZAP sarunās ar aborigēniem (dzīvokļu īpašniekiem) atstāj uz katra pleca abus mundierus un saka (apmēram tā): „Ja tu, aborigēn (dzīvokļa īpašniek), neklausīsi mani kā zemes domājamo daļu īpašnieku un neslēgsi ar mani zemes nomas līgumu ar viltotajiem KV lielumiem un to procentiem neparakstīsi, tad vēlāk nākšu jau kā TNPBZAP un tavu aborigēna dzīvoklīti vienkārši - atņemšu, jo tu jau kopš privatizēšanas brīža esi mans dzimtcilvēks un „parādnieks” man.”

Pirms 25 vai 15 gadiem tas izklausītos kā murgs, bet 2017.g. Aborigēnijā tas vairs nav smieklīgi, bet ir katram aborigēnam - bīstami. Ierinadas aborigēns vairs neredz izeju dzīvei šajā teritorijā un - vai nu paraksta līgumu un - maksā „jaun-feodālim” vai arī pārdod savas mantas un - „brauc projām”.

Pirmo impulsu padziļinātajam pētījumam deva atsevišķu TNPBZAP neticamie (pasakaini lielie) ieņēmumi kā valsts amatpersonām, t.sk. salīdzinājumā ar bagātas valsts Somijas analogas amatpersonas gada algu (piemēram, 4.attēls).

4. attēls

ZTNA jeb TNPBZAP ar kārtas numuru Nr_X peļņa (latos) no četru kopīpašuma zemes gabalu Rīgā „domājamo daļu” iznomāšanas dzīvokļu īpašniekiem

Otrs impulss bija TNPBZAP ienākumu dinamikas aizdomīgā līdzība ar vairāku raksturīgu rādītāju dinamiku, kas jau pirmajā apskatē stipri atgādina KV dinamiku.

Trešais impulss bija jau aksiomātiks no biznesa krīzes viedokļa, kas līdz 2012.g. plaukstošam miljonāram (4.attēls) pēc tam četros gados sabrucināja viņa peļņu vairāk kā piecas reizes, un dinamikas tendences liecina, ka bizness turpina grimt un peļņas palielinājums nav prognozējams arī 2017.g.

Paradoksāla izskatās TNPBZAP peļņas līknes precīzā sakrišana ar KV dinamiku (divu gadu plānotā nobīde) „zemes kopīpašnieku” ienākumos (5.attēls). Nekā „paradoksāla” gan tur nav, jo konkrētā amatpersona „stipri” pārrēķinājās mākslīgā KV burbuļa tālākā izaugsmē, kamēr „burbulis pārplīsa” un - saruka. Teiksim likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas kopīgi uzskrūvētajās nekustamā īpašuma cenās 2007.-2008.g. un pīķa sekošanai 2010.-2012.g. KV (viltotajās) vērtībās.

Šādu ZTNA pētījumā ir desmitiem, bet vēl kādi vairāki simti ZTNA slēpjas slepenajās VZD viltojumu un ZG dubultās grāmatvedības „pūra lādēs” (skapjos, maisos), ko kāds tieslietu ministrs vadā līdzi savā privātajā „bagāžā” ietītu sviestmaizīšu formā vai paslēptu puskažociņa piedurknē.

5. attēls

ZTNA jeb TNPBZAP ienākumi no valsts funkciju izpildes („bezzemnieki”) un no kopīpašuma zemes gabalu Rīgā „domājamo daļu” iznomāšanas dzīvokļu īpašniekiem (zemes kopīpašnieki”)

Savu pūra lādi ar sviest”maizītēm” un bagāžas skapjus ar pus”kažociņiem” derētu pārskatīt ne tikai visiem bijušajiem tieslietu ministriem, bet arī rotējošajiem ministriem, deputātiem un Aborigēnijas prezidentiem. Vai gan man viņi visi jāskaita!? Nejauši esmu jau esmu kļuvis kādam premjeram par „ārštata kļūdu labotāju sabiedriskā kārtā” kopš 2016.g. Taču - visam ir mērs. Cik gan kļūdas Aborigēnijā spēj pielaist viens premjers, viens ministrs, viena „zvērināta amatpersona”?

Dr. J.Avotiņš 23-07-2017 

Cilvēktiesības, tiesas un tieslietas Latvijā

Jeb

Kurš pārvalda valsti?

Vēsturiski fakti un ar tiem saistītas amatpersonas

Sveicināti! Centos izteikties īsi un šoreiz, šķiet, iznāca! Šogad aizrit astotā „gadadiena”, kopš pirmo reizi man nācās izteikt tādus nepatīkamus un tiesiskā valstī neticamus apgalvojumus, ka toreizējais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds (LPP) Latvijā ieviesis linča tiesu un piesedz iepriekšējo ministru Vinetas Muižnieces (TP) un Solvitas Āboltiņas (JL) nekrietnās darbības faktu un pierādījumu viltošanā, ko toreiz vēl toleranti saucu par ministru „kļūdām” (http://www.delfi.lv/news/national/politics/tieslietu-ministram-parmet-prieksgajeju-kludu-slepsanu.d?id=14476766) [1].

Paradoksāli jau skan, ka „šleserists” Grīnvalds izrādās ir „piesedzis” gan „JL-Vienotība” pārstāvi toreizējo „repšisti” Āboltiņu, gan „šķēlistu” ministri Muižnieci. Tomēr paradokss pazūd, kad paraugāmies uz vēlāko LPP un TP saplūšanu konglomerātā un Vienotības „draudzēšanos” ar visiem, kas grib par kaut ko „vienoties.” Tomēr, šķiet, visspilgtākos viltojumu un prettiesisku dokumentu triepienus Tieslietu ministrijas (TM) kopējā gleznā ir iemūžinājis TB/LNNK pārstāvis Gaidis Bērziņš, kura „gara kopdarbus” ar tiesnešiem Jautrīti Briedi, Andri Guļānu un vēl dažiem citiem pasaulē studēs vēl gadsimtiem ilgi. Tāds duļķains politisks kokteilis sanāk. Tomēr raksta beigās pēc „filtrēšanas” visas totalitārisma „zemenītes” kļūs itin labi saredzamas.

Tie paši astoņi gadi pagājuši arī kopš toreizējās Valsts kontrolieres (VK) Ingunas Sudrabas mīkstčaulīgās bēgšanas pagrīdē, kad aicināju viņu paskaidrot man un sabiedrībai faktu, kāpēc viņas vārdā VK viltotus ziņojumus paraksta korumpētais Indulis Šķibelis (ir KNAB atzinums par viņa interešu konflikta faktu), kurš tika pieķerts pie rokas faktu viltošanā un viltojumu ierakstīšanā ziņojumā. (http://www.delfi.lv/news/comment/comment/juris-avotins-kludas-revizijas-zinojuma-aizskar-tiesu-administraciju-un-tas-vaditaju.d?id=14516809#ixzz36beT1dfl) [2]. Tad arī – es un sabiedrība palikām – bez atbildes.

Tie paši fakti un amatpersonas astoņus gadus vēlāk ceļā uz nākošo Saeimu

Taču tautai atmiņa ir īsa un Inguna Sudrabai – arī. Tagad viņa jaunā ampluā tēmē uz Saeimas deputāta krēslu. Tur kādreiz Guntara Grīnvalda „piesegtā” Sovita Āboltiņa ne tikai vienkārši sēž, bet jau gadiem ilgi „vada” valsts likumdošanu. Pēdējos gados tur piesēž arī tas pats kādreizējais TM Gaidis Bērziņš, kura visus radītos šedevrus mēs tik drīz gan neuzzināsim, jo LR liela daļa dokumentu ir „klasificēti” jeb slepeni, kam pieeju (pielaidi) dod tikai SAB Jānis Maizītis pēc saviem „kritērijiem”. Baiba Broka kā TM ministre par visu šeit izklāstīto, iespējams, neko nezin, jo viņai „pielaidi pat TM iekšējiem noslēpumiem” J. Maizītis nedod  un iemeslus tur slepenībā no tautas un pat no premjeres. Spriežot pēc man adresētajām TM amatpersonu atbildēm, iespējams, ka ministre Baiba Broka varbūt arī nezin par tādiem „sīkiem valsts noslēpumiem” kā TM ieilgusī tiesvedība par Gaida Bērziņa 2008.04.29. „ģeniāli prettiesiskā” lēmuma atcelšanu un īpaši rupjiem dokumentu viltojumiem TM padotības iestādēs. Un SAB J.Maizītis to visu „piesedz”(!). Guntara Grīnvalda kādreizējais partijas boss Ainārs Šlesers atkal auj kājas ceļā uz kārtējo Saeimu. Tauta, visticamāk, par tādu viņa partijas biedru G.Grīnvaldu kā tieslietu ministru un viņa „linča tiesu” pirms astoņiem gadiem būs jau galīgi aizmirsusi un sliktu atmiņu ēnu uz A.Šlesera „varonīgo uznācienu” droši vien nemetīs. Savukārt sava spārna „lokomotīve” G.Bērziņš savus „grēkus” noslēpis „zem pielaides” un tos uzticējis J.Maizītim „noslēpumu lādītē glabāšanai” un uz nākošo Saeimu gatavojas iebraukt ar bruņuvilcienu kā daži politiķi kaut kur kādreiz darījuši. Bijusī Valsts kontroliere I.Sudraba un bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāns nodibinājuši katrs savu partijas laivu, ar ko arī cer „ieairēties” Saeimā, jo „vecie grēki” tautai ir „noslēpti” un glabājas pie J.Maizīša. Savukārt S.Āboltiņas „Saeimas laiks” ir jau tik ilgs un sens, ka nez vai kāds no tautas aizdomāsies līdz viņas TM laikiem un pastrādātajiem „nedarbiem”.      

Cilvēktiesības, totalitārisms, četras varas un spožākie  dokumentu viltotāji LR

Šajā informācijas lapā ir tikai fakti un mani viedokļi par tiesiskumu un cilvēku tiesībām šajā valstī. Fakti runā paši par sevi un mans viedoklis tāds nu reiz ir. Tradicionālajā „četru varu” sistēmā ir 1) likumdevējs, 2) izpildvara; 3) tiesu vara un 4) mediji. Tie visi LR ir saauguši vienā briesmīgā monstrā, kur „varas” cita citu glābj un piesedz gan sīkās blēdībās, gan lielos noziegumos. Shēma vietnē www.jurisavotins.info [3] publiskota jau agrāk, bet faktus astoņu gadu retrospektīvā atsvaidzināšu un precizēšu „varu sastāvu”. LR Likumdevējs (1) ir Saeima, bet šeit nosacīti tai piebiedroju arī VK, kura nav padota nevienai izpildvaras institūcijai. Izpildvarai (2) MK nosacīti piebiedroju arī KNAB un SAB, kuras pārrauga TM. Izpildvaras likumpārkāpumiem šajos 8 gados gan ministru līmenī, gan valsts sekretāru (VS) un viņu vietnieku (VSV) izpildījumā. Spožākās dokuentu viltošānas personības laurus V.Muižniece nav gluži pelnījusi. Faktiski viņas devums ir prasts un rupjš viltojums, kurš bija pavirši noslēpts „zem pielaides” un tāpēc bijušais KNAB šefs Saeimā šo „noslēpumu” pamanīja jau piecās minūtēs. No esošo un bijušo VS rindām spožākie faktu viltotāji dokumentos ir Mārtiņš Bičevskis un Mārtiņš Lazdovskis. No VSV – Inese Kalniņa un Irena Kucina. Lazdovskis un Kucina ar to nodarbojās jau arī B. Brokas pilnvaru laikā. Tādējādi „noslēpumu” iespējama nezināšana neglābj B.Broku no atbildības. Tiesu varai (3) „piebiedroju” arī prokurorus un tiesībsargu, kas gan nav īsti klasiskais modelis, bet saturiski tās ir tieslietu nozares iestādes, kurām vajadzētu garantēt cilvēka tiesību aizstāvību tiesiskā valstī (ja tāda pastāv), bet kuras šajos 8 gados ir „skaļi pūtušas taures” vienotā orķestrī ar visu instanču tiesām par to, ka bijušā TM G.Bērziņa 2008.04.29. prettiesiskais lēmums esot jāsaprot kā - „tiesisks”. Mediji (4) kā ceturtais varas stūrakmens LR manā ieskatā ir tāds stipri vājš „akmens”, kuram šeit neveltīšu daudz uzmanības, bet toties tas ir stipri paklausīgs pirmajiem trīs un labi saaudzis ar tiem vienā „totalitārā monstrā”, kas sabradā ikvienu, kurš mēģina nepakļauties inkvizīcijai un linča tiesai. Mediji ir tāds pakalpiņš pirmajiem trīs un „aizmālē acis sabiedrībai”, kad pirmie trīs „met zem totalitārās bruņu mašīnas kāpurķēdēm” kārtējo noskatīto upuri (par to detaļās - [1]), un pēc prettiesiskas upura „sabradāšanas” sabiedrībai „dzied ausī” „varonīgā ministra” slavināšanas himnu.

Šeit aprakstītajos notikumos īpašu lomu ieņem arī otrās varas pārstāvis ekspremjers Valdis Dombrovskis (V), kurš „piesedza” vienlaikus gan savus, gan sava kabineta locekļa Gaidi Bērziņa likumpārkāpumus, kad abi sēdēja uz atbildētāja soliņa tiesā. To gan mediji kaut kā mepamanīja, jo abu kungu vietā tiesā „sēdēja” viņu pilnvarnieki, kur atbildētāji kopīgi ar tiesnešiem „piesedza” AT tiesnešu veiktos „pierādījumu viltojumus” [3]. Tiesnešu veiktos pierādījumu viltojumu faktus ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers gan „nesaredz” [3] kā krimināli sodāmu pārkāpumu, kaut gan likums to nosaka. Bet, kam gan Ē.Kalnmeieram, A.Guļānam, G.Bērziņam un citiem būtu vajadzīgi Likumi, ja viņiem to normas nav jāievēro? Gan jau cits citu „piesegs” un vēl kādu „medāli” iedos „par lieliem sasniegumiem nozarē”. Piemēram – G.Bērziņš piešķīra savu goda zīmi tiesnesei J.Briedei, kura ar faktu viltojumiem kā krimināli sodāmu darbību riskēja nonākt cietumā, bet Ē.Kalnmeiers tur neko sodāmu „nesaskatīja”, bet G.Bērziņš šo tiesneses „varonību” mēnesi pēc viņam labvēlīga sprieduma par viņa prettiesisko aktu – „novērtēja”ar savu apbalvojumu. Ikviens sapratīs, cik spēcīga ir sistēma un cik droši amatpersonas var atļauties izdarīt noziedzīgus darījumus – veikt pierādījumu viltošanu valsts pārvaldē un arī – tiesās, to skaitā Augstākajā tiesā.

Tāds nu mums tagad iznāk varas „lielais četrinieks”, kur vienā lielā inkvizīcijas mašīnā ir saaudzis 1) likumdevējs ar „caurumainiem likumiem” (un VK); 2) prettieiskus lēmumus pieņemoša izpildvara (ar KNAB, SAB un padotības iestādēm); 3) pierādījumus viltojošā tiesu vara (ar „viltojumus neredzošu” prokuratūru un „prettieskumu nesaskatošu” tiesībsargu) un 4) iztapīgā un paklausīgā mediju vara (vairāk - www.jurisavotins.info [3]).

Totalitārisma mašīnas darbības mehānisms un daži piemēri „eļļas noplūdei”

Vēl pirms astoņiem gadiem SAB, KNAB, tiesas un tiesībsargs sadarbībā ar TM dziļā noslēpumā turēja faktu, ka tiesneši masveidā izdara pierādījumu viltojumus, uz kuru pamata taisa savus spriedumus. Taču daudzajās partiju un amatu „transformācijās” bez „jumta” palikušajai Vinetai Muižniecei migrācijās no varas viena stūra uz citu (tieslietu ministre, Saeimas deputāte, Satversmes tiesas (ST) tiesnese) nepaveicās. Promejot no Saeimas nebija pietiekami noslēptas dokumentu viltojumu pēdas, ko politisko pretinieku modrā acs ātri pamanīja. (http://www.juristavards.lv/zinas/264724-stajas-speka-notiesajosais-spriedums-vinetas-muiznieces-lieta/) [4]. Muižnieci ilgi piesedzošais Gunārs Kūtris līdzīgi I.Sudrabai arī cer uz tautas īso atmiņu un „stūrē uz Saeimas silto krēslu likumu caurumu urbināšanā.”

Tādējādi „Muižnieces lieta” sabiedrībai izgaismoja stipri netīru un neglītu ainu „četru varu” veiksmes stāsta apžilbinātās „sapņu mājas” virtuvē un veļas mašīnā. Dokumentu viltotāji „varas monstra” iekšienē migrē no viena stūra uz citu, kas apgrūtina viņu noziedzīgo darījumu izsekošanu, bet palaikam gadās arī „kļūdas” un „informācijas noplūde”. Muižniece „uzkāpa” pat līdz ST. Tikai „likteņa pirksts un nenovīdīgi pretinieki” iztraucēja „sekmīgo kāpienu”, bet „putras vārīšana” četru varu virtuvē un „netīrā veļa” mazgājamajā mašīnā sabiedrībai kļuva redzamas. I.Sudraba [2] ir ceļā migrācijā no VK uz Saeimu. Viņas vārdā ziņojumus parakstošais korumpētais I.Šķibelis pēc atmaskošanas bija spiests atstāt VK, bet jau drīz aizemigrēja uz VAS "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs"  kur jau ceturto gadu „strādā” par valdes locekli, par ko 2013.g. saņēmis 31128.29 LVL algu un 19431.96 LVL pensiju par VK I.Sudrabas paspārnē veikto kukuļu ņemšanu un faktu viltošanu VK ziņojumos. Saistībā ar TM (Muičnieces-Āboltiņas un Grīnvalda-Bičevska periodi) un VK (Sudrabas-Šķibeļa periodi) “sistēma” darbojās pēc principa “es tev – tu man” un “pateicību tradīcijām.” Proti, par viltotiem faktiem VK ziņojumā (ar viltojumiem „pāradresējot” TM amatpersonu likumu pārkāpumus uz TA) Induļa Šķibeļa meita Egita Šķibele jau „Muižnieces-Bičevska” laikā (2004.g. 5.aprīlī) tika „paaugstināta” no ZM vecākā referenta amata uz nodaļas vadītāja vietu TM. Kad korumpētais I.Šķibelis sāka TM uzdevumā VK pārbaudes, viņa meita E.Šķibele ieguva nākošo paaugstinājumu - uz departamenta direktora amatu (Ābotiņas-Bičevska periods) avansā, bet ar pieticīgu algu - 8930.20 LVL 2005.g. Savukārt, pēc VK ziņojumā “sekmīgi aizairētajiem” TM noziegumiem uz padotības iestādi TA, E.Šķibeles alga tajā pašā amatā dubultojās līdz  17039.27 LVL  2007. g. (G.Bērziņa-Bičevska periods). Kā redzam, “sistēmas” mehānisms tiek “labi eļļots” un darbojas nevainojami. Pašreizējā tieslietu ministre Baiba Broka no visas šīs “operas”, visticamāk, nezin neko, jo viņai “nav pielaides noslēpumam”, kura sākuma daļu kopš 2008.g.vasaras no TM VS amata uz FM VS amatu aizemigrējušais M.Bičevskis aiznesa sev līdzi caur “Parex shēmu” tālāk jau uz komercbanku asociāciju, kur sabiedrība viņam klāt netiek, jo Ē.Kalnmeiers tur „neko nesaskata”, J.Maizītis joprojām to „tur noslēpumā” un „pielaides tam – nedod”, bet „Parex” un G.Bērziņa „2008.04.29. šedevra” „tiesiskums” – abi ir „zem J.Maizīša pielaides”. Savukārt “TM noslēpuma otro daļu” (daļā par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevra” „tiesiskumu”)  (2008.-2014.) sev līdzi no TM VS amata (ar pielaidi) uz EM VS amatu aiznesa M.Lazdovskis, kuram pat tieslietu ministre B.Broka klāt netiek, jo viņai nav “pielaides”, kamēr M.Lazdovskis  – nesūdzas (http://nra.lv/latvija/politika/120680-skandals-sab-neuzticas-ministru-prezidentei.htm) [5].  

Tagad turpinās jau trešais „sāgas” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevra” „tiesiskumu” periods, kurā tieslietu ministre Baiba Broka bez „pielaides valsts noslēpumam” kā kuģa kapteinis bez kartes un kompasa varonīgi mēģina stūrēt tieslietu nozari, kamēr kādreizējā tieslietu ministre un tagadējā Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa (V) un B.Brokas partijas biedrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK-VL) „draudzīgi” noskatās tieslietu ministres izmisīgajos centienos no Saeimas krēsliem. Mārtiņš Lazdovskis (ar pielaidi) klusu raugās no nu jau iesildīta EM VS krēsla. Indulis Šķibelis no televīzijas torņa, visticamāk, TM virzienā neraugās, bet viņa meitai Egitai nu jau „veiksmīgā karjera” un „labā alga” nez vai rosina paskatīties, kā mokās „ne savējie”, kam pagadījies iekāpt amata krēslā, kas paredzēts sistēmas „savējiem”. Cienītā Baiba Broka, šķiet, vēl neapjauš, cik donkihotiska ir viņas cīņa ar vējdzirnavām. Ja senajam bruņiniekam vējdzirnavas izskatījās pēc pūķa, tad LR viss ir otrādi – izskatās pēc „sekmīgām” tukša gaisa malšanas dzirnavām, bet patiesībā tur iekšā sēž nežēlīgs totalitārisma monstrs. Tāpēc jau nedod tai B.Brokai to „pielaidi”, ka viņa tāda runātīga un pastāv riski, ka „ar pielaidi” uzzinās par „pūķa eksistenci” un visticamāk - izpļāpāsies; ieraudzīs sev zem krēsla noslēpto manuskriptu ar „sāgu” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevru”, droši vien nobīsies un - atkal pastāv izpļāpāšanās riski. Taču G.Bērziņš „sistēmā ir savējais” un kā lokomotīve jānoliek uz sliedēm ieripot nākošajā Saeimā. Bet B.Broka – izskatās, ka „nav savējā,” t.i. – ir sistēmai „nepiederīga.” Tāpēc arī viņa turpina stūrēt to TM kuģi „bez kartes un kompasa” (pielaides), kamēr G.Bērziņam būs argumenti jau trešo reizi iekāpt TM krēslā, jo viņa „sāgas” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevru” [3] un tā prettiesiskumu J.Maizītis būs labi noglabājis slepenībā un tautai taisnīgāku un tiesiskāku kandidātu tieslietu ministra amatam nevajadzēs meklēt. B.Broku tautas īsā atmiņa tikmēr jau būs aizmirsusi, un G.Bērziņš varēs atsākt „jaunu prettiesisku šedevru radīšanu”.  Inguna Sudraba – kādā „ilgu tramvaja” pieturā kā pusceļa gājēja uz Saeimu nez vai vēlas atcerēties astoņus gadus vecu „mazdūšības izpausmi” „ķibelē ar Šķibeli” [2] un viņa faktu viltojumiem kukuļu atpelnīšanai. Vineta Muižniece [5], visticamāk, nesēž mājās, jo viņa pēdējos 10 gados ir saņēmusi stipri lielu naudu no nodokļu maksātāju veidotā budžeta un, domājams,  bauda vasaras jaukumus kādā kūrortā un vairs „neskatās tieslietu sistēmas virzienā” [4].

 Kas no sabiedrības bija noslēpts 2006.gada 2.maijā jeb daži vēlāk konstatēti fakti

Pirms 8 gadiem atklātībā nonākušie fakti ļāva tikai nojaust par monstra eksistenci un ieskicēt tā vispārējās kontūras. Tomēr tikai šodien sakrāto faktu tūkstoši ļauj katru ainas elementu ievietot precīzi tam atbilstošajā vietā kā perfektā mozaīkā. Šīs astoņu gadu „sāgas” sākumā daudz kas bija ļoti labi noslēpts. Tāpēc konstatētie VK ziņojuma faktu viltojumi tikai ļāva pieņemt, ka tā ir varbūt tikai dažu cilvēku savtīga un negodīga rīcība.  Viens no tādiem tobrīd nezināmiem, bet pastāvošiem iemesliem bija G.Grīnvalda vajadzība „ielikt prestižā vietā” – savai partijai vajadzīgu cilvēku. Vēlāk to tajā pat gadā apstiprināja G.Grīnvalda lēmumi. Uz „falsificētā” VK ziņojuma pamata 2006.g.2. maijā (divas nedēļas pēc stāšanās amatā) viņš (G.Grīnvalds) pieņēma lēmumu par TA direktora amata vietas atbrīvošanas uzsākšanu, ko ar prettiesisku lēmumu 2006.07.05. arī – atbrīvoja. Savukārt 2006.g. novembrī – pāris dienas pirms pilnvaru nolikšanas ar vēl vienu prettiesisku lēmumu TA direktora amatā iecēla savai partijai vajadzīgu G.Karlsonu. Taču pirmā (maija-jūlija) lēmuma prettiesiskumu nācās pierādīt pat līdz 2007.03.08. Savukārt G.Karlsona iecelšanas TA direktora amatā prettiesiskums noskaidrojās vēl vēlāk, kad atklājās fakts, ka amatā iecelšanas brīdī G.Karlsonam kā privātai personai nebija ierēdņa statusa. Atbilstoši normatīviem aktiem G.Grīnvaldam bija jāizsludina konkurss uz vakanto TA direktora amata vietu, ko G.Grīnvalds – neizdarīja. Arī „vieta” tobrīd īsti „vakanta”nebija, jo TM lēmums bija pārsūdzēts un G.Grīnvaldam vajadzēja rēķināties, ka viņa lēmumu kā prettiesisku atcels, kas arī 2007.03.08 notika. Savukārt, G.Karlsonam kā privātai personai bija jāpiedalās konkursā, bet konkursa nebija, un ar G.Grīnvalda prettiesisku lēmumu G.Karlsons TA direktora amatā nonāca – nelikumīgi. Šo TM un G.Grīnvalda trīskāršo „nesmukumu” cītīgi slēpa viņa pēctecis Gaidis Bērziņš, kurš viņa parakstītajos dokumentos aizgūtnēm meloja augstākām iestādēm sabiedrībai par faktisko situāciju, kad 2007.03.08. G.Grīnvalda 2006.07.05. lēmums kā prettiesisks jau bija atcelts un TM (nu jau G.Bērziņa personā) bija dots augstākas iestādes uzdevums atjaunota amatā ar TM prettiesisku lēmumu no amata atbrīvoto TA direktori. Toreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš jau 2007.g. demonstrēja savus dotumus izgudrošanas sfērā, parakstot savus dokumentus (2007.03.21. Nr. 1-10/264-B) ar apgalvojumiem, ka viņam dotais uzdevums atjaunot amatā prettiesiski no amata atbrīvoto TA direktori esot „neizpildāms” (citāts): „Iepazīstoties ar attiecīgo lēmumu, Tieslietu ministrija ir nonākusi pie secinājuma, ka tas ietver faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu...” [paraksts: tieslietu ministrs (...) G.Bērziņš].

Lai nu kā ar to „faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu”, ko vēlāk premjers 2007.06.05. uz daudzām lappusēm ar piemēriem G.Bērziņam izskaidroja, ka no likumu normu viedokļa šajā uzdevumā nekā „neizpildāma” nav, un norādīja G.Bērziņam pat vairākus risinājuma variantus ātrākai uzdevuma izpildei. Taču lielākā „šmuce” toreizējā tieslietu ministra Gaida Bērziņa rīcībā atklājās vēlāk. Proti, „jauno tautas dziesmu” par „faktisko un tiesisko apstākļu dēļ neizpildāmu uzdevumu” Gaidis Bērziņš sacerēja jau 2007.03.21,, kad viņa rīcībā bija vēl pusotrs mēnesis laika līdz TA direktora amatā prettiesiski ieceltā Ginta Karlsona „pārbaudes laika” beigām. Tāpēc G.Bērziņa „māņu kustība” ar vēršanos „pēc palīdzības” pie premjera Bērziņam „šausmīgi grūtā situācijā” apliecina filigrānu mehānismu „valsts noslēpuma” neizpaušanā (ka G.Grīnvalda lēmums par G.Karlsona iecelšanu amatā ir prettiesisks).

G.Karlsona pārbaudes perioda laikā plīdz 2007.g.maija sākumam. To zinot,  G.Bērziņam nebija vajadzības sacerēt „jauno tautas dziesmu”, jo  bija pietiekams pamatojums likumu normu ietvaros G.Karlsonu no šī amata atbrīvot kā prettiesiski ieceltu amatā. Vienlaicīgi tieslietu ministrs būtu izpildījis augstākas iestādes uzdevumu atjaunot amatā prettiesiski no amata atbrīvoto personu. Taču G.Bērziņš šo faktu „noslepenoja” ne tikai no sabiedrības (G.Bērziņa 2007.03.21. Nr. 1-10/264-B vēstule amatā atjaunojamajai TA direktorei), bet „savu mazo noslēpumu” noturēja slepenībā arī no augstākas valsts pārvaldes iestādes – paša premjera. Nesmuki jau izskatās valsts pārvaldes iekšienē tās „augšgalā”. Proti, tieslietu ministrs maldina sabiedrību un premjeru, likdams premjeram rakstīt garu priekšrakstu uzdevuma izpildei, kad „noslēpuma” atklāšanas gadījumā premjera gudrie juristi skaidri būtu pateikuši vienkāršako risinājumu trīs rindiņās teksta. Un nebūtu vajadzīga nekāda gadiem ilga tiesvedība ar apkaunojošu Tieslietu ministrijas lomu kā atbildētājam par prettiesisku lēmumu pieņemšanu attiecībā uz privātu personu.

Baiba Broka, domājams, pat nenojauš, ka viņas vadītā iestāde joprojām atrodas šajā appkaunojošajā atbildētāja lomā par nelikumību izdarīšanu. Aigars Kalvītis arī droši vien nenojauš, ka viņa toreizējā kabineta ministrs Gaidis Bērziņš viņu 2007.g. martā ir smalki izmuļķojis, pats tēlodams muļķi un noslēpjot no premjera tādu svarīgu faktu, ka Gints Karlsons Tiesu administrācijas direktora amatā tika iecelts – prettiesiski, un kuram G.Bērziņa „paskaidrojuma” rakstīšans brīdī vēl spēkā „pārbaudes laiks”, kas deva tieslietu ministram likumīgas rīcības iespējas, ko G.Bērziņš noslēpa un sūkstījās par „neizpildāmu uzdevumu”.  Lai nu kā, bet A.Kalvītis arī auj kājas ceļā uz Saeimu. Ja nu divi braši vīri atkal satiksies varas koridoros, tad A.Kalvītis tomēr būs pabrīdināts, ka G.Bērziņš no viņa ir gan slēpis svarīgus faktus, gan arī A.Kalvīti meistarīgi izmuļķojis.

Tā nu „tās lietas” šeit darās. Šis pagarais ielēciens nākotnē (no 2006.gada maija skatu punkta) bija vajadzīgs, lai lasītājs vieglāk saprastu, ka visas TM prettiesiskās darbības „no ārpuses” objektīvu apstākļu dēļ „uzminēt” bija mazvarbūtīgi. Tāpēc šogad „8-gadu jubileju” svinošie dokumenti ([1] un [2]) to rašanās brīdī bija balstīti tikai uz tajā momentā zināmajiem faktiem un adresēti toreizējam tieslietu ministram G.Grīnvaldam (par „G.Karlsona iecelšanas vajadzību” toreiz vēl nebija ziņu) un toreizējai VK I.Sudrabai (par I.Šķibeļa korumpētību un E.Šķibeles amatiem toreiz arī vēl nebija ziņu).

Jaunākie fakti un atzinumi, kas visu „saliek pa plauktiem” atrodami vietnē www.jurisavotins.info [3] sadaļā „Tieslietas”. Pārlasot abas vēsturiskās ziņas un viedokļus ([1] un [2]) pārsteidz precizitāte vēlāk klāt nākušo faktu prognozē. Taču tagad pienāca „8-gadu jubileja”, un tas ir īstais laiks retrospektīvai un arī jāatzīstas, ka prognoze nebija gluži precīza laika skalā. Proti, ziņās ([1] un [2]) gan tieši laiks nebija norādīts, bet aplēsēs tika pieņemts, ka visu detaļu savākšanai ainas kopējās „mozaīkas” salikšanā „vienā bildē” būs nepieciešams gads vai divi. Te arī neprecizitāte – astoņi. 

Ieinteresēti lasītāji paši pēc norādītajām interneta adresēm pirmos „taisnības cīņas baložus” ([1] un [2]) var aplūkot pilnībā. TM adresēto atklāto vēstuli gan medijs ir īsinājis. Tomēr saturs pamatā atstāstīts tuvu oriģinālam. Savukārt VK adresēto vēstuli gan medijs sev neraksturīgi pārpublicējis pilnībā. Šai stāstā „sāgai” par „G.Bērziņa „2008.04.29. šedevru” saturiski ir liela nozīme, bet tas „8 gadu realitātes šova” scenārijā ir „pa vidu”. Sāgai veltītās grāmatas daļas ir jau publiskotas [3]. Novārtā bija palikuši paši pirmie aizsākumi. Tagad „8-gadu jubilejas” reizē tie iekļaujas vienotā un nepārtrauktā „aizraujošā scenārijā”, kur lasītājs gūst intelektuālu baudījumu no amatpersonu „aforismiem” (gan bieži – prettiesiskiem) un ar Šerloka Holmsa dedukcijas metodi varēs izrādes cēliena vidū mēģināt uzminēt kāda tiesneša, prokurora, ministra vai VS un/vai VSV rīcību nākošajā cēlienā un prognozēt nākošos tiesnešu veiktos faktu (pierādījumu) viltojumus un arī to, vai par šādu krimināli sodāmu rīcību kāds tiesnesis kādreiz nokļūs apcietinājumā vai arī – kamēr „sistēmas mehānisms” darbosies, tikmēr visi turpinās sēdēt paši savos „iesildītajos” amatu krēslos.

Paradoksi LR „varas četrstūrī”

Toreizējam tieslietu ministram Guntaram Grīnvaldam adresētajā vēstulē [1] paudu nostāju, ka viņš ir pieņēmis prettiesisku lēmumu (tas gan apstiprinājās tikai pēc gada), ka nav pareizi TM vadīties pēc linča tiesas principiem (to daudzi uztvēra kā pārspīlējumu) un ka galīgi nepareizi un neētiski ir savas un sev padoto TM amatpersonu pārkāpumus (toreiz atturējos no termina „noziegums” un saucu tos par „kļūdām”) piedēvēt TM padotības iestādei – Tiesu administrācijai (TA). Savukārt, Valsts kontrolei (VK) adresētajā atklātajā vēstulē [2] cik nu iespējams toleranti mēģināju izteikties, ka VK ziņojums ir pilns ar absurdām kļūdām, kurās TM pārkāpumi tendenciozi un lielā skaitā uzdoti par TA pārkāpumiem (kas ir rupji faktu viltojumi – I.Šķibeļa izpildījumā I.Sudrabas pārraudzībā).

Paradokss Nr.1. – Toreiz gan ne tieslietu ministrs G.Grīnvalds, ne Valsts kontroliere I.Sudraba „nenolaidās” tik zemu, lai atbildētu uz ierindas sabiedrības pārstāvja atklātu vēstuli, bet pie varas gan I.Sudraba tagad pēc 8 gadiem – tiecas. Mūsdienās gan uz manu atklāto vēstuli saistībā ar mediju publikācijām par slepenu „aizliegto grāmatu sarakstu”  atsaucās pati premjere (gan tikai ar sava biroja vadītāja starpniecību, bet – atbildēja un uzdeva man adresētu saskaņotu atbildi sniegt B.Brokai). Tomēr tāds „ paradokss” iznāk, jo kā gan tieslietu ministre „bez pielaides” var kaut ko atbildēt par slepenu sarakstu, ja tāds ir, vai arī zināt, ka tāda nav.

Paradokss Nr.2. – kaut B.Broka un G.Bērziņš formāli ir no viena „politiskā spārna”, tomēr situācija katra ministra pilnvaru laikā ir diametrāli pretēja abu ministru iespējās. G.Bērziņš (ar pielaidi – vismaz nežēlojās par tādas trūkumu) neklausīja augstākām iestādēm, nesodīti padarīja par muļķiem sabiedrību un muļķa lomā nostādīja arī savu tiešo priekšnieku – toreizējo premjeru A. Kalvīti, noslēpjot no priekšnieka svarīgus faktus. Tagad apmierinātībā par savu „attapību un asprātību” G.Bērziņš droši vien gavilē savā Saeimas krēslā un „pucē riteņus” lokomotīvei braucienam uz nākošo Saeimu. Tikmēr B.Broka (bez SAB J.Maizīša pielaides) cik nu iespējams mēģina pildīt priekšnieces premjeres uzdevumus, bet pašas B.Brokas pārraudzībā esošais SAB viņai „pielaidi kā nedod, tā nedod” un priekšnieci premjeri arī kā neinformē, tā neinformē par „nedošanas” iemesliem. Šis jau ir „dramatisks paradokss”, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka šajā valstī ne amatpersonas piederība kādai „kabatas partijai” kaut ko nosaka, ne subordinācija valsts pārvaldes iestāžu hierarhijā kaut ko nosaka. „Ierindas oficieris” izlemj, ko teikt un ko neteikt valsts augstākajai vadītājai. Tātad  - valstī ir izveidota „nomenklatūra – ar pielaidēm” – „saviem [sistēmas] cilvēkiem” un palaikam amatos tiek arī censoņi, kuri „nav sistēmas cilvēki”. Tādiem cilvēkiemn pat neatkarīgi no to visaugstākajiem amatiem nozarē un valstī (TM tāds ir) nedod iespēju uzzināt pat „mazos noslēpumus” (kā G.Bērziņa „šedevrs”) pašam savā pārvaldāmajā nozarē.

Paradokss Nr.3. – „Varas četrstūris” radījis valstī tādu lēmumu un spriedumu pieņemšanas mehānismu, ar kuru ikvienu LR pilsoni kāda izpidvaras iestāde uz viltotu dokumentu pamata var prettiesiski „sodīt” par pašas iestādes izdarītiem pārkāpumiem un/vai bez personas piekrišanas uz falsificētu dokumenta pamata prettiesiski „pārcelt” uz neizdarīta pārkāpuma „soda izciešanas vietu”. Pati iestāde savu prettiesisko lēmumu „novērtē” kā „tiesisku”. Tiesu iestādes lēmuma tiesiskumu vairs nevērtē, bet attaisno iestādes prettiesisko rīcību uz savu pieņēmumu pamata –noslēpjot likumu normas, kuras iestādei bija un ir jāievēro, likumu vietā izmantojot pašas tiesas radītus pieņēmumus un likumiem neatbilstošas normu interpretācijas. Saeima maina likumu normas, padarot šos likumus aizvien „caurumainākus”, pa kuriem no atbildības „izslīd” valsts pārvaldes amatpersonas ar viņu izdarītajiem pārkāpumiem/noziegumiem. Tādējādi pārvaldes iestādēs un tiesās var iztikt vispār bez likumiem, bet to piemērošanas gadījumā Saeima ir tajos paredzējusi sabiedrības pārstāvjiem „ārprātīgi īsus” lēmumu pārstrīdēšanas termiņus un ierobežotus ceļus, kamēr pārvaldes iestādēm ir daudz un gari „atkāpšanās ceļi”, „likumi ar „rezerves durvīm” izmukšanai” un tiesas, kuras „darbojas vienotā komandā ar izpildvaru” pret sabiedrības pārstāvi.

Noslēgumā – secinājums. Liels faktu daudzums norāda, ka šo valsti šajā situācijā nepārvalda kāda demokrātiski ievēlēta vara, bet gan „četru varu monstrs”, kur izpildvara saaugusi ar lēmējvaru, tiesu varu un mediju varu. Valstī nestrādā tiesiskuma principi, pārvaldes un likumu normu hierarhija, likumu normas tiek ignorētas. Valsti pārvalda „nomenklatūras” cilvēki neatkarīgi no viņu piederības kādai politiskajai „kabatas partijai” un/vai hierarhijas iestādei. Individuālam sabiedrības pārstāvim savu tiesību aizstāvēšanā šajā valstī nav nevienas (!) iestādes, kurā vērsties un SAŅEMT savu tiesību aizsardzību. Tikai „nomenklatūras butaforija” parazitē un tērē budžeta naudu uzblīdušajā pārvaldes un tieslietu sistēmā.

Novēlu visiem – patīkamu atvaļinājumu vasarā un lasīt grāmatas brīvajā laikā.

Ar cieņu, Dr. J.Avotiņš